Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

Jau no tālienes viņa ieraudzīja veco sieviņu, ko bija parasts dēvēt par «partijas māmuļu»,un sataustīja kaktā paslēpto tirgus somu. Tieši tādu pašu somu vecīte no­vietoja uz letes, kad meklēja naudu, lai samaksātu par ilustrēto žurnālu «Die Woche». Pagriezusi kioskam muguru, viņa izlikās neievērojam, ka Skaidrīte aizstājās priekšā gaismai un veikli apmainīja somas. To pie la­bākās gribas nepamanītu arī nejauši gājēji, jo iela bija tumša, kioska logs mazs un tirgus somas patiešām ļoti līdzīgas.

—- Naudas nepietiek, — beidzot pateica vecā pircēja.

Vai jūs nevarētu paglabāt šo žurnālu? Atnākšu pēc trim dienām.

— Labi, gaidīšu, — atbildēja Skaidrīte.

Vairāk viņas nekad nerunāja. Kurenbergs jau pašā sākumā bija brīdinājis Skaidrīti, ka konspirācija necie­šot liekvārdību. Meitene paklausīja bez iebildumiem. Un tomēr tā gribējās apjautāties vecītei, kāpēc somā blakus uzsaukumiem gandrīz vienmēr atrodas kāda sviestmaize, ābols un reiz — tas bija tieši Skaidrītes divdesmitajā dzimšanas dienā — pat pīrāgs ar ievārījumu.

Kad spiestuves zēns ar divriteni atveda jaunākos dienas laikrakstus, Skaidrīte aizslēdza kiosku, lai, neviena netraucēta, sakārtotu avīzes. Divdesmit «Tēvijas», ievīstījusi katrā pa pieciem uzsaukumiem, viņa nolika plauktā. Tā, tagad biedri varēja nākt.

Lūk, jau tuvojas pirmais. Skaidrīte nezināja, kā sauc šo plecīgo vīrieti, kas ziemu un vasaru staigāja brezenta vējjakā, tikai nojauta, ka viņš strādā ostā.

— Vai šodien avīzē kaut kas jauns? — tas jautāja.

— Skatoties, kas jūs interesē, — arī miegā meitene nesajauktu paroles vārdus.

— Tikai labas ziņas.

Saņēmis «Tēviju», viņš to noglabāja krūšu kabatā un, draudzīgi uzsmaidījis Skaidrītei, sparīgi aizsoļoja.

Ziemas dienas ir īsas. Skaidrīte jau atkal bija iede­dzinājusi petrolejas lampu, bet plauktā joprojām gulēja vientuļa «Tēvija». Ieradušies visi biedri, tikai pēdējais kā nenāca, tā nenāca. Trūka viņas pastāvīgā pircēja, viena no tiem, kuriem meitene arī bez paroles būtu iz­sniegusi uzsaukumus.

Šis šoferis bieži piebrauca ar smago mašīnu un strauji bremzēja pie paša kioska. Motoru viņš nekad neizslēdza, taču pie letes mēdza kavēties ilgāk nekā pā­rējie. Viņš bija vienīgais, kas šad tad patērzēja ar Skaid­rīti, apjautājās par dzīvi, pat pastāstīja par strādnieku noskaņojumu savā rūpnīcā.

Meitene sāka uztraukties. Drīz vajadzēs slēgt kiosku, bet no šofera ne vēsts. Ko tagad? Atstāt šeit uzsauku­mus līdz rītam nedrīkstēja, tad jau labāk ņemt tos uz mājām. Bet viņa taču bija gribējusi šodien pēc darba apraudzīt māti, aprunāties ar Nadeždu . . . Nekā nevar darīt, apciemojums jāatliek!

Skaidrīte jau bija novākusi no letes visus žurnālus, kad aiz stūra iznira kravas mašīna. Ieraudzījusi savā priekšā šofera pazīstamo seju, meitene saprata, ka visu laiku bija bažījusies par tā likteni.

— Mūsu rūpnīcā naktī atklāja lielu sabotāžu, — uz­traukti paskaidroja šoferis, — četras stundas mūs prati­nāja, labi, ka vispār tiku . . .

Skaidrītei šī ziņa sagādāja trīskāršu prieku — tātad strādnieki atkal devuši vācu kara mašīnai triecienu, ne­viens no biedriem nav iekritis un viņa pati tagad varēja ar mierīgu sirdsapziņu aizslēgt kiosku un doties pie māj- niekiem.

Skaidrīte parasti izvēlējās ceļu pa Valdemāra ielu. Viņa pat neapzinājās, ka to dara Ērika ietekmē — vi­ņam šī platā gatve ar īpatnējiem, laika putekļu klāta­jiem namiem, kurus rotāja dīvaini tornīši, statujas un bareljefi, patika daudz vairāk nekā Brīvības iela. Bul­vāra stūrī molberta priekšā tupēja gleznotājs un, vadī­dams ar zili nosalušiem pirkstiem otu, atveidoja uz audekla Mākslas akadēmijas gotisko daili. Tagad ieeja tās gaišajās zālēs viņam bija liegta. Te atradās okupantu iestāde, bet mākslas studenti mitinājās šaurās pagraba telpās. Skaidrīte saprata gleznotāja mīlu uz dzimto Rīgu, bet nesaprata, kā cilvēks tādos laikos var ņemties ar idiliskām ainavām.

Viņa tīšām apmeta mazu līkumu. Te, uz Bastejkalna tiltiņa, viņa kādreiz tika stāvējusi kopā ar Ēriku. Toreiz no kokiem pie katras vēja brāzmas raisījās pēdējās la­pas, tagad apsarmotie zari bija gluži kaili, kanālu sedza ledus.

Skaidrīte iegriezās vecpilsētā, kur bija piedzimusi un uzaugusi. Decembra vakara krēsla sabiezēja arvien vai­rāk. Nevarēja vairs saredzēt Pulvertorņa mūros iestrē­gušās akmens bumbas, tikai jumta cepure vēl tvēra pē­dējo nedrošo gaismu. Ik solis pa šauro ieliņu labirintu bija saistīts ar atmiņām par Ēriku. Te viņai bija paslī­dējusi kāja un Ēriks pirmo reizi satvēris viņu savās ro­kās; šajā namā viņš to bija ievilcis, kad pēkšņi uznāca lietus, — atsizdamies pret zemo dzegu, šalcošais ūdens izveidoja durvīs sudrabainu pavedienu aizkaru, bet viņi apskāvušies sēdēja uz nodilušām akmens kāpnēm un ilgi neievēroja, ka ārā sen jau atkal spīd saule.

Taču Skaidrīte nedzīvoja atmiņās vien. Viņa ne mirkli neaizmirsa šodienu un pagrīdes darbu. Gada laikā meitenei bija kļuvis par paradumu uzmanīt savus ceļus. Lai pārliecinātos, vai kāds neseko, viņa arī tagad gāja nevis tieši pa drūzmaino Smilšu ielu, bet izvēlējās tālāku ceļu. Klusajā Torņa ielā Skaidrīte apstājās, kā sasie­dama kurpju auklu, un neuzkrītoši paskatījās pāri ple­cam — neviena! Ienirstot pilsētas senajā valnī izcirsta­jos Zviedru vārtos, viņa satrūkās. Tur, atspiedies pret velves gaišo šūnakmeni, rēgojās kāds nekustīgs stāvs. Tā bija sieviete . . . Pie mēteļa atloka blāvoja fosfores- cējoša kaija, zobos gailēja cigarete, pretī sitās lēta. izšķērdīgi laistīta odekolona smarža. Gurdenā, bezcerīgā stāja liecināja, ka tā jau kuru vakaru nāk šurp.

Skaidrīte iznāca uz liela laukuma, kur bruģis skaļi atbalsoja soļus. Pāri, gandrīz saplūstot ar tumšajām de­besīm, slējās Doma baznīcas smagnējais tornis. Te 18. novembrī bija atradusies tribīne, no kuras Ostlandes varasvīriem vajadzēja pieņemt pašu organizēto pretpa- domju demonstrāciju. Bumba, ko nezināmi varoņi bija paslēpuši zem tribīnes, diemžēl sprāga par agru, bet arī tāpat skaļi apliecināja latviešu darba tautas īstās jūtas.

Lūk, Doma muzeja sarkanais ķieģeļu mūris ar pilsē­tas ģerboni un nesaprotamu uzrakstu latīņu valodā. Tas notika te — aušīga meitene toreiz aicināja savu mīļoto braukt pie partizāņiem. Pie partizāņiem Skaidrīte nebija tikusi un tomēr nokļuvusi tur, kur gribēja, — kur cil­vēki cīnās un uzvar . . . Varbūt, ja pēc kara atkal gadī­sies kopā ar Ēriku iegriezties šai muzejā, blakus bronzas lielgabaliem, ar kuriem rīdzinieki kādreiz sargājuši savu pilsētu no poļu un zviedru iebrucējiem, būs izstādīti arī uzsaukumi ar lozungu «Nāvi vācu okupantiem!» . . .

Jau kāpņu telpās Skaidrīte izdzirdēja mātes balsi:

— Donat, liekas, tur kāds pie durvīm. Ej paskaties! Tuvojās šļūcoši soļi, nograbēja ķēde, tad atskanēja

priecīgs izsauciens:

— Elli, Elli, Skaidrīte atnākusi!

Aizmirstot ārsta norādījumus, vecā Svempa piecēlās no gultas, bet pēc dažiem soļiem bija spiesta atsēsties krēslā.

— Nāc nu, meitiņ, nobučo māti . . . Cik tu liela un skaista esi kļuvusi! Pat pazīt vairs nevar… Mums te viss pa vecam, tikai man tās kājas tādas švakas.

— Apgulies, māmiņ, tagad es esmu mājās. Pasaki tikai, kas jādara . . .

Izmazgājusi veļu un savedusi dzīvoklīti priekšzīmīgā kārtībā, — pat tēvoča pīpe netika aizmirsta, — Skaidrīte uzvārīja kafiju. Tas bija iegansts, lai izvilktu no somas ciemkukuli.