Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

— Tā … Tagad pateikšu galveno .. . Domāju uzti­cēt tev uzdevumu, ko kuram katram nevarētu uzticēt. Redzi, slepenā spiestuve atrodas tepat, mūsu dzīvoklī. Biedrs, kas tur strādā, viens nevar novilkt visus uzsau­kumus, Nadjai vienmēr jāpaliek augšā, lai briesmu ga­dījumā iedarbinātu trauksmes signālu, bet es uz veselu mēnesi braukšu uz Liepāju. Tu manā vietā palīdzēsi spiestuvē, jo, dzīvojot šai namā, vari iet un nākt, nera­dot aizdomas. Seko man, es tev parādīšu, kur atrodas mūsu dzīvoklis bez numura …

Sākumā Skaidrīte nepazina cilvēku, kas stāvēja, no­liecies pār burtu kasti. Bet, kad viņa ieskatījās tanī tuvāk, kāds varens spēks ierāva sirdi visas asinis un seja kļuva nekustīga un bāla. Skaidrīte stāvēja kā sastin­gusi, pat prieku neizjūta, tikai lielu, neaptveramu laimi, kas ledaini stindzināja. Bet, kad Ēriks ar nedrošu kus­tību izstiepa viņai pretī abas rokas, ledus izkusa un pārvērtās karstās asarās.

Viņi pat nedzirdēja, ka Jānis aizgāja. Šai mirklī visā viņu pasaule sastāvēja no šī šaurā, pustumšā pagraba, un tur bija tik daudz saules, ka tās versmainā enerģija spētu aizdedzināt pat akmeņus.

Bet ārā joprojām trakoja fašistiskā nakts, un ober­šturmfīrers Raup-Dīmenss kā kurmis raka pazemes ejas, lai nokļūtu līdz viņiem.

Bija neparasti karsta septembra svētdiena. Citos lai 1 kos Tīrgarlene būtu ļaužu pilna, tagad berlīnieši tupēja vēsajos pretgaisa aizsardzības pagrabos, kas gan spēja glābt no tveices, bet ne vienmēr no aviācijas bumbām'. Berlīnes gestapo visu savu darbu bija pārcēlis uz apakš : zemes stāviem. Tur temperatūra turējās zem piecpa- dsmit grādiem, bet izmeklētājs Martins Reingolds svīda kā pirtī. Atkal izjukusi svētdiena, un pie visa vainīgi šie nolādētie komunisti. Jo vairāk Austrumu fronte pārvie­tojās uz rietumiem, jo tuvāk tā nāca Vācijas robežām, jo saspīlētāks kļuva noskaņojums Berlīnē. Pēdējā laikā fīreram visur rēgojās atentāti, un, apcietinot ik dienas simtiem cilvēku, gestapo darbinieki palika bez izejamām dienām.

Rīkojums bija apcietināt katru, par kuru bija kaut vismazākās aizdomas, jo starp simt nevainīgiem parasti atradās vismaz viens, kam kaut kas slēpās aiz ādas. Arī šo Veisu, pie kura atrada desmit kilogramu tola, ap­cietināja tīri nejauši, izdarot masu kratīšanas. «Brīnums gan, kur vēl gadās tādi cilvēki,» īgni domāja izmek­lētājs. «Jau vienpadsmit gadus mēs ar uguni un zobenu iznīdējam boļševismu, bet tam kā hidrai nocirsto galvu vietā izaug arvien jaunas .. . Cik patīkami būtu, ja va­rētu viņus vienkārši nostādīt pie sienas un nošaut. Bet nē ■— jāmokās dienām ilgi, lai izdabūtu līdzvainīgo vārdus un adreses.» Veisu viņš pārmaiņus ar savu ko­lēģi jau pratina četrpadsmit stundas no vietas. Kādi paņēmieni tik nav pielietoti! Bet vecais metalstrādnieks klusē.

Reingolds paskatījās pulkstenī. Laiks nomainīt ko­lēģi. Ja četrās stundās izdosies no Veisa izraut atzīšanos, līdz tumsai vēl varēs izbraukt uz Vanzē pamakšķerēt. Jāizmēģina jaunā termoelektriskā metode. Ja tikai Vei- sam sirds izturēs. Nospļauties, kas būs, tas būs . . . Un ar tādu apņemšanos Reingolds iegāja pratināšanas kamerā. Veiss pašlaik gulēja bez samaņas. No kolēģa sejas izteiksmes Reingolds saprata, ka nekas vēl nav panākts. Viņš pārvietojās uz hermētiski noslēgto blakus telpu un iedarbināja sarežģīto aparatūru.

Elektriskā strāva, ar neskaitāmām knaiblēm raustot kailo ķermeni, uzcēla Veisu no ģīboņa. Apcietinātais, kas ar platām siksnām bija piesprādzēts pie metala lāvas, neciešamās sāpēs sāka locīties. Tad pēkšņi ledains aukstums aizžņaudza viņa kaklu. Reingolds bija iedar­binājis saldēšanas ierīci. Piecas minūtes viņš ļāva apa­rāta rādītājam palikt uz —30°, tad pārslēdza sviru, un pratināšanas kameru pildīja neizturama svelme. Tikko vēl Veisu bija stindzinājis ledains augstums, nu atkal karstums svilināja ādu kā nokaitēta dzelzs. Pēc tam at­kal ledainais aukstums un atkal briesmīgs karstums . .. Aukstums — karstums, karstums — aukstums, auk­stums — karstums . ..

Kad Reingolds pēc pusstundas apstādināja aparātu un iegāja kamerā, Veiss neelpoja, bet sirds vēl pukstēja. Izmeklētājs atsprādzēja siksnas un iešļircināja apcieti­nātajam spēcīgu preparātu. Elpošana atjaunojās, un pēc brīža Veiss pacēla sarkani noplaucētos plakstus.

— Nu, Veis, kā jums patika mūsu jaunā metode? — iesāka Reingolds lietišķā tonī. — Vai nevajadzētu at­kārtot? Tikai brīdinu — līdz šim aprobežojos ar trīs­desmit grādiem sala un četrdesmit grādiem karstuma, turpmāk es katru reizi par desmit grādiem kāpināšu temperatūru . . . Vai nebūtu tomēr prātīgāk pateikt, kas jums iedeva spridzekli? Vairāk nekas no jums nav vajadzīgs. Tad jūs jau šovakar varēsiet atgriezties mājās … — un, lai apcietinātais noticētu viņa vārdiem, izmeklētājs piebilda: — Protams, jums jādod rakstisks solījums, ka nevienam neizpaudīsiet, ko šeit redzējāt.

«Varbūt viņš nemelo,» atguvis spēju sakarīgi domāt, prātoja Veiss, «varbūt tiešām laidīs mājās. Viņi taču zina, ka ar politiku nekad neesmu nodarbojies . . . Kad pateikšu, ka tolu man iedeva brālis, viņiem vairs nebūs nekādas intereses mani šeit turēt. . . Bet — nodot Ger­hardu, kas tic man kā pats sev? . .. Nē, nekad! Bet otrreiz vairs neizturēšu … Ja vēlreiz nāksies iziet cauri šai ellei, es neizturēšu, izpļāpāšos pret savu gribu . . . Un tad būs par vēlu glābt brāli . . . Neizturēšu, es vairs nevaru izturēt. . . Bet ko darīt… ko runāt… ko teikt? . .. Jāpasaka, ka tas bija kāds cits .. . Kāds, kuram šie bendes vairs nekā nevar nodarīt. . . Bet kas no viņiem ir drošs?… Tikai miroņi… Pateikt, ka Vilhelms?… Nē, Vilhelmu viņi nomocīja jau pirms pieciem gadiem. Nenoticēs, ka visu šo laiku tolu esmu glabājis …»

Veiss domāja ilgi, domāja tā, kā var domāt tikai cil­vēks, kam jāizvēlas starp dzīvību un nāvi. Un viņš atce­rējās bijušo darba biedru Rudolfu Baueru, kura vārdu nesen bija lasījis Austrumu frontē kritušo sarakstā. Tam hitlerieši vairs nevar tikt klāt.

— Nu, Veis, kas būs? Vai sāksim? Paceļosim vēlreiz pa Ziemeļpolu un Sahāras tuksnesi? — Un Reingolds jau sāka sprādzēt siksnas.

— Dieva dēļ, uzgaidiet! Es visu pateikšu .. . Tolu man iedeva jefreitors Rūdolfs Bauers, kad viņš pēdējo reizi bija atvaļinājumā. .. Viņš dzīvo Hohencolernu ielā 49 . . . Es pat nezināju, kas tai kastē iekšā . ..

Vēl tai pašā vakarā Veisu izveda no gestapo. Bet mājas vietā viņš nokļuva Moabita cietuma nāvinieku kamerā. Ausīs vēl skanēja izmeklētāja nežēlīgie, ņirdzo­šie smiekli, kad Veiss ieminējās par solīto atbrīvošanu. Tātad viss velti — viņam vairs neredzēt brīvi. Labi vis­maz, ka brālis drošībā. Tā vietā meklēs Baueru … To viņi var ilgi meklēt — Rūdolfs kritis Austrumu frontē.

Velti Veiss mēģināja aizmigt. Viss ķermenis bija viens vienīgs jēlas gaļas gabals. Lai kaut uz mirkli ne­domātu par negantajām sāpēm, viņš sāka pētīt ierakstus sienā. Tad pēkšņi it kā elektriskā strāva iesitās viņa ap­ziņā — tieši virs galvas sienā bija ieskrāpēti vārdi: «Šodien tiku notiesāts uz nāvi. Lāsts tam, kas mani no­devis.» Un zem tā neveikliem burtiem paraksts — Bau­ers. Bauers! To sauca tāpat kā Rudolfu! Patiešām — Baueru taču Vācijā tik daudz, cik mežā koku. Nelgaf Kā viņš drīkstēja to aizmirst! Varbūt kritušo sarakstā pieminētais nemaz nav viņa pirmskara darba biedrs Rū­dolfs Bauers, bet gluži svešs cilvēks ar līdzīgu uzvār­du .. . Tādā gadījumā viņš, Veiss, bija nodevējs, ze­misks, nekrietns nodevējs! . . .