Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

Un tomēr — tas nemaz nav tik viegli — cīnīties pret šo neizprotamo, neaptveramo spēku. Mums klājas kā sengrieķu Sizifam. Tikko akmens ar milzīgām pūlēm uzvelts līdz augšai, tas atkal ripo lejā…»

Marlēna bija īpaši saposusies Haralda sagaidīšanai pēc viņa desmit dienu prombūtnes. Šim gadījumam viņa bija uzvilkusi vissmalkāko mežģiņu veļu, visskaistāko, tikko pašūto pēcpusdienas tērpu, iesmaržojusies ar vis­dārgāko franču parfīmu, ko tai pirms divām dienām bija pasniedzis spāņu zilās divīzijas pulkvedis Kolonna. Bez tam Haraldu gaidīja viņa mīļākais ēdiens — pus- jēls steks, pagatavots pēc angļu receptes.

Haralds to notiesāja ar labu apetīti. Šīs dienas īgnums norima, un cigārs pēc vakariņām garšoja it labi. Arī Mērija, kas pirms aizbraukšanas viņam jau bija sākusi apnikt, atkal likās kairinoša.

Marlēna labi redzēja iekāres ugunis Haralda acīs. «Nu tas būs mīksts kā vasks,» viņa nodomāja, laiski apsēžoties Haraldam klēpī, un ar violeti nokrāsotajiem nagiem viegli pakasīja viņa pakausi.

— Darling, kāpēc tu nekā nesaki par manu jauno kleitu? Vai tev nepatīk? Tava paša dāvana, atceries, šo drānu tavs brālis bija atsūtījis no Čehoslovakijas.

Haraldam atkal uznāca dusmu lēkme.

— čehi! Izdzimteņi! Tūlīt met šo lupatu nost! — viņš izvirda niknumā.

— Bet, mīlulīt, kas tev kaiš?

— Lūk, kas man kaiš! — kliedza Haralds un ar rā­vienu pārplēsa Marlēnas tērpu no augšas līdz apakšai.

Pirmajā brīdī Marlēna apstulba, bet, redzot, ka Ha­ralds nomierinājies, viņa savukārt sāka histēriski plēst matus.

— Mana skaistākā kleita! … Tu traks esi kļuvis! . . . Es saukšu policiju! . . . Kliegšu pilnā balsī, lai dzird visa iela.

— Nomierinies, nomierinies, Mērij, — lūdza ober­šturmfīrers, atguvis saprātu. — Piedod, bet, kad tu pie­minēji Čehoslovakiju, es atcerējos savu brāli, ko čehi noslepkavojuši gaišā dienas laikā, kad viņš braucis uz savu fabriku.

— Man ļoti žēl tava brāļa, — Marlēna šņukstēja. — Bet vai tad tur kleita vainīga?

— Es tev nopirkšu divas jaunas, tikai, dieva dēļ, beidz raudāt. Tu zini, es nevaru ciest asaras.

Marlēna tomēr nerimās. Sākot ar šo dienu, viņai aiz­vien biežāk nācās ar pūderi slēpt asaru pēdas, jo Haralda garastāvoklis spēji pasliktinājās.

Skaidrīte izgāja uz vagona platformas un nostājās pie neaptumšotā loga. Sudrabainais sniegs, kas klāja zemi, apgaismoja vakarīgo ainavu ar nedzīvu neona gaismu. Garāmslīdošie koki izskatījās spokaini bāli. Vējš nesa no lokomotīves dzirkstis, kas veidoja zvaig­znājus un skrēja vagonam līdzi. Lokomotīve svilpa, tilti dunēja, izbrauktās sliedes zem riteņiem neritmiski kla­bēja, bet dabā bija tāds miers, tāds cildens, neskarts skaistums, un negribējās domāt, ka vilciens trauc caur fašistu okupētu zemi.

Taču Skaidrīte to ne mirkli nedrīkstēja aizmirst.

Viņa atcerējās braucienu uz Rīgu 1941. gada vasarā, kad šosejai uzlidoja štukasi. Toreiz viņa paniskās bailēs gulēja grāvmalā, bija bezpalīdzīgs fašistu upuris. Pagā­juši divarpus gadi, un lomas mainījušās. Ne vairs upu­ris, bet cīnītāja atgriežas Rīgā. Jā, par spīti visām draudošām briesmām meitene bija nolēmusi turpināt pagrīdes darbu. Rīgā droši vien vairs nedrīkstēja palikt, bet arī citur darbojas nelegālas organizācijas, arī citur viņa varēja noderēt.

Tāpat kā toreiz, kad nācās šķirties no mājām, Skaid­rītei sažņaudzās sirds. Bija žēl pamest dzimto Rīgu. Taču daudzajās garajās naktīs, nekustīgi guļot slimnīcas gultā, kad sūrstošās apdeguma brūces neļāva aizmigt, viņa tik bieži bija iztēlojusi savu rītdienu, ka beidzot aprada ar šo domu.

Tikpat bieži viņai vārdu pa vārdam uzpeldēja at­miņā saruna ar šucmaņiem, pašas atjautīgie meli par divdesmit noslēptajām «Tēvijām». «Bet ja nu viņi pa­manījuši, ka tīšām esmu apgāzusi lampu?» viņai reizēm iešāvās prātā. «Droši vien mani tur aizdomās. Tāpēc ne­drīkst nevienam rakstīt, arī māmiņai ne. Nedrīkst arī jautāt, kas mani šurp atvedis. Varbūt nejauši uguns­grēka liecinieki? Bet kāpēc tik tālu — uz Jelgavu? Nē, J tie noteikti būs bijuši biedri, kas zināja, ka atrodos briesmās …»

Tā Skaidrīti mocīja tūkstošiem domu, līdz viņa nā(- * pie slēdziena, ka skaidrību varēs rast tikai Rīgā .t skaidrību un jaunu uzdevumu.

Izkāpusi no vilciena, Skaidrīte jau devās uz Mīl- grāvja autobusa pieturu, bet tad atcerējās, ka savā dzī­ves vietā rādīties nedrīkstēja. Tur visdrīzāk viņu varēja meklēt.

Brīdi viņa stāvēja neziņā, tad nopurināja sastingumu un aizsoļoja vecpilsētas virzienā. Iegriezusies Grēcinieku ielā, viņa ieraudzīja šucmaņi un neviļus iespiedās pie­vārtē. Tad pasmaidīja par savu aušību un gāja tālāk. Taču tūdaļ ieiet namā neuzdrošinājās. Minūtes piecas viņa pastaigājās pa pretējo ietvi, lūkodamās sava dzī­vokļa tumšajos logos. Māte droši vien norūpējusies, kaut gan nezina, ka meitenei var draudēt apcietināšana. Bet ja nu tomēr zina! Un ja jau veselu nedēļu viņas dzīvoklī, īgnu skatienu vērodams durvis, sēž gestapo aģents un gaida Skaidrīti atgriežamies? . . .

Mājās rādīties nebija ieteicams . . . Varbūt ieiet pie kaimiņiem? Tie droši vien zinās, vai viņu meklē.

Uz pirkstgaliem Skaidrīte ielavījās namā, klusītiņām piezvanīja.

Durvis atvēra Daugavietis. Ieraudzījis meiteni, viņš aizvilka to pie gaismas, grozīja uz visām pusēm, tad, laimīgi smiedamies, teica:

— Var redzēt, ka izgājusi caur uguni un ūdeni . . . Neko lielu tas tev tomēr nav kaitējis . . . Tikai žēl, ka nācies apcirpt matus.

— Ko darīt? .. . Nelaimes gadījums, — nomurmi­nāja Skaidrīte.

— Mums gan liekas, ka tu to kiosku tīšu prātu no­dedzināji.

Skaidrīte pieķērās pie krēsla atzveltnes. Provokā­cija! … Slazdi!… Pirmā diena Rīgā, un jau iekritusi!… Viņa centās saglabāt mieru un pat piespieda sevi pa­smaidīt:

— Kāpēc lai es to būtu darījusi?! Neesmu taču prātā jukusi.

— Lai iznīcinātu uzsaukumus.

— Jums laikam spokojas, — viņa turējās pretī ar īgnumu sejā.

daugavietim patika meitenes stūrgalvība. Sak, re-

S cik ilgi viņa vēl liegsies.

— Kā nu ne . . . Divdesmit «Tēvijas» numuri un katrā pa pieciem uzsaukumiem.

Atbildes vietā Skaidrīte metās bēgt, un tikai pie pašām durvīm viņam izdevās to noķert.

— Skaidrīt, nu, nomierinies, nomierinies . . . Tev ne­kas vairs nedraud . . . Aizvakar tavā dzīvoklī bija pie­nācis paziņojums. Tevi atlaiduši no darba par uguns­drošības noteikumu neievērošanu. Tātad briesmas ga­rām.

Bet Skaidrīte joprojām bija izmisusi un sašutusi.

— Es nekā nezinu . .. Kādēļ jūs par mani izplatāt baumas? … — viņa bez mitas atkārtoja.

Vajadzēja atsaukt Nadeždu. Tikai viņa spēja izklie­dēt Skaidrītes šaubas.

— Tas tev, protams, ir pārsteigums, vai ne? — smaidīja Daugavietis. — Atsēdies, Skaidrīt, man tev daudz kas jāpaskaidro …

Meitene klausījās ar aizturētu elpu, kā kādreiz bēr­nībā, kad māte stāstīja par teiksmaino Lāčplēsi. Līdz šim viņa bija domājusi, ka zina visu, un tikai tagad saprata, ka vēl daudz kas jāmācās, lai līdzinātos šiem pagrīdes varoņiem. Viņai grūti nācās ticēt, ka visu laiku nemaz nav pazinusi šos cilvēkus. Kā gan viņa bija va­rējusi uzskatīt Kalniņu par parastu studentu, Burtnieku par grāmatu tārpu, tēvoci par skopu namsaimnieku, kas notriec naudu kāršu spēlē! Un māte, klusā, mīļā māte, kurai bija nācies dzirdēt no viņas daudz rūgtu pārme­tumu par nevēlēšanos evakuēties … Visu to atceroties, Skaidrītei kļuva karsti no kauna.