Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - „Tobago maina kursu

R*

115

Drēziņš raudzījās uz «zolētājiem», uz okeānu, uz Ar­tura pirkstiem. Pirksti darbināja raidītāja atslēgu. Va­rēja redzēt, ka tie ir noguruši pirksti. Pēc šīs nakts visi jutās noguruši. Sevišķi Drēziņš. Viņam gribējās atlai­sties, vismaz apsēsties. Viņš to nedarīja, viņš baidījās aizmigt. Jau pietiekami daudz nogulēts. Uz kuģa da­žādi ļaudis, dažādi spēki. Un katram savs virziens. Tos visus vajadzēja saplūdināt vienā — ar smaili uz dzim­teni. Tagad tai pievērsta visu uzmanība. Ļaudis gaida vēstis no turienes. Šīs gaidas, gluži kā magnētiskais lauks, pagaidām saista dažādos spēkus. Bet tālāk?

Viņa plccam pieskārās kāda roka. Mīksta, glāstoša roka. Pēkšņi viņš vairs nejutās vientuļš.

— Alīs? — viņš vaicāja, lai gan nebija ko vaicāt.

— Es sēdēju savā kajītē… — viņa teica. — Viena pati… Vēl vakar mēs bijām kopā … Bet šodien tu vairs nenāc…

— Piedod, es nevarēju … Darba tik daudz …

— Ka pat mani esi aizmirsis?

— Izšķiras tik svarīgi jautājumi… Arturs mēģina uzņemt sakarus ar Rīgu.

'— Rīga … Cik tā tagad tālu. Ja tu zinātu, kā man gribas tur būt… kopā ar tevi…

— Nu jau drīz būsim.

— Tas nav iespējams.

Viņas balss nokrāsa lika Drēziņam vērīgāk ielūko­ties Alīses acīs. Tās bija skumjas.

— Tēvs saka, mums tur vairs nav ko meklēt. Mēs droši vien apmetīsimies Santaringā, pie tēvoča.

— Tēvs … Bet ko tu saki?

— Vēl vakar es viņu ienīdu, šodien man viņa žēl. Viņš tā pieķēries kuģim . .. Cik savāda tomēr ir dzīve: es darīju visu, lai tev palīdzētu, bet tu atmaksā ar to, ka atņem tēvam «Tobago».

— Citādi nevar … Tu nesaproti.

— Es saprotu… Mums ir dažādas ticības, mēs dzī­vojam dažādās pasaulēs. Kamēr tu biji pie manis kajītē, man šķita, ka varēšu atrast ceļu pie tevis. Bet tagad tu esi kļuvis tik svešs.

— Tev tā tikai liekas, Alīs … Vienreiz viss būs galā — un tad …

— Nevajag … Nekad nevajag solīt to, ko nespēj pil­dīt. Un tagad es tevi vairs netraucēšu, neatraušu no galvenā tavā dzīvē …

— Alīs!

Drēziņš paspēra dažus soļus, lai panāktu Alīsi, bet pēkšņi metās atpakaļ. No radiotelegrafista kajītes atska­nēja Artura gavilējošais sauciens:

— Urā! Sakari rokā!

Arturs pacēla roku. Gribējās apklusināt pat sīkāko traucēkli. Vāji vāji, kā caur vati, viņš sadzirdēja punk­tus un svītras. Tās veidoja «Tobago» izsaukšanas sig- nalu. Viņa acīs iegailejās gandarījums. Tad tas deva vietu rūpēm.

— Kas prot krievu valodu? Atbild padomju kuģis «Komintern».

— Cepurītis! — Galenieks sauca. — Anton!…

Šoreiz Antona prāts darbojās apbrīnojami ātri. Viņš

jau bija pusceļā. Pēc brīža atskrēja atpakaļ. Sakarsis, aizelsies un neizsakāmi lepns.

— Tūlīt būs klāt, — viņš paziņoja, it kā nez kādu varoņdarbu veicis.

Atsteidzās Cepurītis. Viņam uz pēdām sekoja mehā­niķi, stūrmaņi, matroži, motoristi. Visi, kas vien drīk­stēja pamest posteni. Cepurītis neuzdrošinājās pieskar­ties papīram ar saviem eļļainajiem pirkstiem. Saliecies kūkumā, piegrūda tuvredzīgās acis. Kustinādams lūpas, izlasīja radiogramas tekstu. Iztaisnoja muguru un sa­gremoja saturu. Tad lasīja vēlreiz. Beidzot svarīgi atkremšļojās un pārstāstīja latviski:

— «Komintern» atrodas Ziemeļjūrā un dzird mūs tīri labi. Viņi mūsu vārdā sazināsies ar Rīgu. Lai mēs tikai nezaudējot viņu vilni…

— Motorkuģis «Tobago» Atlantijā, — diktēja Drē­ziņš. — Komanda apsveic strādnieku uzvaru Latvijā. Lūdzam noskaidrot pēc rēderejas dokumentiem, kam pieder Santaringai adresētā krava … Un tagad, biedri, pie darba! Tikko būs kādas ziņas, es jums apsolu …

Solīt jau viegli, domāja jūrnieki, bet drošs paliek drošs. Ik pēc brīža kāds iebāza galvu raidstacijā. Tur tagad dežurēja kapteinis un Drēziņš. Vallija atnesa Ar­turam kafiju un dažas maizītes.

Ieradās Galenieks, Kurts, Antons. Atnāca Cepurītis piedāvāt tulkotāja pakalpojumus. Ieraudzīja, ka loksne Artura priekšā joprojām balta, un atkal aizgāja. Palika tikai Vilsons un Drēziņš. Drēziņš nolēma uz mirkli ap­sēsties. Viņu uzmodināja klusi pīkstieni.

Atbilde bija klāt. Uz papīra gūlās burti. Burti vei­doja vāTdus. Vārdi savirknējās teikumos. Arturs dzir­dēja, rakstīja, apzinājās, ka patlaban izšķiras kuģa lik­tenis, un nesaprata it nekā. Vajadzēs mācīties krievu valodu.

Izskanēja pēdējais pīkstiens. Arturs norausa svied­rus no pieres. Pēc ieraduma gribēja vēlreiz pārlasīt tekstu. Laikā atjēdzās un pasniedza radiogramu Vilso­nam.

— Rīga aicina visus kuģus atgriezties dzimtenē,— teica kapteinis. — Ja trūkst produktu, ūdens vai deg­vielas, var vispirms doties uz tuvāko ostu…

Komanda pulcējās kuģa priekšgalā. Sapulci bija sa­saucis Drēziņš. Viņš apzinājās, ka svešinieks nedrikst uzspiest savu gribu vīriem, kuriem tagad pirmo reizi mūžā tiesības pašiem lemt. Bet lemt nebija tik viegli. Ļaudis nedroši saskatījās. Nevienam negribējās runāt pirmajām. Cik viegli un vienkārši viss bija licies vakar naktī. Tagad viņiem nācās iepazīt brīvības ēnas puses. Agrāk allaž kāds deva rīkojumu — Kviesis, kapteinis, galvenais inženieris, bocmanis. Nebija svarīgi, kurš deva. Pavēle palika pavēle, un to vajadzēja izpildīt. Ja gribēji maizi ēst, cita ceļa nebija. Tagad pēkšņi neviens vairs ne­pavēlēja. Tagad no viņiem prasīja, lai rīkojas patstāvīgi.

— īsta paģiru balle, — pasmīnēja Kārkliņš. — Kad tā putra vārījās, visi kliedza: «Lai dzīvo! Nost!» — bet, kad nu jāizstrebj, tad mute ciet un roka vairs karoti ne­spēj pacelt…

— Jautajums vienkāršs, — sacīja Drēziņš. —• Vai nu tiešā ceļā uz mājām, vai arī vispirms uz Santaringu.

— Uz dzimteni! — teica Nordeķis. Viņš domāja par Martu. Viņš iztēlojās, kā sieva ar dēlēnu — ar mazo Aloīzu uz rokām sagaidīs viņu krastmalā.

— Uz Santaringu! — teica Galenieks. Viņš domāja par to, ka dzimtene nekur nepazudīs. Vispirms der iepazīties ar Santaringas ugunīgo cukurniedru šņabi un tikpat ugunīgajām meičām.

— Man vienalga! — teica Antons. Viņš domāja par to, ka biedri ir gudrāki par viņu. Kā tie nospriedīs, tā būs pareizi.

— Uz dzimteni! — teica Cepurītis. Viņš domāja par sarkaniem karogiem greznotām ielām, par demonstrāci­jām un mītiņiem. Zaiga tagad dabūs īstu darbu un pa­šam varbūt izdosies paklausīt ārsta padomam.

— Uz Santaringu! — teica Vilsons. Viņš domāja par savu kapteiņa pienākumu, par kravu, kas jānogādā iās īpašniekiem.

Zigim bija žēl tūlīt doties atpakaļ. Viņš taču vēl nekā no pasaules nav redzējis. Ko viņš stāstīs kaimiņu puikām? Ka aizbraucis gandrīz līdz Amerikai, bet tā ir nezina, kāds izskatās dzīvs indiānis?

Kārkliņš pirmoreiz mūžā īsti nezināja, ko sacīt. Ru­nāja citi. Katru reizi viņš mācētu izsmiet priekšlikumu. Tomēr nerunāja. Apsmiet varēs arī vēlāk.

Drēziņš neteica nekā. Viņš domāja par to, ka Santa­ringā Kviesim ir svainis. Un ne tikai svainis. Arī ne­skaitāmi citi sabiedrotie, kas darīs visu iespējamo, lai neatdotu «Tobago» darbaļaužu Latvijai. Bet vai izdosies to ieskaidrot komandai? Puišiem liekas, ka pats grūtā­kais jau aiz muguras, ka tagad viņiem pieder visa pa­saule.

Viņš tomēr izklāstīja savas domas.

— Tas viss ir bleķis, — teica bocmanis. — Ko mēs te kuļam tukšus salmus? Rīkojums taču skaidrs — ja trūkst produktu, jāiet uz tuvāko ostu. Un tuvākā osta ir Santaringa.