Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

— Māt… Tu taču neļaunosies . . . Negribēju jums būt par nastu . . . Tagad pati atradu darbu . . . Kiosks atrodas ļoti tālu, bet darbā jānāk agrā rītā, — Skaidrīte aizgrieza galvu, lai māte nevarētu ieskatīties viņai acīs.

— Pati saproti, cik tas neērti. Tāpēc sameklēju sev tuvumā gultas vietu .. .

Meitene sagaidīja pretošanos, pārmetumus, vismaz izbrīnu, bet dīvainā kārtā Elize Svempa tikai klusu cie­šot noglāstīja meitas galvu.

— Māt, — atsāka Skaidrīte, bet, uzlūkojusi Elizi un ieraudzījusi tās skatienā bezgalīgu mīlestību, apklusa . . .

— Dari, kā zini, meit, — Elize pievilka Skaidrīti ciešāk klāt. — Tu vairs neesi bērns. Tikai mūs, večus, gan neaizmirsti. Kad būs laiks, atnāc apraudzīt, pastās­tīt, kā tev sokas.

Nepieciešamās mantas Skaidrīte bija sakravājusi jau toreiz, kad nolēma doties pie partizāņiem. Tagad viņa tās paņems līdzi uz jauno dzīves vietu. Sapratusi, ka viņas iekrišana var apdraudēt tuviniekus, meitene bez vilcināšanās bija piekritusi Kurenberga priekšlikumam apmesties pie kāda viņa darba biedra.

Aizvērusi aiz sevis durvis, Skaidrīte izgāja no nama. Pa tumšo ielu, kur sen vairs neiedegās spuldzes, gur­deni soļoja parets gājējs, pie zemajām debesīm mirdzēja vientuļa zvaigzne. Un meitenei likās, ka šī zvaigzne ai­cina viņu tālā gaitā. Bet kas gaida ceļa galā? Skaidrīte to nezināja, tikai nojauta, ka šis ceļš nebūs viegls.

Jau otrais gads pazemē. Ērikā maz kas palicis no kādreizējā jaunekļa. Iekrituši vaigi, acīs drudžains spī­dums, plaksti nervozi raustījās. Viņam tagad pastāvīgi nācās lietot acenes, bet tas daudz nelīdzēja. Acis bieži sāpēja, sevišķi grūti bija panest spilgto spuldzes gaismu. Naktī sausais, smacējošais klepus reizēm neļāva gulēt. Jānim Ēriks par to nebilda ne vārda, jo zināja, ka tas tūdaļ gribēs viņu nomainīt. Bet to nedrīkstēja pielaist — tagad tik daudz ko darīt, kadru maz, un, kamēr dabūs vietnieku, paies mēneši.

Brīžiem atkal bija nepanesami grūti, uzmācās neat­vairāma tieksme atraut dzīvokļa durvis un izskriet laukā.

Bet viņš nekur nedrīkstēja rādīties. Uz ārpasauli bija tikai viens ceļš — radio. Neredzamie viļņi nesa Ērikam ziņas par miljoniem cilvēku likteņu, radioviļņi atšūpoja Urālu rūpnīcas motoru dūkoņu, kas dobji atbalsojās milzīgajos cehos, šie viļņi atšūpoja smieklus un asaras, cilvēku ciešanas un laimi, lielās dzīves spraigo elpu. Viļņi no Maskavas — dižās pilsētas, kur domāja arī par viņu, Ēriku Krapovski, — deva ticību un spēku izturēt.

Pēc tam Ēriks ilgi gulēja un mēģināja aizstāt īste­nību ar sapņiem. Viņš domās staigāja pa Rīgas ielām. Sausais sniegs čirkst zem pazolēm, zili dūmi stāvus sle­jas dzidrajā, saltajā gaisā, tik viegli un patīkami elpot. Viņš apsēžas uz sola Ziedoņa dārzā. Palēkdamies tuvo­jas kāds zvirbulis un ar savām mazajām, melnajām ačelēm raugās uz viņa tukšo roku. Garām steidzas cil­vēki, visdažādākie cilvēki, lieli un mazi, nobēdājušies un vienaldzīgi, sievietes ar lakatiņiem, vīrieši ar platmalēm galvā, bērni ar skolas somām uz muguras — cilvēki, cil­vēki, pēc kuru sabiedrības viņš tā ilgojas. Un starp tiem arī Skaidrīte . . .

Un, ja viņš nesatiks to Ziedoņa dārzā, viņš ies tālāk, kamēr atradīs. Viņš krustām šķērsām izstaigās šo lielo pilsētu, kur tūkstošiem namu slēpj tūkstošiem cilvēku. Vienā no šīm mājām, varbūt tai ķieģeļu celtnē ar dau­dzajiem skursteņiem vai arī tai mazajā Pārdaugavas mājelē, kuras logi noputējuši no garāmbraucošo vilcienu dūmiem, kaut kur taču dzīvo Skaidrīte . . . Viņš to atra­dīs, noteikti atradīs!

Tai pašā laikā, kad Ēriks, novilcis pēdējo uzsaukumu, beidzot apgūlās, Skaidrīte piecēlās. Viņa patiešām dzī­voja mazā mājelē, tikai ne Pārdaugavā, bet Mīlgrāvī. Jau agrā rītā tanī ielauzās upes trokšņi — zvejnieku motorlaivu tarkšķi, prāmja zvans un tvaikoņu sirēnu kaucieni. Šajā gadā, ko meitene bija pavadījusi pie Kurenberga darba biedra, viņa bija iemācījusies atšķirt šīs skaņas — vācu kara kuģiem tās bija citādas, grie­zīgākas nekā tirdzniecības tvaikoņiem. Kad tuvumā val­dīja klusums, līdz šejienei atlidoja ostas celtņu signāli, cementfabrikas klinkerkrāšņu nepārtrauktā dunoņa. Tā

neapklusa pat naktī, jo fašisti ar pilnu jaudu ražoja betona bunkurus. Apaļi, zemi, drūmi, ar četrām šaurām spraugām ložmetēju stobriem — šie bunkuri bija izkai­sīti visur, no Tālajiem Ziemeļiem līdz Melnajai jūrai, un visur tie krita uzbrūkošās Sarkanās Armijas rokās.

Tāpat kailiem stilbiem, tikai uzmetusi plecos mēteli, Skaidrīte aizskrēja uz šķūnīti pēc malkas. Tumsā zvī­ļoja Daugavas rāmie ūdeņi. Tagad tie bija melni un spīdīgi, dienā — brūni un nespodri. Nekā ievērojama tur nebija. Taču Skaidrīte mīlēja savu upi, un doma vien, ka tajā šūpojas vācu zemūdenes, sāpināja.

Iepriekšējā vakarā viņas saimnieks, kā parasti, bija izlicis nakts āķus. Gandrīz katrs mīlgrāvietis tādā veidā mēģināja dabūt savā katlā kaut ko barojošāku. Pārliek­damās pār ūdeni, Skaidrīte nodrebēja no aukstuma. Caur kurpju plānajām pazolēm juta sasalušo zemi, caur plāno drānu spiedās upes un tuvās jūras valgais dzes­trums. Citu pēc citas viņa pārcilāja auklas un vīlusies ielaida tās atpakaļ. Žēl! Tā gribējās pārsteigt biedru ar gardu mielastu, un, godīgi sakot, arī pati jau sen nebija kārtīgi paēdusi.

Nenovilkusi mēteli, jo istabas termometrs rādīja ti­kai dažus grādus virs nulles, meitene iekurināja uguni. Malku aizvietoja satrunējuša kuģa dēlīši, kurus saim­nieks ik dienas nesa no rūpnīcas. Lai taupītu kurināmo, Skaidrīte čuguna katlu ar kartupeļiem iebāza krāsnī. Kamēr tie vārījās, viņa uzposa dzīvokli, lai biedram, pārnākot no nakts maiņas, nebūtu vēl jāņemas ar mājas darbiem.

Autobuss aizveda Skaidrīti tieši līdz avīžu kioskam. Sākās kārtējā darba diena, kādu aizritējis jau gandrīz četri simti. Pirmajās nedēļās meitene uztraucās, katrā pircējā redzēja špiku. Dzirdot paroles vārdus, ikreiz pamira sirds un tikai ar piepūli izdevās vienaldzīgi un vēsi pasniegt uzsaukumus. Bija tā, it kā viņa atrastos pastāvīgā ielenkumā, vientuļā salā, kurai apkārt bango naidīga jūra. Pēdējā laikā šī briesmu sajūta bija mazi­nājusies un tai vietā stājusies gaišā apziņa, ka viņa pa­līdz izplatīt tautā patiesības vārdus.

Ar mājiņas saimnieku Skaidrīte sadzīvoja itin labi. Vakaros mēdza pārrunāt pēdējās ziņas par Sarkanās

Armijas uzvarām, kopā priecāties par partizāņu panā­kumiem, kopā uztraukties par fašistu jauniem varas darbiem. Pēc tam viņa ilgi nespēja aizmigt. Nezin kāpēc viņa šādās reizēs vienmēr atcerējās Ēriku. Ko gan tas dara, kur atrodas? Arī Kurenbergs nezināja to pateikt. Bet Skaidrīte bija pārliecināta, ka draugs dzīvs, ka viņa to satiks, tiklīdz okupanti būs padzīti. Tā jautājums par personīgo laimi saplūda ar cīņu par kopējo laimi, un tieši tas iedvesa ticību nākotnei. Tikai žēl, ka Ēriks, kas palīdzējis viņai kļūt par kaujinieci, neredz tagad viņu, jauno Skaidrīti, kas vairs nebēg no esesiešu virsnieka, bet gestapo deguna priekšā mierīgi un dros­mīgi veic atbildīgu darbu . . .

Ierastām kustībām Skaidrīte atslēdza kiosku, atvēra logu un aizdedzināja petrolejas lampu. Ierastā kārtībā izklāja uz letes raibos vācu žurnālus un laikrakstus un, gaidot avīžu puiku, apsēdās savā vietā, no kurienes va­rēja pārredzēt visu ielu.