Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - „Tobago maina kursu

Kad vējš ar gaudoņu ielauzās stūres mājā, Nordeķis pārsteigti apgriezās. Vai tiešām Kārkliņš būtu šovakar ieradies pirms laika?

Durvīs stāvēja kapteinis. Mugurā bija novalkāts kam­zolis, padusē viņš turēja vilnas segu, kas sitās kā nāves baiļu pārņemtas zoss spārns.

— Pūš, — viņš apmierināti teica.

— Pūš, kapteiņa kungs, — Nordeķis apstiprināja.

— Kaut kas ap desmit ballēm būs. Vai drīkst jautāt, ko sola šonakt?

— Tam nolādētajam funkerim kaste sagājusi dēlī, — kapteinis nometa segu uz šaurā ādas sofaja un smagi apsēdās, plati izpletis kājas. — Bet nekas traks jau ne­būs, barometrs ceļas.

— Un tomēr gribat pārlaist nakti šeit? Atļausiet pie­zīmēt, kapteiņa kungs, — vai nebūtu labāk kajītē? Jūs uzmodinās pie mazākās …

— Velns ar ārā! — kliedza kapteinis. — Ko jūs te komandējat, Nordeķi? Ko jūs te visi sākuši komandēt? Kāpēc es uz sava sasodītā kuģa nevaru gulēt, kur gribu? Ja jums tā patīk Kvieša, Pārupa un Svadrupa sabied­rība, varat nokāpt salonā. Es palikšu te!

Nordeķis neatbildēja. Cik vēl palicis līdz maiņas bei­gām? Viņš paskatījās pulkstenī. Laiks noteikt poziciju.

— Esiet tik laipns, — Nordeķis uzrunāja matrozi,

— pārbaudiet, cik nobraukts šai sardzē!

Viņš izgāja reizē ar matrozi. Arā vējš tūdaļ ieķērās svārkos un stūma atpakaļ stūres mājā. Nordeķis nepa­devās. Pieplacis metala kāpnēm, viņš uzrāpās līdz gal­venajam kompasam. Brezenta pārvalks bija norauts, bet spuldzīte darbojās. Tās gaismā viņš saskatīja «Tobago» kursu. Viņš noskrūvēja sarunu caurules vāku.

— Kāds kurss pie stūres? — un pielika ausi.

Vētras auri neļāva saklausīt matroža atbildi. Norde­ķis izmēģināja vēlreiz, tad atmeta ar roku. Pietika palū­koties kuģa priekšgala lēcienos, lai saprastu, ka katra banga tam dod citu virzienu. Atlika vienīgi pārbaudīt gaitas ugunis. Zaļā? Dega. Sarkanā? Arī. Citādi klājs grima tumsā, tomēr no augšas tā melnos apveidus va­rēja labi saredzēt uz putās sakultā okeāna.

Nokļuvis lejā, Nordeķis ilgi clkstījās ar durvīm. Kad pārkāpa slieksnim, durvis ar spalgu troksni atkal aizcir­tās. Pustumsā blāvoja kompasa roze, gailēja kapteiņa papiross.

— Pūš? — viņš miegaini jautāja.

— Pūš, kapteiņa kungs, — un Nordeķis atšķīra kuģa žurnālu, lai izdarītu kārtējos ierakstus. Pēc brīža viņš pacēla galvu. — Ar šo ceļavēju iznāk ap četrpadsmit mezglu ātrums.

— Četrpadsmit? — kapteinis piegāja pie galda un pārliecās navigācijas kartei. Kādu laiku viņš noņēmās ar cirkuli un lineālu. — Vajadzēs turēt divus strēķus vai­rāk pa kreisi.

— Divus strēķus pa kreisi! — sauca Nordeķis.

— Divus strēķus pa kreisi, — atkārtoja vīrs pie stū­res. — Ir divi strēķi pa kreisi.

Kāda milzīga banga ķēra «Tobago» no sāna un lika kuģim spēji sasvērties. Nordeķis tikko noturējās uz kājām.

— Kapteiņa kungs, vai tiešām mēs būtu tā novirzī­jušies no kursa? — viņš jautāja.

— Ne velna neesam. Bet tagad novirzīsimies. Skaidrs?! — kapteiņa niknā balss rādīja, ka viņš nevēlas turpināt sarunu.

— Kurš no jums abiem piedzēries — kuģis vai tu? — telpā iebruka Kārkliņš, vilkdams aiz rokas pilnīgi izmir- kušo kuģa puiku. — Piedodiet, kapteiņa kungs, nezināju, ka jūs šeit… Man jau nekas, bet šo vareno jūrnieku pagriezienā gandrīz noskaloja pie Neptūna. Pēdējā mir­klī noķēru aiz bikšu dibena.

— Tu ko, Zigi, Svadrupam gribi pakaļ darīt? — kap­teinis bargi apvaicājās. — Velns parāvis, ko es teiktu tavai mātei? Kuģis tev nav nekāds bulvāris, te jāstaigā ar prātu.

— Kapteiņa kungs, atļausiet nodot sardzi, — Norde­ķis skaļi noskandēja, tad pagriezās pret Kārkliņu un klu­sāk piebilda: — Ar desmit minūšu nokavējumu. Nākam­reiz atļaušos ierakstīt žurnālā, ka stūrmanis Kārkliņš atkal nokavējis.

Izrādījās, kapteinis tomēr bija sadzirdējis Nordeķa vārdus. Viņš izspieda papirosu pelnu traukā. Sākdams stāstīt, tūdaļ aizdedzināja nākamo:

— Ar žurnālu tā uzmanīgāk .. . Bija uz «Nameiķa» tāds stūrmanis, īsts šņabdegunis, bet asprātīgs pēc velna. Kā šis ko uzņem uz krūti, tā kapteinis ieraksta: «Šodien stūrmanis uz vakts ieradies piedzēries.» Raksta reizi, otru, katrā lappusē. Bet, kad pārbrauc Rīgā, tad ierauga pēdējo ierakstu kuģa žurnālā: «Šodien kapteinis Ander- sons uz vakts ieradies skaidrā,» — un Vilsons, it kā ne­būtu nupat gardi smējies par šo joku, ar bargu sejas iz­teiksmi pievērsās kuģa puikam: — Ietinies manā segā, Zigi, citādi pagalam nosalsi… Un nepilini ūdeni uz grīdas, lai jupis tevi parauj!

— Ja cilvēks kavējas dzeršanas pēc, tas vēl puslīdz saprotami. Bet, ja stūrmanis Kārkliņš nespēj atrauties no saviem muļķīgajiem sapņiem, tad, piedodiet par iz­teicienu, tā ir vienkārša nepieklājība.

— Sen vairs to nedaru, tā lieta neatmaksājas. Nosap­ņoju, ka tu paslēpies Alīses jaunkundzes pagultē, taču izrādījās — tas neesi tu, bet cits tēvainis… Kā nabaga jaunkundze tagad jūtas vientulībā?

— Nav jūsu darīšana, — norūca kapteinis, tad tomēr piebilda: — Grūti viņai klājas, vēl grūtāk nekā vienam otram …

— Lāga meitēns, tikai viena vaina, — sacīja Kār­kliņš.

— Kāda?

— Nepareizais papiņš trāpījies.

— Neaizmirstiet, ka runājat par kuģa īpašnieku, — kapteinis skarbi apsauca. — Un vispār, izbeigt šo ten­košanu. Vai te ir kuģis jebšu tirgus? Kārkliņ, iezīmējiet kartē jauno kursu uz Huānas salu! Un jūs, Nordeķi, lie­cieties uz auss!

— Uz Huānas salu? — iesvilpās Kārkliņš.

— Jā. Pēc svaigiem produktiem. Kvieša kungs bija tik laipns … Velns, ko jūs te vēl stāvat, Nordeķi?

Stūrmanis neatbildēja.

— Runājiet taču! — neizturēja kapteinis.

— Piedodiet, kapteiņa kungs, — vai jums zināms, ka šis Drēziņš karojis Spānijā republikāņu pusē?

— Ko jūs ar to domājat?

— To pašu, ko jūs, kapteiņa kungs, — Nordeķis ar uzsvaru teica.

— Es nedomāju, es pildu sava rēdera pavēli… Ko tad jūs darītu manā vietā?

— Es — nekā, — Kārkliņš pasmīnēja. — Bet kuģis var kaut ko darīt, piemēram, nomaldīties no kursa un pabraukt tai salai garām. Maz kas var atgadīties, kad jākuģo bez radio …

— Jūsu nolādētās asprātības man līdz kaklam! — kliedza kapteinis. — Kamēr es esmu uz borta, te neno­tiks dumpošanās. Ne no jūsu puses, ne no manas, lai velns mani parautu!

Kambarim, kur bocmanis glabāja darba rīkus, nebija iluminatora. Drēziņš sēdēja pilnīgā tumsā. Viņš nekā neredzēja. Tomēr vienu otru priekšmetu jau pazina pēc zilumiem uz miesas. Kuģim valstoties, tie vēlās no viena kakta otrā un pa ceļam katrreiz atdūrās pret viņu. Ta varēja itin labi atšķirt skārda spaini no koka āmura ķīļu iedzīšanai. Lai izvairītos no šīm asajām sadursmēm, Drēziņš uzrāpās uz liela tauvas ruļļa. Daudz labāk no tā nekļuva — tagad viņš pats ar visu rulli slīdēja turpu šurpu, brīžiem atsizdamies pret kaut kādām dzelzs sijām.

Šajā metala kārbā likās, ka ārā trakotu īsts orkāns. Viļņi triecās pret ārsienu ar neprātīgu dārdoņu. Šķita, viss milzīgais okeāns sakoncentrējies tieši šajā vietā un tagad nopūlas melnās miesās, lai sadragātu bortu. Ma- sīvās tērauda durvis, sīku drebuļu kratītas, dobji stenēja.

Brīnumainā kārtā Drēziņš nejuta jūras slimību, kaut kuģojis līdz šim bija tikai vienu reizi. Pie tam toreiz, kad Interbrigādes bataljonus evakuēja no Barselonas, nebija ne mazākās pūsmas. Toreiz briesmas draudēja nevis no pašas jūras, bet no itāļu zemūdenēm, kas slēpās zem spoguļgludās virsmas.