Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

Tas bija hitleriešu iecienītais cīņas paņēmiens. Ielen­kuši silu, kur, pēc viņu domām, varēja atrasties bīsta­mais ienaidnieks, tie izvērsās garā ķēdē un, virzoties uz priekšu, atklāja aklu uguni. Ja gadījās tādā reizē nošaut miermīlīgu zemnieku, kas lasīja žagarus, to apzīmēja par partizāni, un — lieta bija darīta.

Ieraudzījis ģenerāli, viņu komandieris — izstīdzējis virsleitnants, kas iepriekšējā vakarā bija aurojis skaļāk par visiem, - piesteidzās klāt un aizelsies jautāja:

— Lūdzu piedošanu, ģenerāļa kungs, kas noticis?

Vajadzētu kaut ko sacīt, glābt stāvokli… Bet negai­dītais pārpratums bija satriecis Baueru. Ko tagad uzsākt, ko izgudrot?

Pēkšņi gluži necerētu palīdzību sniedza ģenerālis:

— Mums uzbruka bandīti, gandrīz mani sašāva! — tas kliedza. — Ko jūs gaidāt, velns nolāpīts ar ārā?!

— Tūlīt pārmeklēsim arī otro pusi, ģenerāļa kungs!

Atļaujiet tikai brīdināt: jāvēl dzirdēsiet šāvienus,nekādā ziņā neapstājieties! Un virsleitnants, pat aizmirsis svei­cināt, ienira mežā, kur jau skanēja viņa padoto jucek­līgie, bezmērķīgie šāvieni.

Bauers šoreiz bija glābts. Un tomēr mašīnas apturē­šana bija radījusi aizdomas.

— Ja tu vēlreiz apstāsies, es tev sešas lodes ietriekšu ribās! — paziņoja Baueram blakus sēdošais esesietis un uzlika cimdoto roku uz revolvera maksts.

— Jāapskata, kas ar motoru, — mierīgi atbildēja šoferis un izkāpa.

Viņa miers bi ja tikai šķietams. Skaidrs, ka apstādināt mašīnu esesieši vairs neļaus. Pie pirmā mēģinājuma no­šaus kā suni… Neapstāties? Jā, tā viņš varbūt izglābs savu dzīvību, tikai šī dzīvība tad vairs nebūs nekā vērta. Nekad viņš sev nepiedos, ka nav izpildījis partijas pirmo kaujas uzdevumu … Šoferi sagrāba negants niknums uz savu nevarību, uz tiem, kas aizsprostoja ceļu uz brīvību. Un šajās dusmās dzima vienīgais pareizais lēmums: no «sesiešiem jātiek vaļā — un uz vietas! Soda ekspedīcijai ļaudis jau gabalā, kamēr tie atsteigsies, mašīna būs kilometriem tālu.

Savienojis notrūkušos vadus, šoferis pagriezās pret esesiešiem:

— Akumulatorā nav sprieguma … Mašīnu vajadzēs iestumt.

Pavadoņi nekustējās no vietas. Acīm redzot, viņi automobilī jutās drošāk nekā uz atklāta lielceļa, kur ik mirkli varēja uzbrukt partizāni. Un atkal tas bija pani­kas pārņemtais ģenerālis, kas nāca Baueram talkā:

— Vai jūs nedzirdējāt, ka mašīna jāstumj? Izkāpt!

Pavadoņi paklausīja. Bauers pagaidām pat neieslēdza

aizdedzi. Viņš gribēja nogurdināt stūmējus, notrulināt to uzmanību. Pēc pāris desmitiem metru esesieši apstājās un, sviedrus slaucīdami, atvilka elpu. Bija pienācis īstais brīdis rīkoties.

Bauers iedarbināja motoru, ieslēdza sajūgu, un ma­šīna jau trauc pa apsnigušo ceļu. Apjukušie pavadoņi pirmajā mirklī nemaz neaptvēra notikušo — vicinādami rokas, tie dzinās pakaļ un aicināja apstāties. Arī ģene­rālis attapās tikai tad, kad viņi jau bija labā gabalā.

— Stāt! — brēca Hartmuts un no mugurpuses ieķē­rās Bauera kreisajā elkoni.

Atbildes vietā jefreitors atvēzējās un ar visu spēku ietrieca dūri ģenerāļa sejā.

Hartmuts kunkstēdams atkrita sēdeklī. Baueram va­jadzētu pārliecināties, vai tas tiešām zaudējis samaņu, taču lodes, kas tagad atsitās pret mašīnu, neļāva domāt par Hartmutu.

Bauers labi zināja, ka esesieši neuzdrīkstēsies tēmēt logā, jo baidīsies ievainot ģenerāli. Bet viņi varēja sa­šaut riepu, un tad vairs glābiņa nebūs. Saudzēt ienaid­nieku būtu ne tikai muļķība, tā būtu pašnāvība.

Šoferis strauji sagrieza mašīnu, cieši satvēra automātu un raidīja kārtu pēc kārtas tai virzienā, kur, iestigdami kupenās, skrēja abi esesieši.

Pēc dažiem acumirkļiem aina krasi pārmainījās. Uz baltā sniega, ko sārtoja liels asins plankums, nekustīgi gulēja divi melni slāvi, kas, mašīnai attālinoties, kļuva arvien mazāki. Bet šoferim blakus jau sēdēja sasietais ģenerālis.

Viss bija norisinājies neprātīgā ātrumā. Bauers ne­paguva vēl īsti atjēgties, kad ceļu krustojumā parādījās vērmahta motorizēta patruļa.

— Viens vārds, un es jūs aizraidīšu viņpasaulē! — čukstēja šoferis un, vērsdams stobru pret ģenerāli, no­lika automātu uz ceļgaliem. — Jūs pats saprotat, ka man nav ko zaudēt!

Hartmuts, kas jau bija atvēris muti kliedzienam, atkal saļima sēdeklī. Nē, viņš, kas bez mazākām šaubām vai sirdsapziņas pārmetumiem bija sūtījis nāvē tūksto­šiem cilvēku, tomēr neuzdrošinājās likt uz spēles savu dārgo dzīvību.

Mašīna pilnā gaitā aizdrāzās garām kareivjiem, kas, ieraudzījuši ģenerāļa uzplečus, gobijīgi sveicināja, un nobremzēja tikai pēc desmit kilometriem, kad atskanēja vairāki šāvieni un ceļmalā parādījās Garā Augusta va­renais stāvs.

Rūdolfs Bauers gan nesaprata, ko teica partizāņu izlūks, bet ciešais, biedriskais rokas spiediens viņam no­zīmēja vairāk nekā visskanīgākie uzslavas vārdi.

Pa apsnigušo ceļu soļoja kāds cilvēks. Ģērbies pelē­kas vadmalas puskažokā, garos zābakos, brūnā jērenē ar ādas nagu, viņš atgādināja laucinieku, kas dodas kādās darīšanās. Tikai gaita bija viegla un elastīga, ne tik smagnēja kā zemniekam, kas pieradis staigāt aiz arkla. Ieraudzījis sādžas ugunis, viņš nogriezās no ceļa un ar prāvu līkumu no mugurpuses tuvojās savrup stā­vošai mājai.

— Dievs palīdz, — iegājis istabā, sveicināja vientu­ļais gājējs un kvēpenes vājajā gaismā mēģināja saskatīt sēdošos cilvēkus. Visi bija pašu māju ļaudis.

— Vasali mysu pusē, — pazinis viesi, latgaliešu iz­loksnē priecīgi iesaucās Barkānu Jezups. — Nūvelcit kažuku un pīsēdīt pi cepļa. Sudiņ orā šņaba tempera­tūra, tyvu pi četrudesmit grādi…

— Pateicos, Jezup. Man tūlīt jātiek tālāk . . . Vai mūsējie vēl vecajā vietā? — jautāja ciemiņš, novelkot clūraiņus, lai sasildītu nosalušos pirkstus.

— Tymā pošā guberņā apmāram jau ir. Tikai kaidus desmit kilometrus vairok uz dīnvydim. Pēc pādejom kaujom ar sūdu ekspedīciju vajadzēja īsaviļkt dziļok mežā. Bet malači, ai, kaidi malači. Vakar nūķāruši Ielu šišku — ģenerāli ar vysu mašīnu. To voģi es pats sovom acim redzēju. Glauns auteņš …

— Gona, gona, sābri, — viesis pārtrauca saimnieku. — Izstāstīsi visu pa ceļam.

Vajadzēja soļot gandrīz četras stundas, kamēr viņi uzdūrās pirmajam partizāņu postenim. Tur Barkānu Jezups atvadījās, bet viņa viesis turpināja ceļu uz bri­gādes štābu.

Jansona zemnīcā no vadmalas puskažociņa iztuntu- ļojās Jānis Daugavietis. Bet arī te »viņš palika tikai tik ilgi, cik vajadzīgs, lai pie dzelzs krāsniņas sasildītu kājas, kas jau bija kļuvušas nejūtīgas kā ledus gabali.

Nonācis līdz gala mērķim. Daugavietis bija tik no­guris, ka pat nenoģērbies tūdaļ aizmiga uz cietās lāvas. Tikai nākošajā dienā viņš ieradās pie Centrālās Komi­tejas pilnvarotā.

Zemnīcā smaržoja pēc stipras mahorkas, kūpēja kvē­pene, ietverdama savā trīcošajā gaismā šauru loku. Piln­varotais piecēlās, gaišā strēle pārslīdēja sejai, un Jānis pazina bijušo rajona komitejas sekretāru Avotu.

Kāds priecīgs pārsteigums! Satikt draugu pēc skarbu pārbaudījumu gadiem! Viņi apskāvās, raudzījās viens otram acīs, kā puikas sita viens otram pa pleciem, atkal apskāvās. Jā, barga bija kara ikdiena ar nepārtrauktām kaujām un cīņām, toties katra jauna tikšanās izvērtās par īstiem svētkiem.