Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - „Tobago maina kursu

Kaut drīkstētu Alīsei uzticēties! Tad viņa vairs ne­mocītos, nemocītu arī viņu. Divatā viņiem būtu daudz vieglāk. Bet stāstīt nedrīkstēja. Alīse bija sieviete; sie­vietēm vaļīgas mēles. Nē, nē, lai labāk pacieš. Gan jau pienāks diena, kad viņa sapratīs, ka tēvs nav nekāds ļaundaris. Gan viņa vēl pati lūgs piedošanu par šīsdie­nas asajiem vārdiem!

Pie durvīm atkal piebungoja.

Kviesis neatsaucās. Lai klauvē, viss notiek viņas pa­šas labā.

Bet klauvējieni nerimās. Tie kļuva vēl neatlaidīgāki.

— Kas tur atkal? — Kviesis beidzot neizturēja.

Tā nebija Alīse. Reizē ierunājās vairākas vīriešu bal­sis. Kviesis jau grasījās atslēgt durvis, bet laikus saklau­sīja, ka ieradušies komandas pārstāvji ar lūgumu atbrī­vot Drēziņu. Viņš nikni apsviedās apkārt.

Pārups nebija nekāds jūrnieks. Līgoties pēc dažām pudelēm šampanieša vai līgoties tāpēc, ka viss kuģis valstās bez mitas, — tās tomēr bija divas pilnīgi atšķi­rīgas izjūtas. Un nevarēja teikt, ka pēdējā sevišķi ieprie­cinātu viņa iekšas. Kļuva nelabi jau no tā vien, ka ap­vārsnis pēkšņi pazūd kaut kādā dziļā ielejā, lai pēc brīža atkal melnotu augstu virs galvas. Būtu vismaz bijis kaut viens nekustīgs punkts, uz ko skatīties! Bet viss, pat komandtilts un masti, pat kuģa priekšvads un kāpnes, slīdēja, lēkāja, krita un gāzās. Tad jau tiešām labāk pie­dzerties pa īstam!

Un tomēr Pārups, krampjaini turēdamies pie margām, lauza sev ceļu uz raidstaciju. Pēdējā laikā tā pievilka viņu kā magnēts.

Ieraugot Arturu, gribējās atvēzēties un, cik jaudas, iecirst pa šo muļķīgo ģīmi. Skaistas ziepes bija savārī­jis radiotelegrafists! Kaut gan — šis vientiesis nebija vainīgs, ka tik smalki iecerētais gājiens beidzies ar ne­veiksmi. Savu lomu tas bija nospēlējis, kā jau marione­tei piedienas, Vainīgs bija viņš pats. Vajadzēja paredzēt, ka Drēziņš pats iebāzīs galvu cilpā. Drēziņš taču komu­nists, un no tādiem visu ko varēja sagaidīt, tikai ne nor­māla cilvēka rīcību. Atkal pielaista kļūda. Pie tam nepie­dodama, ja ņem vērā ilgstošo dienestu politpārvaldē!

Viens labums vismaz bija — vairs nevajadzēja se­višķi izlikties. Pirmīt Alīse viņu nolamāja par spiegu, tagad viņš atklās savus trumpjus. Lai sauc, kā grib, par sievu tomēr kļūs. Gan jau viņš mācēs atrast ceļu, kā pie­spiest šo izlutināto skuķi!

— Sveiks, maestro! Kā redzat, pat orkāns nevar mani atturēt no tik patīkama apciemojuma.

— Vai gribējāt nosūtīt telegramu? — Arturs nemie­rīgi vaicāja.

— Es un telegrama? Kopš kura laika? Vienkārši gar­laicīgi. Gribēju apklaušināties, kas jauns tālajā un dār­gajā senču zemē.

— Nezinu. Radio sabojājies.

— Tā, tā, kāda nelaime mūzikas cienītājiem … LIn īsviļņu uztvērējs?

— Arī… Visa iekārta pagalam… Un nekādi ne­varu atrast vainu … Vienkārši nestrādā — un cauri… Baidos, ka līdz Santaringai būsim nogriezti no ārpa­saules, — teica Arturs. Viņš bija ļoti bāls.

Smagiem soļiem Pārups nokāpa salonā. Izņēma no bufetes pudeli konjaka un pirmo reizi mūžā pa īstam iztukšoja to sistemātiski, glāzi pēc glāzes. Izrādījās — daudz vieglāk tēlot piedzērušos nekā patiešām piedzer­ties.

Domas palika skaidras, skaidras līdz riebumam. Gluži kā tai vakarā, kad viņam pēc sarunas ar Rīgncru tik ļoti gribējās aizmirsties. Vai tiešām vācieša pareģo­jums jau piepildījies?

Viņš atkorķēja otru pudeli, ielēja glāzīti, jau pacēla, tomēr nolika atpakaļ uz galda. Kāda jēga dzert? Labāk aiziet pie Kvieša un pamēģināt tikt pie skaidrības. Jā­dzird, ko tas saka. Gan viņš arī melos saklausīs patie­sību.

Vajadzēja ilgi klauvēt, iekams Kviesis atvēra.

•— Nāciet, Ilgmar, nāciet!… Mums jāaprunājas, es jau pats taisījos pie jums … Alīse ir mana vienīgā meita, man jārūpējas par viņas laimi… Viņa jūs nemīl…

Pārups piecēlās un sāka staigāt pa kajīti. Kuģis šū­pojās vairāk nekā jebkad. Tātad noticis, noticis tas, no kā brīdinājis Rīgners! Lai cik miglaini bijuši viņa vārdi, Pārupam, kā jau politpārvaldes darbiniekam, tie patei­kuši pietiekami daudz. Būdams labāk par Kviesi infor­mēts politikas aizkulisēs, Pārups zināja par sazvērestību, kuras mērķis bija ar Vācijas palīdzību atbrīvoties no krievu garnizoniem. Skaidrs bija arī tas, ka padomju val­dība, ja vien uzzinās par šiem plāniem, spers pretsoļus. Turklāt stāvoklis Latvijā bija tik saspīlēts, ka pietika ar vienu vienīgu padomju tanku, lai gadiem uzkrātais naids izlauztos uz āru, lai uzšautos liesma, kurā sadegs gan viņš, gan Kviesis. Lūk, kāpēc viņš pēc sarunas ar Rīg­ncru pie katras izdevības tramīgi apklaušinājās par zi­ņām no tēvu zemes. Sabojātais radio, Artura neveiklie meli un tagad, lūk, Kvieša pēkšņais lēmums pateica visu. Viņu nevar apmānīt ar tādiem lētiem trikiem kā tēva rūpes par meitas laimi. Nospļauties Kviesim uz Alīses laimi, viņu interesēja tikai Pārupa nami. Kas varēja pa­redzēt, ka šie nami, pagājušajā novembrī mantoti no tēva māsas, izkūpēs tik ātri? Pārvērtīsies ziepju burbulī, pirms pagūts tos iemainīt pret pusi kuģa un Alīsi kā bezmaksas piedevu? Vajadzēja tomēr pielikt lielākas pū­les, lai panāktu tūlītēju salaulāšanos… Atlikt kāzas līdz Santaringai bija nelabojama muļķība. Bet kas va­rēja zināt, ka arī okeānā viņam ceļā stāsies šis nolādē­tais Drēziņš? Atkal viens gudri iecerēts šaha gājiens beidzies ar sakāvi… Nu vairs nedrīkst pielaist ne mazā­kās kļūdas. Nākamajam gājienam jābūt absolūti dro­šam. Ar Alīsi vairs nav ko rēķināties, šo figūru var upu­rēt bez jebkādas nožēlas. Bet partija turpinās — paliek kuģis. Un uz kuģa paliek Drēziņš, divkārt bīstams pre­tinieks jaunajos apstākļos.

Pārups saņēmās. Raugoties Kviesim tieši acīs, viņš noteica:

— Visu cieņu, mīļo Kviesi. Nemaz nenojautu, ka jūs tāds ideāls tēvs. Tātad beidzot atģidāt, ka Alīse mani nemīl? Bet agrāk, kamēr vēl biju turīgs namu īpaš­nieks …

Kviesis nobālēja:

— Ko jūs tur runājat? Ko jūs varat zināt?

— Es zinu visu ko. Zinu, kāpēc ar Arturu izgudro­jāt pasaciņu par sabojāto radio. Mani tik viegli neap- vedīsiet ap stūri. Ne velti esmu strādājis politpār- valdē…

Sie neapdomīgie vārdi deva Kviesim iespēju izkļūt no neveiklās situācijas. Kviesis saviebās. Likās, ka po­litpārvaldes vārds viņu šokētu. Politpārvalde! Lūk, lie­lisks iegansts, lai atkratītos no Pārupa. Nevar taču klaji pateikt, ka bijušais namīpašnieks automātiski pārvēršas bijušā līgavainī.

— Bet, Ilgmar, kā jūs varat par mani tik ļauni do­māt? Iznāk, ka esmu kārojis pēc jūsu mantas. Esmu pats pietiekami bagāts, lai nodrošinātu Alīsiņas laimi. Bet jums jāsaprot, rēdera Kvieša meita nevar precēt kaut kādu politpārvaldes aģentu. Kopš cara laikiem špiks ir lamu vārds.

Pārups ironiski pasmīnēja. Viņš bija tieši piemērotā omā, lai vienreiz bez aplinkiem parunātu ar bijušo sievastēvu.

— Lamu vārds? Lai nu kurš, bet jūsu vietā, Kvieša kungs, es tā neizrunātos — pat par cara laiku špikiem. Ja to piektajā gadā nebūtu bijis, tad no jūsu vectēva «Turaidas Rozes» pat smaka nebūtu palikusi — ērkšķi vien. Tad jums tagad nebūtu ne rēderejas, ne tādas lie­las mutes. Vai jūs tiešām nezināt, uz kā turas mūsu vie­nota Latvija? Ja nebūtu politpārvaldes, jūs nevarētu vis barot komandu ar samazgām — viņi jums izlietu tās uz galvas un turklāt vēl iebāztu pašu zupas katlā. Un jūs vēl sakāt — špiki!… Jums vajadzētu viņiem kājas bu­čot! Tikai pateicoties viņiem, jums ir iespēja staigat tī­rām rokām un taisīt netīrus veikalus.