Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

— Tā bija tikai tāda nieka gripa, — aši atsaucās Krapovskis.

— Nu, protams, tev jau viss ir nieks, — Daugavietis pasmaidīja. Sarunās ar Ēriku viņš nekad necentās slēpt savas sirsnīgas jutas. — Bet partija doma citādi. Tu dabūsi palīgu.

Ērika klātbūtnē par to netika vairs runāts. Bet, tikko viņš nokāpa dzīvoklī bez numura un Daugavietis taisījās pateikt, kas būs šis palīgs, Nadežda aizsteidzās priekšā: — Ar Skaidrīti notikusi nelaime!

Ielā vēl valdīja tumsa, kad Elize Svempa, atgriezusies no sava parastā rīta gājiena, uzkāpa pie Burtnieka. Viņa nesūdzējās. Taču gurdenā kustība, ar kādu Svempa at­laidās gādīgi piebīdītajā krēslā, liecināja, ka viņai kļūst arvien grūtāk pildīt uzsaukumu iznesējas pienākumus.

— Vēl drusku jāpaciešas, māmulīt, Jānis atsūtījis labu ziņu… — Burtnieka balss pēdējā laikā bija kļuvusi spirgtāka, stāja enerģiskāka. Tiesa, slimā sirds joprojām izspēlēja visādus jokus. Bet katra diena, jā, pat katra stunda nesa jaunas vēstis par Sarkanās Armijas panā­kumiem, par veiksmīgām partizāņu kaujām, pagrīdes darbība vērtās arvien plašāka, vārdu sakot, gaisā juta tuvo pavasari.

— Drīz vien pārvadāsim literatūru ar mašīnu, — viņš līksmi paskaidroja. — Tad laidīsim tevi atpūtā. Tu jau sen esi to pelnījusi.

Svempa pakratīja sirmo galvu:

— Tas jau būtu labi — kājas kā negrib klausīt, tā negrib. Un ar varu nepiespiedīsi… Bet kā es tā, bez darba? Man taču tas kaulos iegājies. Kā Piektajā gadā sāku ar to patronu pienešanu, tā visu cauru mūžu arvien bijis kas darāms …

— Gan jau kas atkal atradīsies … Varēsi kaut vai Donatam palīdzēt uzmanīt māju.

Tā nebija tikai mierināšana. Burtnieks apzinājās, cik tas tagad svarīgi. Jo lielāks kļuva pagrīdes cīnītāju skaits, jo zvēriskāk un neatlaidīgāk rīkojās gestapo. Vajadzēja divkāršot modrību — ik stundu, ik minūti, ik mirkli atcerēties, ka viņu nams ir ugunspunkts, kas atrodas pastāvīgā ielenkumā.

Kā piebalsojot šai domai, trauksmaini ierunājās durvju zvans. Abi satrūkās… Grāmatu pasūtītāji tik agri nemēdza nākt. Tas nebija arī norunātais signāls…

Te pēkšņi tas arī atskanēja — divi īsi zvani, viens stiepts, tad atkal divi īsi. Tātad apmeklētājs uztraukumā bija vienkārši aizmirsis, ka jālieto signāls.

Burtnieka izskaidrojums izrādījās pareizs — sieviete, kas atnesa zīmīti, tik briesmīgi steidzās, ka pat nepateica paroles vārdus.

— Te būs pasūtījums! Ļoti steidzams! — viņa izelsa, nometa vēstuli uz galda un aizskrēja.

Baidīdamies zaudēt laiku, Burtnieks nepacietīgi at­plēsa aploksni, uz kuras nesējas pirksti bija atstājuši melnus tipogrāfijās krāsas nospiedumus. Acīm pārskrēja rindiņām, tad, it kā pats sev neticēdams, lasīja vēlreiz skaļi:

— «Šīs dienas «Tēvijā» iespiests tautas nodevēja do­centa Grāves raksts. Prasīdams visnežēlīgāko izrēķinā­šanos ar partizāņiem, viņš min vairākus «šausminošus faktus», starp tiem ģenerāļa Hartmuta un tā pavadoņu nogalināšanu. Hitleriešu cenzūra nebija izsvītrojusi šo ziņu, bet Dankers pēdējā brīdī nācis pie atziņas, ka tā varot graut okupantu autoritāti. Izdots rīkojums kon­fiscēt «Tēviju», bet tirāžas lielākā daļa jau izvadāta pa kioskiem.»

Elize Svempa nobālēja un ieķērās krēslā. «Skaidrīte!» bija viņas pirmā doma. «Skaidrīte briesmās!» Viņa pat nevarēja to Burtniekam pateikt skaļi — vārdi iesprūda kaklā.

Visvaldim pamudinājuma nevajadzēja. Nekā neredzē­dams, nekā nedzirdēdams, viņš vilka mēteli mugurā. Kā tas gandrīz allaž gadās tādās reizēs, roka nelīda pie­durknē. Viņš to grūda ar varu, padilusī atlasa odere švirkstēdama plīsa — Burtnieks pat nepamanīja to. No joņojis pa kāpnēm un brīžiem saskriedamies ar gā­jējiem, viņš steidzās uz tramvaja pieturu.

Skaidrīte bija briesmās, lielās briesmās. Nekā neno­jauzdama par negaidīto rīkojumu, viņa saliks uzsauku­mus «Tēvijas» numuros. Atbrauks policija konfiscēt laikrakstu un atradīs…

Aizelsies Burtnieks sasniedza piestātni. Šajā stundā, kad vairums rīdzinieku brauca uz darbu, bija saradies vesels bars gaidītāju. Drebinādams zili nokrāsotos logu stiklus, beidzot tuvojās tramvajs. Tas bija pārpildīts. Pie durvīm tūdaļ izveidojās blīvs ķermeņu murskulis. Ļaudis izmisuši cīnījās par vietu uz pakāpiena, jo nevienam negribējās saņemt sodu par nokavēšanos. Burtnieks ierāva galvu plecos un spiedās pūlī. Radis balstu vienai kājai, viņš ieķērās kādā elkonī. Hitlerietis! Tas atbrīvoja roku un no visa spēka nogrūda Burtnieku no pakā­pieniem.

Ja izpalīdzīgas rokas nebūtu viņu parāvušas nost, droši vien būtu nokļuvis zem riteņiem.

Apdullināts viņš piecēlās. Nebija laika domāt par sāpēm, nebija arī laika nopurināt sniegā novārtīto mē­teli. Jāsteidzas, jāsteidzas! Pievilkdams kreiso kāju, ko bija sagrūdis kritienā, Visvaldis devās uz priekšu. Bet jau pēc dažiem kvartāliem bija spiests palēnināt gaitu. Nemūžam viņam netikt laikā! Braukt ar tramvaju? Cik ilgi būs jāgaida nākamais? Minūtes piecpadsmit, varbūt pat divdesmit… Par vēlu, par vēlu!

Burtnieks atrāvās atpakaļ — nogrimis drūmajās do­mās, viņš tikai pēdējā mirklī bija pamanījis kravas ma­šīnu, kas tikko neskāra viņu ar dubļu aizsargiem. Vai vīrs pie stūres nebija Šiliņš? Saucot, lai apstājas, viņš skrēja pakaļ. Kad Šiliņš beidzot sadzirdēja kliedzienus un apturēja, Burtniekam gandrīz pietrūka spēka ierāp­ties kabīnē. Ko darīt, sirds nebija radīta skriešanai.

Bet tagad nebija īstais brīdis nodoties filozofijai par savu veselību. Burtnieks lika Šiliņam izspiest no mašīnas visu iespējamo. Šoferis tūlīt iegriezās ielā, kur satiksme nebija tik dzīva, un tas bija prātīgi darīts. Ātrums tālu pārsniedza atļauto, nami un koki saplūda bezveidīgā, tumšā masā.

Uz stūra, kur atradās kāds kiosks, Šiliņš bija spiests mazliet palēnināt gaitu. Nākamajā mirklī mašīna jau atkal ar pilnu jaudu rāvās uz priekšu, bet Burtnieks paguva ievērot, ka kioska lete ir tukša. Izpirkt visus «Tēvijas» numurus tik ātrā laikā nevarēja, tātad bija tikai viens izskaidrojums — avīze jau izņemta no ap­grozības.

Saņēmusi «Tēviju», Skaidrīte petrolejas lampas blā­vajā gaismā sakārtoja laikrakstus. Viņa sevišķi nestei­dzās — pirmie pircēji mēdza ierasties tikai pēc pusstun­das — un paguva pat izlasīt rakstu par ģenerāļa Hart- muta nolaupīšanu. Pirmo reizi Skaidrīte sajuta tādu kā skaudību. Tur partizāni veica varoņdarbus, bet viņas dzīve ritēja vienmuļi, bez sevišķiem notikumiem.

Lūk, paredzētajā laikā atnāca «partijas māmuļa», šķirstīja žurnālus, ļāva Skaidrītei apmainīt somas un atkal aizgāja. Somā meitene atkal atrada ābolu, un šis mazais, sārtais ābols lika arī viņas vaigiem sārtoties. Un atkal nez kādēļ uzmācās neprātīga doma, ka šīs mazās veltes sūta Ēriks.

Skaidrītes sirds ielīksmojās. Klusi dungodama dzies­miņu par Katjušu, kura, gaidīdama savu tālo draugu, glabā mīlestību, viņa salika uzsaukumus «Tēvijas» nu­muros un novietoja plauktā. Jā, viņas dzīvē nekas se­višķs nenotika, un par to šajos apstākļos varēja tikai priecāties.

Arī tas, ka pie kioska piestāja smagā mašīna, nebija nekas sevišķs. Bet, kad no kabīnes izkāpa divi šucmaņi, Skaidrīti pārņēma dīvaina briesmu nojauta.

— Šurp visas «Tēvijas»! Un fiksāk, jaunkundzīt! — pavēlēja rupja balss.