Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

Lai nerādītu savu vājumu un pārliecinātu sevi pašu, ka tik traki nemaz nav, Ēriks piespieda sevi piecelties ar vienu rāvienu. Taču paspēra tikai pussoli un novēlās atpakaļ.

— Tu esi slims! … Tev ir gripa, — Nadežda izmisusi teica.

Turpat pagrabā viņa nometa mēteli, maigi apguldīja Ēriku, ietina segā, aizskrēja pēc karstas tējas un aspirīna un ķērās pie uzsaukumu novilkšanas.

Līdz pašam vakaram viņa nostrādāja bez pārtrau­kuma, tikai asaru pēdas uz pirmajiem uzsaukumiem liecināja, cik grūti nācies atteikties no satikšanās ar Ņikitu.

Savā parastajā vienaldzīgajā tonī kurinātājs vaicāja:

— Vai pacelt tvaiku, meistar? Mēs jau tā esam 40 minūtes par vēlu.

Kuļot ar riteņiem sniega biezputru, kas šķīda uz abām pusēm, vilciens, te izvijoties puslokā, te atkal iz­taisnojoties, trauca decembra naktī. Lokomotīves zili nokrāsotā acs meta spokainu gaismu uz tumšo meža sienu, kas, telegrāfā stabiem zibsnījot, skrēja pretējā virzienā. Kurtuvē rūca balta liesma. Mašīnists Kārlis Embers laiski paskatījās manometrā un, iebāzis roku dziļi bikšu kabatā, izvilka grāmatiņu ar noplēšamu zīd­papīru un dažas kripatiņas pašaudzētās tabakas.

— Kur tev jāsteidzas? Kara laikā taču jātaupa ogles … — viņš teica ar tikko jaušamu smīnu.

— Kas tad man?… Ka tik mūs par šo taupīšanu galu galā neietupina, — bezkaislīgi, kā allaž, nomurmi­nāja kurinātājs. — Atstāj «soroku», meistar, — viņš ar lāpstu veikli izgrāba no kurtuves gailējošu ogli un, uz­spļāvis uz pirkstiem, sniedza Emberam.

Smēķēja pārmaiņus. Embers tīri labi sapratās ar savu mazrunīgo palīgu, kas reizēm mīlēja paņurdēt, bet tomēr bija «savs cilvēks». Jau pusgadu viņi strādāja kopā, un nekad vēl kurinātājs nebija izrādījis lieku ziņ­kāri, kaut šo to droši vien manīja.

No netīro pirkstu pieskārieniem paštītenis kļuva ar­vien melnāks. Pēdējiem dūmiem jau bija nepatīkama ogļu un eļļas piegarša. Taču dārgo tabaku nedrīkstēja šķiest, un Embers izmeta niecīgo galiņu tikai tad, kad tas sāka svilināt pirkstus. Kaistošais punktiņš pievienojās dūmeņa dzirkstīm, kas, šaudamās augšup, cita citai ga­rām, atgādināja «sunīšu» rotaļu. Izliecies pa logu, mašī­nists kādu brīdi raudzījās dzirkstelēs un atcerējās bērnus. Vēl pirms divām nedēļām Emberi bija trijatā: viņš pats, slimīgā sieva, kas nekur nestrādāja, un četrpadsmitgadī- gais Indriķis. Tad apcietināja kaimiņus — abus Kalna- purus, kuri gandrīz desmit gadus bija nodzīvojuši tai pašā namā, tai pašā stāvā. Bērni — jaunākā, Mudīte, vēl lāgā nemācēja pat apģērbties — palika bez apgādniekiem un bez pajumtes. Veselu dienu Embers toreiz cīnījās ar sevi — jau tā nācās grūti savilkt galus. Beidzot viņš tomēr nolēma paklausīt sirdsapziņas balsij un ņemt bēr­nus savā ģimenē. Bet ko par to teiks sieva, vai viņa būs ar mieru uzņemties jaunu nastu? Taču, kad viņš, atgrie­zies no kārtējā brauciena, pārnāca mājās un gribēja tai paziņot savu lēmumu, mazie Kalnapuri jau sēdēja pie virtuves galda un kāri strēba karstu viru. Embers saskatījās ar sievu. Šai mirklī šī sieviete, kuras sejai ilgstoša slimība bija laupījusi kādreizējo pievilcību, likās daiļāka nekā jebkad agrāk.

Tā Embera ģimene uzreiz bija pieaugusi par trim mutēm, taču līdz ar to pieauga arī rūpes. Rūpju kalns uzgūlās mašīnista pleciem un būtu viņu galīgi nospiedis, ja kāds sevišķs spēks tam nestiprinātu mugurkaulu. Šis spēks bija cīņa pret okupantiem, ticība labākai rītdienai.

Arī šodien par spīti rūpēm — šīm stacijām, pie ku­rām pastāvīgi apstājās mašīnista domu vilciens, par spīti nejaukajam šķīdonim un tumšajai naktij Embers juta dziļu gandarījumu. Viņš neparko nemainītos ar kupejā snaudošajiem braucējiem, kuru sapņus nenomāca bailes no apcietināšanas. Viņam, lūk, piemita tāda rakstura īpašība, — jo briesmas lielākas, jo drosme lielāka un kaislāka vēlēšanās uzdevumu izpildīt. Nekad līdz šim uzdevums nav bijis tik bīstams. Paslēpts ogļu bunkurā, vilciena taktij līdzi šūpojās smags čemodāns, kas jāaiz­ved uz Rīgu. Pēc svara Embers noprata, ka šoreiz tajā nav uzsaukumi. īsto saturu viņš tomēr nezināja. Nezi­nāja arī, ka somas sūtītājs brauc turpat, trešajā vagonā aiz lokomotīves, iespiests starp sienu un resnu lauku madāmu, kas pat guļot neizlaida no rokām grozu ar ēdamo.

Tālumā atplaiksnīja blāva uguns. Vilcienam strauji apstājoties, resnās sievas galva novēlās uz kaimiņa pleca. Pamodusies no negaidītā trieciena, viņa vispirms pārlie­cinājās, vai nekas nav izzagts no groza, tad pievērsās logam, gar kuru slīdēja neredzamu roku nestie zilie dzelzceļnieku lukturi.

— Ko, vai jau Krustpils? — viņa steidzīgi piecēlās un no sola apakšas sāka vilkt savus neskaitāmos saiņus.

Vagona viņā galā parādījās pavadone:

— Lūdzu neatstāt savas vietas. Pēc desmit minūtēm brauksim tālāk.

— Kas noticis? — atskanēja kāda uztraukta balss.

— Nezinu, — atsaucās pavadone. — Man tikai lika pateikt, ka pēc desmit minūtēm vilciens varēs turpināt ceļu.

Negaidītā apstāšanās izsauca dzīvas pārrunas. Miegā iztraucētie braucēji, cits citu pārspēdami, atstāstīja līdzī­gus gadījumus. Daugavietis neteica nekā. Viņš bija pārāk nogrimis savās domās, lai apzinātos, ka klusēšana var radīt aizdomas. Pieplacis pie loga, viņš centās uztvert no ārienes atplūstošās neskaidrās skaņas, kas izraisīja nemieru. Vai partizāni būtu izjaukuši sliedes? Varbūt ar Emberu kas noticis? Varbūt vilcienu apstādināja, lai izdarītu pēkšņu kratīšanu? Ceļa somā atradās tipogrā­fijās burtu komplekts — pasakaina bagātība pašreizējos apstākļos. Ar milzīgām grūtībām tas atgādāts šurp, cil­vēki, kas atveduši to uz partizāņu štābu, likuši uz spēles savu dzīvību, tāpat kā tagad to dara Kārlis Embers.

Egoistiskas bailes bija Daugavietim svešas. Un tomēr viņš pazina vissasprindzinātākā uztraukuma brīžus, kad bailes žņaudz sirdi un neļauj domāt ne par ko citu. Bailes, ka viņš varētu neizpildīt uzdevumu, bailes, ka Liepājas pagrīdes organizācija nepaliek bez tipogrāfijas, aizēnoja nemieru par Embera likteni.

Daugavietis nebija dzirdējis ne vārda no tā, ko vis­apkārt runāja pasažieri. Dzirdēja tikai savu balsi, kas nemitīgi jautāja: «Kas noticis?» Viņš juta, ka nespēs izturēt šo neziņu. Un tomēr bija jāpārvar sevi. Ja viņš vienīgais izkāptu ārā, tas modinātu līdzbraucēju uzma­nību. Beidzot arī citiem apnika sēdēt. Viens otrs atstāja vagonu, lai izstaipītu kājas. Tikai tagad, kad Daugavietis piecēlās ar ciešu nodomu izzināt apstāšanās iemeslu, uzmācīgās skaņas, kas agrāk nenokļuva līdz apziņai, pārvērtās sakarīgos teikumos.

Izkāpis Daugavietis līdz ikriem iegrima mitrajā sniegā. Garo sastāvu veidoja vecmodīgie vācu piepilsētas satiksmes vagoni, gar kuru vienlaidu pakāpieniem viņš aiztaustījās līdz lokomotīvei. Tumsā spīdēja misiņa ap­kalumi, ventilis šņācot izpūta tievu tvaika strūklu. No mašīnista kabīnes izliecās galva:

Ei, priekšniecība, cik ilgi vēl būs jāgaida?

Rēzeknes stacijā pirms vilciena atiešanas Daugavietis bija aizgājis līdz lokomotīvei, lai apskatītu Emberu. Tāpēc viņš tūdaļ pazina mašīnista mazliet zobgalīgo balsi. Dzirdot to, viņu pārņēma prieks. Šobrīd, kad iedomātās briesmas bija garām, viņš par ceļa somu un tās ārkārtīgi svarīgo saturu vairs nedomāja, domāja tikai par to, ka ar Emberu nekas ļauns nav noticis. Gribējās kaut kā parādīt biedram šo prieku: cieši jo cieši paspiest raupjo, no ogļu putekļiem nomelnējušo roku, uzsist uz pleca vai izdarīt citu aplamību, kādu viņš patiesībā ne­drīkstēja atļauties. Nekā tamlīdzīga jau viņš arī nedarīja. Un tomēr kaut kas no dziļi slēptā siltuma ieskanējās balsī, kad viņš atbildēja, pašam nezinot, lietodams mašī­nista iemīļoto izteicienu: