Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - „Tobago maina kursu

Здесь есть возможность читать онлайн «Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - „Tobago maina kursu» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1961, Издательство: LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA, Жанр: Историческая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

„Tobago maina kursu: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «„Tobago maina kursu»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

„Tobago" maina kursu
Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis
LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGĀ - 1961

„Tobago maina kursu — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «„Tobago maina kursu», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Bet Pārupa vairs nav.

— Toties ir biedrs Drēziņš.

— Es biju domājis kopā ar komandu …

— Daudz ko jūs domājāt… Uz kuģa komisārs pie­der pie virsniekiem … Kārtībai jābūt!

Komandas telpā rīta saule neiekļuva. Un tomēr te valdīja svētku noskaņa. Līdz tam mirklim, kad iebruka Galenieks.

— Iedomājieties, ne tikai izlaida ārā, pat kajīti atdeva atpakaļ. Tilpnē viņu vajadzēja! Pie šprotēm un sērkoci­ņiem! Lai pūst kopā ar savām eksportolām!

— Mani arī izmeta ārā, — Augusts piebalsoja. — Pie tāda loga kā Kvieša kajītē vienā dienā var izraut visu Fantomasu. Bet šeit jau pēc piecdesmit lappusēm acis sāp.

Kurts beidza gludināt. Kārtīgi salocījis virsvalku, viņš teica:

— Es tā spriežu, darbs ir darbs un bez disciplīnas arī tagad nevar. Ja jau ievēlējām Drēziņu par komisāru, tad viņam tā teikšana. Gan viņš zina, ko dara.

— Viņš?! — Galenieks kliedza. — Viņš ir pilnīgi ap- taurēts! Kviesis taisījās viņu izdot spāņiem, bet Drēziņš tam vēl roku bučot.

— Man arī liekas, ka tas nav taisnīgi, — Antons ieminējās. — Gribēja taču iegrūst cilvēku tīšā nāvē … Lai tagad izbauda uz savas ādas.

— Tā būtu prasta atriebība, — sacīja Cepurītis. — Bet tagad nav laika kārtot personīgus rēķinus. Tas nevienam nav vajadzīgs, vismazāk Drēziņam.

— Ja jau tā … — Antons tūdaļ piekrita. — Man jau nav žēl, lai Kvieša kungs dzīvojas tai savā kajītē.

— Tad kādam velnam esam taisījuši dumpi? — Ga­lenieks neatlaidās. — Kungi paliek kungu galā, tikai vēl viens klāt radies! Es jums saku, no tā nekas labs ne­sanāks. Vajadzēja to Kviesi kārtīgi samizot un aiztriekt kaut kur tālāk, kaut vai uz to pašu Huānas salu. Būtu vismaz gaiss tīrāks!

— Tu, Galeniek, laikam iedomājies darbaļaužu varu kā tādu krogu bez saimnieka, — teica Cepurītis. — Katrs dzer, ko grib, jāmaksā nav nevienam.

— Iedzert gan derētu, — durvīs atskanēja bocmaņa balss. — Šodien kā nekā gandrīz valsts svētki. Kad svi-

neja Alises jaunkundzes saderināšanos ar … negribas šo vārdu nemaz mutē ņemt, bet Pārups vismaz zināja, kas vīriem vajadzīgs …

— Pareizi, tagad jāuzstajas Dreziņam, — teica An­tons. — Ja Alīses jaunkundze būtu tikusi man, es gan prastos.

— Kviesim esot īsts Jamaikas rums, — no augšas sauca Augusts. Viņš jau bija paguvis iekārtoties Antona kojā pie iluminatora. — Ar tādu puspliku indiānieti uz pudeles.

— Nekādas dzeršanas nebūs, — teica Cepurītis.

— Vai tad to vecīti, kas aizliedza brūķēt vīnu, sauca par Marksu un nevis par Muhamedu? — teica bocmanis. Ieraudzījis Zigi, piebilda: — Bet pie pusdienām tieši derētu…

Galenieks kāri iestrēba viru un tūdaļ atkal izspļāva.

— Kas par traku, tas par traku! Uz mata tādas pa­šas samazgas kā Kvieša laikos. Un tie tur augšā nez ar ko piestampā vēderu. Ejam, puiši!

Pamanījis salonā Drēziņu, Galenieks atņirdza zobus:

— Tā es jau domāju! Mēs taisām revolūciju, bet visādi komisāri iekasē labumu.

— Vai es jums neteicu? Ja tādiem tūdaļ neatbāzīs pretī, viņi jums dancos uz galvas, — noņurdēja Vilsons, griezdamies pie Drēziņa. Tad piecēlās un asi teica: — Vispirms, Galeniek, jums bija jāprasa man atļauja ienākt salonā, un otrkārt — kas jums te meklējams?

— Tas pats, kas jums. Kapteinis vai matrozis, katram savs vēders dārgāks. Ja jau ir mūsu vara, tad lai dod paēst kā cilvēkiem. Mums Zigis atstiepa tādu zupu, ka no smakas vien vēmiens nāk.

— Nu ko, tad ieturiet pusdienas kopā ar mums, — rāmi teica Drēziņš. — Vallij, lūdzu, uzliec vēl šķīvjus.

Antons īsti nezināja, ko darīt. Viņš palika pie dur­vīm. Galenieks turpretī apsēdās un piesmēla sev pilnu šķīvi. Pēc pirmās karotes viņa seja izstiepās.

— Šoreiz laikam gan būšu šāvis pār strīpu. Viens nulle jums par labu… Bet kas mums liek rīt tādu cietumkosti? Kuģis pilns ar konserviem un olām.

— Krava paliek krava, — noteica kapteinis.

— Zēl kvieša kunga kabatas, ko?

113

— Piedodiet, pilsoņi, — Kviesis ierunājās. — Es jau

8 - 4102

zinu, ka tagad man vairs nav nekādas teikšanas, es te esmu tikai pasažieris. Bet tā prece nemaz nepieder man, tā jau sen apmaksāta.

— To mēs vēl noskaidrosim, — sacīja Drēziņš. — Bet tikmēr…

— Bet tikmēr lai dzīvojam pusbadā, ko? — kliedza Galenieks. — Tas numurs neiet cauri! Vai nu tu dod rīko­jumu, vai arī mēs paši…

— Var redzēt, Galeniek, ka tev galvā pamatīga putra. Par kādiem rīkojumiem tu runā? Svarīgus jautā­jumus lemsim kopīgi. Bet vispirms jāuzņem sakari ar dzimteni.

«Tobago» raidstacijas telpa šaura, ļaužu pieplūdums neredzēti liels. Vislabprātāk Galenieks izliktu Arturu laukā, lai pats iekļūtu iekšā. Bet šoreiz bez telegrāfistā nevar iztikt. Un Galeniekam ar skaudību jānoskatās, kā ieiet kapteinis, Drēziņš un Nordeķis. Labi vēl, ka tagad vairs nav iespējams aizvērt durvis — ārā palikušie dabū vismaz ielūkoties. Uz laivu klāja sapulcējušies vai visi brīvsardzes jūrnieki. Ieradusies arī Vallija. Kas varēja viņai liegt šeit spodrināt nažus un dakšiņas?

Neviens neatrāva skatienu no Artura. Uzlicis galvā klausules, tas darbināja raidatslēgu. Grozīja uztvērēja pogas un uzmanīgi klausījās.

— Kas te notiek? Mītiņš? — kāpņu galā iznira kuģa puikas galva.

— Muti, citādi! … — brēca Galenieks, bet, sajutis uz pleca Cepurīša cieto roku, tīri laipni piebilda: — Vai tad pats neredzi? Cilvēks strādā, uzņem sakarus ar jauno valdīšanu …

Arturs nervozēja. Vilnim vajadzēja apskriet pusi pa­saules. Atkal un atkal viņš raidīja Rīgas izsaukšanas signālu. Rīga neatbildēja. Pēkšņi Artura seja saspringa. Iestājās klusuma brīdis. Viņa roka tvēra pēc zīmuļa.

Pat uz klāja dzirdēja pīkstienus. Vai tiešām dzimte­nes balss? Morzes ābeci vīri nezināja. Viņi centās lasīt Artura vaibstos. Drēziņš pārliecās pār telegrāfistā plecu. Bet papīra loksne palika neaprakstīta. Pēc brīža Ar­turs uzbīdīja klausules uz deniņiem un griezās pie kap­teiņa:

— Mūs izsauc Santaringa. Grib zināt, kad ieradī­simies. Vai atbildēt?

Vilsons neatsaucās. Nu viņam vairs nevajadzēja vie­nam uzņemties atbildību. Bija vismaz kāds labums no tās kopīgās lemšanas . .. Viņš pavērās Drēziņā un pa­manīja, ka tas viņu visu laiku novērojis. Komisārs pa­smaidīja un pakratīja galvu.

— Izslēdziet! Lai nemaisās pa vidu… Kad ievaja- dzēsies, paši izsauksim, — kapteinis sacīja. — Kā ar Rīgu?

Grūti būs… Ar mūsu raidītāju un tādu attā­lumu.

Raugies tikai, ka tev tā kaste alkal nesaiet čupā, — sauca Galenieks. — Tagad mēs ar tādiem bez liekām ceremonijām.

Artura sejā iešāvās spējš sārtums. Raidatslēga, ko turēja viņa pēkšņi nosvīdušie pirksti, ietrinkšķējās.

— Pamēģiniet, Artur, pamēģiniet vēlreiz! — Drēziņš draudzīgi mudināja. — Jāuzzina, ko darīt.

— Es jau cenšos, biedri Drēziņ! Kaut līdz rītam būtu jāsēž! — Arturs atkal ņēmās klaudzināt.

. . . Saule jau bija veikusi krietnu gabalu. Matro­zim pie stūres nācās uzlikt zaļas acenes, jo stari sita tieši acīs. Radiotelegrafists joprojām strādāja. Vairā­kums jūrnieku bija izklīdis kur kurais — kubrikā, ko- mandtiltā, mašīntelpā. Izturēja tikai neatlaidīgākie. Uz Artura kojas kvernēja Augusts. Tikko atšķīris grāmatu, viņš bija aizmirsis, kādēļ te atrodas. Aizvēnī sēdēja zo­lītes spēlmaņi — Galenieks, Kurts, Antons. Arī viņi vairs īsti ne uz ko necerēja. Tomēr atturējās no skaļiem izsau­cieniem.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «„Tobago maina kursu»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «„Tobago maina kursu» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
Gunārs Cīrulis
libcat.ru: книга без обложки
Gunārs Cīrulis
Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura
Anatols Imermanis
Gunārs Cīrulis - Tobago maina kursu
Gunārs Cīrulis
libcat.ru: книга без обложки
Anatols Imermanis
libcat.ru: книга без обложки
ANATOLS IMERMANIS
Anatols IMERMANIS - LIDMAŠĪNAS KRĪT OKEĀNĀ
Anatols IMERMANIS
ANATOLS IMERMANIS - MORTONA PIRAMĪDA
ANATOLS IMERMANIS
Anatols Imermanis - NĀVE ZEM LIETUSSARGA
Anatols Imermanis
Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura
Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis
libcat.ru: книга без обложки
Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis
Отзывы о книге «„Tobago maina kursu»

Обсуждение, отзывы о книге «„Tobago maina kursu» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x