Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - „Tobago maina kursu

Arturs ne mirkli nerada mieru. Radiouztvērējs bija mēms, bet Arturam likās, ka tas runā. Bez gala, bez ri- mas. Vienu un to pašu: «Atkārtojam. Latvijā nodibināta darbaļaužu vara … Atkārtojam. Latvijā nodibināta dar­baļaužu vara …» Arturs ar dūri iezvēla aparātam. Mē­mais radio turpināja skanēt. Noslēpums smacēja nost. Bija bezgala grūti klusēt. Tikai apziņa, ka viņš to dara mīļotās dēļ, deva spēku izturēt.

Tad Zigis pastāstīja, ko pārdzīvo Alīse. To Arturs ne­bija zinājis. Tagad viņš zināja: Alīses jaunkundze mīlēja citu. Cilvēku, kura dzīvība apdraudēta. Šo cilvēku var glābt. Tas atkarīgs no viņa. Ja viņš klusēs, viņa pazau­dēs mīļoto cilvēku. Ja runās, viņa pazaudēs kuģi. Un viņš? Viņam Alīses jaunkundze katrā gadījumā ies zu­dumā.

Arturs izņēma fotogrāfiju. To pašu, ko bija izgriezis no «Atpūtas». Viscauri baltā tērpusies, ar tenisa raketi rokā — Alīses jaunkundze bija daiļa un eleganta. Tieši tāda, kādai jāizskatās rēdera Kvieša meitai. Bija grūti to iedomāties apvalkātās drēbēs uzmazgājam grīdu trū­cīgā dzīvoklītī. Kā viņa dzīvos, ja Kvieša kungs zaudēs «Tobago»?

Viņš grasījās noglabāt ģīmetni. Bet kaut kas liedza to darīt. Acis. Viņas acis. Tās raudzījās Arturā ar pār­metumu. Tās kaut ko sacīja. Bet ko? …

Nē, klusēt nedrīkstēja. Alīses jaunkundzei bija jāzina viss — lai pati izšķir. Viņa dzīvē no tā nekas taču ne­mainīsies. Tik un tā viņam vairs nebija nekādu cerību. Viņš saudzīgi ielika ģīmetni kabatā un devās uz durvīm. Tā, tagad bija labi. Mēmais radio vairs nebrēca.

Alīse pat neredzēja, kas ienācis kajītē. Viņa gulēja, galvu spilvenā ierakuši, pleci raustījās.

— Alīses jaunkundz, — Arturs čukstēja.

Viņa nedzirdēja.

— Alīses jaunkundz! — šoreiz Arturs jau kliedza.

— Ko jūs gribat? Ejiet! — Alise pat nepacēla galvu.

— Uzklausiet mani… Tas ir ļoti svarīgi!

— Svarīgi? — nevarēja saprast, vai viņa smejas vai raud. — Kas tagad vēl var būt svarīgs?

Šai mirklī kuģis atkal sasvērās, kajītē iegāzās vil­nis, nometa no galda glāzi un sasita lauskās. Arturs aiz­skrēja pie iluminatora, pūlējās to aizvērt.

— Jāaiztaisa … Tādā vētrā tas ir bīstami, — viņš murmināja.

— Lai! Labāk noslīkt nekā …

Arturs pameta iluminatoru, steidzās atpakaļ pie Alīses.

— Bet viņu'var glābt! Tāpēc es atnācu… Jūsu tēvs …

— Tēvs? Vai jūs domājat, ka es nedarīju visu… Vēlreiz runāju, lūdzu … Jūs viņu nepazīstat, pirms šīs sarunas arī es viņu nepazinu. Ka tikai kuģis, ka tikai dzīvot… kaut uz cita dzīvības rēķina …

— Jūsu tēvs … — Arturs atsāka.

— Man vairs nav tēva!

— Kvieša kungs lūdza mani klusēt… jūsu dēļ .. . Un jūsu dēļ, Alīses jaunkundz, esrnu gatavs uz visu … Bet es to nevaru! Es nevaru vairs klusēt! Jūs mīlat Drē­ziņu. Viņu nedrīkst izdot spāņiem …

— Artur, ko jūs tā savādi runājat? Manis dēļ? … Nedrīkst… Ko nedrīkst, kāpēc nedrīkst?

— Viņiem nav tiesības izsēdināt Drēziņu Huānas salā. Vairs ne! Šodien ziņoja pa radio …

— Ko? Sakiet taču!

— Latvijā nodibināta darbaļaužu vara.

— Un tad? — nesaprata Alīse.

— Bet kuģis taču gabals no Latvijas teritorijas, — Arturs kā mācēdams mēģināja paskaidrot. — Ja tur iz­laida komunistus no cietuma, arī Drēziņš jāatbrīvo. Gal­venā teikšana tagad komandai.

— Artur! Tiešām?!

Alīse apskāva radiotelegrafistu, nolika galvu uz viņa pleca. Tikai tagad ilgi un grūti krātās asaras plūda brīvi un viegli. Noticis brīnums — brīnums, par kuru viņa sapņojusi šajās mokpilnajās stundās: Pāvils, viņas Pāvils ir glābts! Ne par ko citu Alise patlaban nespeja domāt. Viņa pat neaptvēra, ka, izšķirdamās par Pāvilu, nostājas pret savu tēvu, pret visu savu līdzšinējo dzīvi, nodrošināto, bezrūpīgo un pārtikušo. Viņai pat neienāca prātā, ka ar Drēziņu priekšgalā komanda var atņemt Kviešiem kuģi, ka no nākamā soļa atkarīgs ne tikai Pā­vila, bet arī pašas turpmākais liktenis. Vienīgais, kas viņai rūpēja, bija mīļotais. Un, nevaicādama sev, vai maz Pāvils mīl viņu, Alīse sauca:

— Pie komandas! Ātrāk pie komandas!

Nakts. Vētra. Un divi cilvēki, kas skrēja, brīžiem klupa, brīžiem pazuda zem nešpetnām ūdens šaltīm un beidzot sasniedza priekšējo pīķi.

— Cepurīt! Viņš ir glābts! — sauca Alīse.

Pārups vēl bija nomodā.

Pēkšņi viņš sadzirdēja neparastus trokšņus. Ieklau­sījās. Atšķīra saucienus: «Kuģis ir mūsu!» — un saprata visu.

Jātiek pie Svadrupa! Tur būs ieroči, tur būs sabiedro­tais. Viņš pieskrēja pie durvīm. Bet gaitenī jau trokšņoja matroži. Par vēlu!

Pārups atkrita krēslā. Trīcošu roku izņēma no skapja konjaka pudeli. Pudele! Tā ne vienu reizi vien bija palī­dzējusi slēpt īsto seju. Varbūt tā izglābs arī šoreiz. Viņš pielēja divas glāzes. Gaidīja — nekas cits tagad neatlika.

Trokšņi gaitenī attālinājās. Varbūt vēl viss nebija zaudēts? Varbūt mēģināt izzagties?

Pārups klusi pavēra spraugu. Izbāza galvu. Neviena. Gribēja paspert soli un tūdaļ lēca atpakaļ. Bet Vallija jau bija viņu pamanījusi:

— Biedri! — šo vārdu dzirdot, Pārups sarāvās. — Te ir šis riebeklis!

Jūrnieki iebruka Pārupa kajītē. Viņu stāvi piepildīja telpu. Lai kur Pārups paskatījās — visur bija naidīgas sejas.

— Iedzersim, — viņa balss skanēja nedroši, aizsma­kusi. — Tādā dienā nevar nesaskandināt. Prozīt, draugi!

— Velns tev ir draugs! — Augusts kliedza.

Pārups izrāva ieroci. Bet Galenieks pasita viņa roku

uz augšu, un lode ieurbās griestos.

Pārups paķēra pudeli. Pacēla virs galvas. Gribēja triekt ienaidniekam. Tā atsitās pret sienu. Konjaka atliekas izlija, iešļāca acis, padarīja aklu. Un viņam ro­kas jau bija aiz muguras. Jūrnieki pašķīrās. No kajītes Pārupam bija tikai viens cejš — uz ieslodzījumu.

Pilnā aizsarga formā Svadrups ielauzās pie kapteiņa.

Kā jūs varat gulēt, kapteiņa kungs?! Uz kuģa dumpis!

Vilsons acumirklī bija kājās. Ieraudzīja galvenā in­ženiera izpūrušos matus, bālo seju, aizsargu frenci. Gri­bēja ko vaicāt, bet klusēja.

— Kapteiņa kungs, katrs mirklis dārgs! Jāapbruņo virsnieki! Dumpinieki jāapšauj! Jāpieveic, jāiekaļ dzel­žos! Līdz Huānas salai tiksim pašu spēkiem. Un tur . . .

— Pareizi! Kamēr nav par vēlu, — Vilsons nopuri­nāja stingumu un smagiem soļiem izgāja ārā.

Pārliecies margām, kapteinis nolūkojās klājā, ieklau­sījās jūrnieku satrauktajos saucienos.

— Velns parāvis, kas te notiek? — viņš asi sauca.

— Latvijā darbaļaužu vara! — atbildēja kāda balss.

— Vai es neteicu?! — kliedza Svadrups. — Ja necīnī­simies, mums ir beigas!

Kapteinis izstiepa roku:

— Atslēgu no ieroču skapja! Visus virsniekus tūlīt pie manis!

— Un Kvieša kungu?

— Pasažieriem te nav ko darīt. Kritiskos brīžos par kuģi atbild tikai kapteinis.

— Tiks izpildīts!

Svadrups izskrēja. Matrozis gribēja viņam sekot, bet Vilsons aizstājās ceļā.

— Atpakaļ! Pagaidām te pavēlu es! — viņš pagriezās pret Kārkliņu: — Pasauciet nolādēto funkeri!

Vilsons smagi apsēdās. Kā allaž uztraukuma brīžos, iesmeldzās kreisā roka. Tā, kas bija cietusi Monzundas kaujā. Nez no kurienes atmiņā atkal uzpeldēja Baltijas jūra, mīnu kuģis «Otvažnijs», Februāra revolūcijas vēt­rainie mītiņi, matrožu padomes. Pēc tam viņš demobili­zējās, atgriezās Latvijā, sāķa kalpot Kvieša rēderejā. Divdesmit gadu nodrošinātas dzīves. Priekšā nodrošināts mūža vakars. Mājiņa Ainažos. Tur pa vasaru dzīvos maz­bērni. Garos ziemas vakaros varēs aiziet parunāties ar veciem draugiem par vētrām jūrā un dēkām ostās. Div­desmit gadu uzticīgas kalpošanas — vispirms «Viesturs», tad «Krimulda» un tagad «Tobago» … Pat šo dārgo kuģi Kviesis bija viņam uzticējis. Un nu? Ko nu darīt viņam, kapteinim Vilsonam? Dots pret dotu, uzticība pret uzticību! Un tomēr Vilsons sirds dziļumos apzinājās, ka justos daudz lādzīgāk, ja šajā izšķirošajā stundā kuģa kursu varētu nospraust kāds cits …