Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

No tevis ir atkarīgs, vai tu sagaidīsi uzvaras stundu!»

Daugavietis vēl nebija pielicis pēdējo punktu, kad pie Burtnieka ieradās partizāņu sakarnieks ar vēstuli. Atvēris aploksni, lai paskatītos, vai tur kas steidzīgs, Burtnieks ieraudzīja, ka ziņa šifrēta. Viņš jau grasījās aiznest to Daugavietim, kad lejā atskanēja trīs spalgi autotaures signāli, ar kuriem aģentūras pastāvīgais ap­meklētājs šoferis Bauers parasti pavēstīja savu iera­šanos.

— Diemžēl ģenerālim Hartmutam nekā neesmu pa­gādājis, — paziņoja Visvaldis, sniegdams šoferim roku.

— Es atbraucu nevis tādēļ, — atteica Bauers.

— Gribēju atdot jūsu grāmatas.

— Vai tāpēc vien speciāli jātērē benzīns un laiks? Tās jūs varējāt atdot pie reizes.

— Drošs paliek drošs, — Bauers dīvaini pasmīnēja.

— Varbūt mēs šodien tiekamies pēdējo reizi. Es neesmu no tiem, kas uzskata par sportu papildināt savu biblio­tēku ar svešām grāmatām.

— Tas ir jauki, — teica Burtnieks, kam Bauers ar katru sarunu likās simpātiskāks. — Bet kādēļ jūs šo­dien tik pesimistiski noskaņots? Vai paģiras?

— Jā, paģiras, tikai morāliskas. Bet par tām negri­bas runāt. Es taisos aizbraukt.

— Uz ilgu laiku?

— To nevar zināt, — atbildēja Bauers. — Mans ģe­nerālis tuvākajās dienās dodas inspekcijas braucienā uz Latgali. Runā, ka tur pēdējā laikā kļuvis nemierīgi. Un tur, kur partizāni, viss var atgadīties . . .

Burtnieks tūdaļ uzķēra, ka šoferis nesauca partizā­nus par «bandītiem», kā pārējie hitlerieši. «Šim cilvē­kam nu gan nepiestāv pasaules iekarotāja formas tērps,» nodomāja viņš. «Tas ir viens no tiem, kas nav zaudējis cilvēcisko seju. Derētu par viņu aprunāties ar Žani.» Bet skaļi Visvaldis tikai vaicāja:

— Nu, un jums bail no viņiem?

— Man ne. Bet ģenerālis jau trīs dienas uzdzer sev dūšu . . . Man izšķirošā brīdī drosmes gan netrūks .. . Tātad vēlreiz paldies par grāmatām un uz redzēšanos…

vai arī uz neredzēšanos! — Un ar to pašu dīvaino smaidu vācietis aizgāja.

Visu ceļu līdz gestapo ēkai Reimersa ielā, kur viņam bija jāgaida ģenerālis, no Bauera lūpām nenozuda smaids. Tas pauda reizē sarūgtinājumu un prieku. Rūg­tumu par sevi, ka visu šo laiku nebija pratis uzņemt sakarus ar vietējiem komunistiem, nebija pratis atrast domu biedrus vērmahta kareivju rindās, prieku tāpēc, ka beidzot atradis ceļu, kā saistīties ar partiju, un cieši nolēmis to izmēģināt. Ģenerāļa Ilartmuta braucienam uz Latgali jāizšķir viss. Ja plāns izdosies, Rūdolfs Bau­ers jau pēc nedēļas atradīsies cīnītāju ierindā.

Ģenerālim Hartmutam nācās gaidīt. Raup-Dīmenss pašlaik nodeva tekošās lietas savam aizvietotājam Vege- zakam. Tas bija nogurdinošs darbs, jo visu nācās sīksīki skaidrot. Sevišķi neomulīga sajūta pārņēma oberšturm- fīreru, kad Vegezaks atšķīra aktu vākus ar ierakstu «Žanis. Iesākts 15. X 42. — Pabeigts…» Jā, šo uzde­vumu līdz šim nav izdevies atrisināt.

— Varbūt jums laimēsies … — pieklājības pēc no­vēlēja Raup-Dīmenss.

— Gan jau būs labi, — pašapzinīgi mierināja Vege­zaks. — Kā es jūs apskaužu! Jūs braucat uz mājām, veselas desmit dienas varēsiet darīt, kas jums tīk!

Sīs divas stundas nebija no patīkamajām, un tādēļ Raup-Dīmenss priecājās, kad viņam pieteica ģenerāļa apciemojumu. Hartmuts kādreiz bija studējis Bonnā kopā ar viņa tēvu, un par savu karjeru tam lielā mērā bija jāpateicas vecajam Raup-Dīmensam.

Durvīs parādījās ģenerāļa smaidošā, apaļā seja. Ne­ievērodams reglamentu, Raup-Dīmenss nepiecēlās. Lai gan Hartmuts bija ģenerālis, bet viņš tikai kapteinis, viņš tomēr uzskatīja, ka viņa sabiedriskais stāvoklis pa­ceļ to augstāk par jebkuru ģenerāli. — Kas jūs atvedis pie manis, ģenerāļa kungs? — viņš vēlīgi teica, laižot gaisā dūmu gredzenus.

— Labdien, Harald! Kāpēc tik oficiāli? Kas jauns mājās? Ko raksta tēva kungs?

— Paldies. Viss pa vecam. Pasūtījumu daudz. Tēvs ieguvis jaunu rūpnīcu protektorātā, netālu no Skodas ieroču fabrikas. To tagad vada mans brālis Zigfrīds.

Ģenerālis pakasīja degungalu:

— Skaisti, skaisti! Jūsu tēvs ir īsts lauva. Ceru, ka pēc kara viņš atradīs man kādu atbilstošu posteni. Tikai neaizmirstiet pasveicināt no manis … Jā, es vēl ko gri­bēju jautāt. . . Piemirsu … A, un kā ar uzlidojumiem? Vai jūsu rūpnīcas nav cietušas?

Raup-Dīmenss pasmaidīja:

— Neizliecieties vientiesīgs, Hartmut. Ar jūsu paša starpniecību tēvs toreiz pārdeva amerikāņiem divdesmit procentu akciju. Varat būt pārliecināts, ka viņi dod sa­viem lidotājiem attiecīgas instrukcijas … Es dzirdēju, ka jūs taisoties inspekcijas braucienā.

— Jā, tieši tādēļ atnācu. Jūs, Harald, taču esat la­bāk informēts par tādām lietām. Stāsta, ka Latgale esot īsts boļševistisku bandītu pūznis . . .

— Un jums no viņiem bail?

—- Kas nu man, vecam karavīram, par bailēm? Es tikai tā, starp citu.

— Taisnību sakot, ģenerāļa kungs, šiem nostāstiem tomēr ir pamats. Mežinieki vairojas kā sēnes pēc lietus! Soda ekspedīcijām nav lielu panākumu, jo mežiniekus atbalsta iedzīvotāji . . . Manuprāt, jums personīgi lielas briesmas nedraud, — turpināja Raup-Dīmenss. — Pa­rasti viņi uzbrūk tikai vilcieniem un prāvām mašīnu kolonām.

Ģenerālis nopūtās un ar lielu, rūtainu kabatas la­katu noslaucīja sviedrus.

— Es jau pats tā domāju, ka prātīgāk būtu atteik­ties no bruņotas apsardzes, — teica ģenerālis un, apvai­cājies vēl par dažiem sīkumiem attiecībā uz savu drošību, atvadījās, solīdamies piezvanīt pēc atgrie­šanās . . .

Sniegs krita lielām, pūkainām pārslām, lēni laidās uz zariem, skujām, sūnainās zemes. Balts un mīksts tas izskatījās kā kokos iekārtas bārkstainas villaines, kurās tīdamies, viss partizāņu mežs maskējās ziemas kaujām.

Sniegs parasti ir partizāņu ienaidnieks. Bet šoreiz par kāju nospiedumiem nevajadzēja bēdāties — baltie sniega auti aizklāja arī visas pēdas. Tādēļ Labrencis, kas kopā ar Garo Augustu veda sagūstīto frici, gāja tieši uz štābu. Sagūstīts? Gluži tā jau nu nebija, jo vācietis ap­galvoja, ka pats meklējis partizānus. Bet tā ir priekš­niecības darīšana. Gan komandieris zinās, vai tas ir pār­bēdzējs vai spiegs.

Partizāņu brigādes komandieris Jansons pašlaik pa frontes radio klausījās ziņas. Tikmēr sanitāre pārsēja viņa plecu. Brūce bija mēnesi veca, tā atvērās arvien no jauna, jo Jansonam trūka vislabākā ārsta — miera un atpūtas. Citreiz viņš aiz sāpēm būtu kodis lūpās, bet tagad, kāri tverot katru vārdu, komandieris pat nepa­manīja, kā meitene apkopa ievainojumu.

Ziņas beidzās. Komandieris pagriezās pret sanitāri:

— Dzirdējāt? Fašisti ielenkti! Pēc šīs pirts Hitlers vairs nevarēs atvilkt elpu. Nu, šodien puišiem būs par ko priecāties . ..

Teltene, kas aizklāja ieeju zemnīcā, pavērās. Parā­dījās Labrencis:

— Biedri komandieri, atvedām frici. Pilnā formas tērpā, ar automātu. Garais Augusts pamanīja, ka šis staigā pa mežu un meklē pēdas. Viņš bija viens. Mēs tam virsū, bet šis nemaz nedomāja pretoties. Teica, ka esot priecīgs, jo nākot tieši pie mums. Lūdza atvest pie komandiera.

— Un ko jūs darījāt?

— Atvedām ar. Vispirms, protams, aizsējām acis un pārbaudījām, vai neviens neseko. Mēs jau arī neesam ar pliku roku ņemami. Ko pavēlēsiet ar viņu iesākt?