Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

— Kas tad noticis? — vaicāja Skaidrīte, lai iegūtu laiku.

— Bez izrunāšanās! Avīze ir konfiscēta!

Meitene uzelpoja brīvāk. Sagrābis pasniegtos laik­rakstus, šucmanis jau taisījās iemest tos mašīnā, bet otrs apstādināja viņu ar rokas kustību:

— Pagaidi, vispirms saskaitīsim, — un izvilka no kabatas lapu.

Salīdzinājis rezultātu ar tipogrāfijās uzdoto skaitli, viņš paziņoja:

— Trūkst divdesmit numuru.

— Tie jau pārdoti, — varonīgi meloja Skaidrīte, kaut pašai kājas grīļojās.

Pirmais tikai pabrīnījās:

— Tik agri?

Bet otro atbilde neapmierināja. Atrāvis durvis ar tādu sparu, ka izkrita slēdzene, viņš ieskatījās kioskā.

— Un kas tas? — viņa pirksts radīja uz plaukta novietotajiem numuriem.

Jau izmisīgi domādama, ko darīt tālāk, Skaidrīte katram gadījumam turpināja melot:

— Vai es neteicu, ka tās pārdotas? Šie pircēji man maksā mēnesi uz priekšu.

— Nav mūsu darīšana, — un stiegraina roka ar gredzenā iekaltu miroņgalvu uz vidējā pirksta sniedzās pēc laikrakstiem.

Šinī īsajā mirklī caur meitenes smadzenēm izšāvās simtiem domu: pamest uzsaukumus, bet pašai bēgt?… Iesist šucmanim un ar visiem uzsaukumiem mesties projām?… Nekā nedarīt cerībā, ka viņš iemetīs avīzes mašīnā, nepamanījis skrejlapas?… Nē, īsts pagrīdnieks nedrīkstēja paļauties uz brīnumiem… Bet ko darīt? Ko? Ko?

Un pēkšņi viņa pilnīgi svešā balsī mierīgi teica:

— Vai drīkstu vismaz pateikt saviem pircējiem, ka avīze konfiscēta?

Šucmanis apmulsa, roka palika pusceļā.

Ar šo mirkli pietika. Lampa apgāzās, petroleja izlija, no laikrakstiem izšāvās spēja liesma, kas zibens ātrumā pārsviedās uz žurnāliem, uz plānajām sienām. Aizsargā­dams seju, šucmanis izskrēja, aizcērtot aiz sevis durvis, un Skaidrīte apsvilinātā mētelī, apdegušām rokām rāvās uz izeju. Viņas pēdējā doma — «Lai nu notiek kas notikdams! Uzsaukumi iznīcināti!», tad viss izplūda, iz­zuda, izgaisa.

Kad līdz kioskam bija palikuši tikai trīs kvartāli, Burtnieks atskārta, ka Skaidrīte viņu nemaz nepazīst. Viņai radīsies aizdomas, sak, kāpēc šis cilvēks viņu brī­dina … Un ja nu meitene nojauš, ka viņš darbojas pa­grīdē? Bet galu galā velns ar visu konspirāciju — Skaid­rītes dzīvība dārgāka!

Kad Šiliņš ar asu pagriezienu apbrauca stūri un iz- drāzās laukumā, Burtnieks ar šausmām sajēdza, ka viņa prātojumi bijuši lieki. Viņš nokavējis — viens šucmanis stāvēja pie kioska, otrs patlaban iegāja tajā. Burtnieks vel nebija paguvis izšķirties, ko iesākt, kad šucmanis atkal izlēca un no kioska loga izlauzās bieza dūmu grīste. Vienā acumirklī Burtnieks apjēdza notikušo — Skaidrīte aizdedzinājusi būdu, lai uzsaukumi nekristu policijas rokās.

Nedomādams, ka arī viņu var apcietināt, Burtnieks metās uz priekšu. Viņš gribēja atraut durvis, bet tās nepadevās, tad ar kājas triecienu viņš salauza grūstošos dēļus un izvilka samaņu zaudējušo Skaidrīti no liesmām. Arī Šiliņš bija klāt. Divatā viņi noplēsa svilstošo mēteli un kurpes, ar sniegu apslāpēja plēnējošo Uguni, kas lēnām ēdās cauri vilnas kleitai. Tikai tad Burtniekam iešāvās prātā šucmaņi.

— Nes ātrāk uz mašīnu! — viņš uzsauca Šiliņam, pats gatavodamies aizsargāt Skaidrīti.

Bet tas nebija vajadzīgs. Tikko kiosks sāka degt, šucmaņi bija aizskrējuši izsaukt ugunsdzēsējus. Aiz­braucot Burtnieks kā caur miglu vēl redzēja, ka uguns ar negantu šņācienu uzbruka policijas vāģim un aizde­dzināja tajā samestās avīzes. Arī pārējo viņš redzēja kā caur miglu: pretī lidojošu namu saraustītos apveidus, ēnām līdzīgus ļaudis, kas steidzās uz notikuma vietu, garām aizjoņojošo ugunsdzēsēju mašīnu. Burtnieks ne­maz nejuta Skaidrītes ķermeņa smagumu. Viņš glaudīja tās apdegušos matus, bez mitas pusbalsī atkārtodams:

— Nabaga meitēn! Manu drosmīgo nabaga mei­tēn! . . .

Tikai pēc laba brīža, kad prāts jau atkal sāka nor­māli darboties, viņš saprata, kāpēc visu redz kā caur plīvuru — glābjot Skaidrīti, viņš bija pazaudējis savas acenes. Un tūdaļ uzpeldēja cita doma:

— Uz kurieni mēs braucam?

— Uz tuvāko slimnīcu. Kur tad citur? — atsaucās Šiliņš.

Nekādā ziņā! Šucmaņi varbūt ziņos gestapo. Skaidrīti var sākt meklēt . . . Labāk ārā no Rīgas, pēc iespējas tālāk projām! Tas bija vienīgais pareizais ceļš.

— Cik tev benzīna?

— Kādiem piecdesmit kilometriem.

— Nu, tad brauc . . . Brauc uz Jelgavu!

— Nu, kas jauns, Ranke? Cik komunistu esat sa­zvejojuši, kamēr biju projām? — jautāja Raup-Dīmenss, kad pēc desmit dienu atvaļinājuma atkal ieradās darbā.

Ranke sarāvās no šīs ironiskās piezīmes, kas likās sakām: «Tas vispār ir liels gods, ka es ar jums saru­nājos.»

— Atļausiet ziņot, oberšturmfīrera kungs. Mēs nevienu, toties viņi izvilkuši prāvu lomu. Ģenerālis Hartmuts kritis mežabrāļu rokās.

Oberšturmfīrers aizdedzināja cigareti un brītiņu mie­rīgi smēķēja.

«Dzelzs nervi,» nodomāja šarfīrers Ranke, kas zi­nāja, ka ģenerālis Hartmuts ir priekšnieka labs paziņa. Bet Raup-Dīmenss pilnīgi negaidot nometa cigareti uz grīdas un tik strauji pielēca kājās, ka krēsls apgāzās. Vicinādams dūres, viņš kliedza:

— Ko?! Arī Hartmuts?! Par to jūs man atbildēsiet!

Ranke instinktīvi atkāpās dažus soļus. Tādu viņš

savu priekšnieku nekad nebija redzējis.

— Es neesmu vainīgs, oberšturmfīrera kungs, — viņš stomījās. — Lietu izmeklēja šturmfīrers Vegezaks, jo mums sākumā likās aizdomīgi, ka no četriem cilvē­kiem izglābies tikai viens — šoferis Bauers.

— Un kādi ir izmeklēšanas rezultāti? — jau maz­liet nomierinājies, jautāja priekšnieks.

— Viss kārtībā. Šoferis patiešām izbēdzis no gūsta. Bandīti viņu sašāvuši kājā. Viņš vēl tagad guļ kara slimnīcā.

— Ko viņš stāsta par ģenerāļa likteni?

— Kad Bauers bēdzis, ģenerālis vēl bijis dzīvs. Bet nav nekādu šaubu, ka tagad viņi to jau būs nogali­nājuši.

— Vai tad šie muļķi nevarēja tūlīt sūtīt karaspēku un atbrīvot Ilartmutu?

— Sūtīja jau. Šoferis ļoti sīki aprakstīja viņu apme­šanās vietu. Bet soda ekspedīcija nāca par vēlu, atrada tikai dažas pamestas zemnīcas . . . Nabaga ģenerāļa kungs, varu iedomāties, kā boļševiki viņu spīdzināja . . .

— Izbeigt! — uzbļava Raup-Dīmenss. — Ar kadam ziņām jūs mani vēl iepriecināsiet?

— Mūsu darbinieks Tukuma vilcienā apcietinājis kādu Bērziņu, kas izteicies, ka Hitleram pēc Staļingra- das esot kaput. Šis Bērziņš boļševiku laikā Tumes pa­gastā dabūjis zemi. Vai tūlīt pratināsiet?

— Jā, ieved . . .

Bet, kad Ranke pagriezās uz durvju pusi, viņu aiztu­rēja oberšturmfīrera kliedziens:

— Kas par pratināšanu?! Nošaut uz vietas — un cauri! Visus tikai nošaut! Visus!

Ranke atmuguriski izlēca no kabineta.

Raup-Dīmenss tikmēr nekustīgi sēdēja krēslā, iegrimis pārdomās: «Nevajadzēja pavadīt atvaļinājumu Vācijā. Tikai nervus esmu sagandējis. Pastāvīgie uzlidojumi, pārbiedētie vīrieši, histēriskās sievietes . . . Tēvu pat pa­zīt nevar — staigā apkārt, kā krupi norijis. Par Baku naftas laukiem pat ieminēties nedrīkst. Jā, tā tas ir — mēs zaudējam vienu poziciju pēc otras. Bet tik vien­kārši mēs no viņu zemes neaiziesim. Izpildīsim savu vēsturisko misiju — iznīcināsim visu, kas ož pēc ko­munisma. Varbūt mūsu paaudze noliks par to savas galvas, bet ar to mēs nodrošināsim savu pēcteču eksis­tenci. Nav nekādu šaubu, ka fīrers lauzīs sev kaklu. Tādi nerri, kas iedomājas par dievu izraudzītiem vado­ņiem, nedzīvo mūžīgi, bet paliek Raup-Dīmensi, paliek Krupi, paliek Tiseni, tie, bez kuriem pasaule nevar pa­stāvēt. Gan tie pratīs kopā ar angļiem un amerikāņiem nodibināt stipras dūres savienību, kas komunismu sa­trieks galīgi…