Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

Pagājušās nakts traģēdija ir tikpat laba viela uzsau­kumam. Kurenbergs juta dziļu gandarījumu, ka tieši viņš pados šo ziņu tālāk. Stindzinošās bailes Kurenbergs bija laimīgi pārvarējis. Pat tad, kad pārdevēja Zemīte krita gestapo nagos un biedrs paguva viņu brīdināt tikai dažus soļus no veikala, viņš tās nejuta.

— … Noķēra kā peli slazdā, — stāstīja izglābtā sie­viete. — Kur tu muksi, kur tu spruksi, kad visapkārt šucmaņi. «Jūsu darba apliecība,» saka. Bet, mīlīši, kur lai es ņemu apliecību, ja man tikai pēc trim dienām jāstājas darbā. Šie tikai ņirdz. Bet tā ir tīrā patiesība, tikpat kā es te sēžu. Biju sarunājusi ar savu rada­gabalu — viņam kāda tur teikšana par avīžu kioskiem. Vispārīgi mēs ar viņu esam naidā, paši zināt, kā ir ar tiem lepnajiem radiem. Bet šoreiz viņš man tomēr izpa­līdzēja … Laikam biju nojautusi, kas mani sagaida, bet es uz šo Vāciju — neparko! Labāk padarīt sev galu… Ko tagad darīt? …

Kurenbergs vilcinājās ar atbildi. Divi vārdi — avīžu kiosks — bija iespiedušies viņa apziņā. Labāku sadales centru uzsaukumiem taču nemaz nevarēja vēlēties! Ja tur iedabūtu savu cilvēku!… Kurenbergs jau cīnījās ar kārdinājumu iestāstīt šai sievietei, ka viņai jāpazūd no Rīgas… ar vilinājumu izkārtot, lai viņa ieteiktu savā vietā kādu citu … Bet nē, melot viņš negribēja.

— Kas jums ko uztraukties? Nekādas briesmas vairs nedraud. Pēc dažām dienām sāksiet strādāt, dabūsiet darba apliecību, un viss būs kārtībā. Bet tikmēr varat slēpties pie manis.

— Lai es paliktu Rīgā? — sašuta sieviete. — Nemū­žam! Kas zina, kādu dienu es vēl aizmirsīšu darba aplie­cību mājās, un tad šie mani atkal grābs ciet. Lai domā, ka esmu noslīkusi!… Labāk braukšu uz laukiem, strā­dāšu kaut par vēderu, bet Rīgā nepalikšu … Te man viss atgādinās šo šausmīgo nakti … Kad es jums saku, ne­palikšu! …

Tagad meistars varēja ar tīru sirdsapziņu izklāstīt savu lūgumu.

Pagādāt šo vietu tā radiniecei? Kāpēc gan ne? Kuren­bergs taču bija izglābis viņai dzīvību …

Priecīgs par panākumiem, Kurenbergs noskrēja pa čīkstošajām kāpnēm. Pagalmā vējš, kas tagad pūta ar divkāršu spēku, izrāva no iemutes cigareti. Kādu gaba­liņu viņam nācās dzīties tai pakaļ, kamēr izdevās no­tvert. Bet tā bija savārtījusies, slapja. Kurenbergs sirdīgi nospļāvās — nevajadzēja dežūras laikā tik daudz pīpēt, atliktu arī šim brīdim kāds dūms.

Ieraudzījis drūzmu autobusa pieturas vietā, Kuren­bergs nolēma iet kājām. Laika pilnīgi pietika, bez tam viņš cerēja, ka pastaiga saltajā rīta vējā pēc satraucošās nakts izvēdinās nogurumu. Pacēlis mēteļa apkakli, sa­bāzis rokas dziļi kabatās, viņš paātrināja soli un sasnie­dza rūpnīcas vārtus tieši tai mirklī, kad pa tiem vēlās laukā brīvā maiņa. Pēc dažām minūtēm salocītais zīd­papīrs nemanot ieslīdēja biedra plaukstā.

Stundu vēlāk šis biedrs jau iegriezās klusā sānielā un no sētas puses pieklauvēja pie vienstāva mājas loga. Viņu ielaida drūma izskata vīrietis ar brandmajora ūsām. Ne vārda nesacīdams, tas saņēma ziņojumu un rūpīgi atkal aizslēdza durvis.

Visvaldim Burtniekam naktī uznāca sirdslēkme. Pēc tam viņš ilgi nevarēja aizmigt, jo iešļircinātais kampars bija nikns miega ienaidnieks. Kaut ātrāk beigtos šis karš!

Tad viņš sāktu nopietni ārstēties. Bet pagaidām viss gāja pa vecam. Dumpīgo sirdi Visvaldis mierināja ar klasisko sakāmvārdu: «In tenebris lucet lux.» Jau senie romieši ticēja, ka tumsā aust gaisma.

Kad Burtnieks piecēlās, lai stātos pie dienas darba, viņš jutās galīgi salauzts. Taču ap pulksten vienpadsmi­tiem atnāca vīrietis ar kuplajām ūsām, un tumsā patie­šām iezīmējās gaismas stars. Sakarnieka atnestā ziņa tūdaļ padzina nogurumu un drūmo noskaņu. Burtnieku sagrāba drudžaina dziņa darboties. Gribējās nekavējoties skriet lejā, bet konspirācija liedza to darīt. Un nebija arī nekādas vajadzības, jo nākošais apmeklētājs izrādījās pats Jānis.

— Nācu pēc padoma… — iesāka Jānis, taču aprā­vās, ieraudzījis zilās ēnas zem drauga bezmiegā iekaisu­šajām acīm. — Atkal sirds? — viņš drīzāk apgalvoja nekā vaicāja.

— Nieki vien, — Visvaldis atmeta ar roku.

— Kāpēc izlikties, veco zēn? — un Jānis apķēra biedra plecus. — No manis tu nenoslēpsi, — drauga acis redz visu. Nu, atzīsties, atkal niķojas? — viņa balsī nebija ne vēsts no parastā skarbuma.

Daugavieša vārdi aizkustināja draugu. Pēc būtības viņi taču atradās kaujaslaukā, kur mēdz iztikt l>ez ska­ļiem līdzjūtības apliecinājumiem. Ja biedrs ievainots, pārsien viņu un iet tālāk… Un tomēr Jānis, uz kura pleciem gūlās raizes par tipogrāfiju, par papīra un iespiedkrāsas sagādi, par sakariem ar ziņu sniedzējiem, par nelegālās literatūras izplatīšanu, par visu šo cilvēku dzīvību, vienmēr atrada laiku, lai pateiktu kādu siltu vārdu. Bet ej nu pamēģini parūpēties par viņu pašu — tūlīt saslej spuras kā tāds ezis.

— Rau, rau, viens slimnieks apjautājas par otra ve­selību, — izvairoties no tiešas atbildes, pajokoja Vis­valdis.

— Tu par mani? — pārsteigts pārjautāja Jānis. — Es taču esmu vesels?!

Visvaldis bija izmetis šo teikumu tāpat vien, bez no­teikta nodoma, taču tagad vairs nevēlējās atkāpties:

— Un sirds? Nemēģini tik man iestāstīt, ka ar to viss kārtībā, — viņš runāja sirsnīgi un nopietni. — It kā es neredzētu… Kāpēc nepasaki Nadjai atklāti?

Jānis nosarka, atrāva roku no drauga pleca. — Ne­runā muļķības! — viņš asi pārtrauca Visvaldi. Tomēr arī pašam gribējās reiz atvieglināt sirdi, un viņš pusbalsī turpināja: — Nadjai ir vīrs… Bez tam… Tu pats sa­proti, un … vispār — nieki vien! — viņš strupi nobeidza un, neļaudams Visvaldim izvērst šo sarunu, atkal ap­skāva to:

— Tu jau man braši turies!… Nekas, veco zēn, pa­cieties vēl kādu gadiņu… Beigsies karš, un mēs abi aizbrauksim uz siltām zemēm … Nadja man stāstīja par Kaukāzu — viņa tur atpūtusies kopā ar vīru … Vai vari iedomāties ko jaukāku — visapkārt palmas, īstas palmas, saules, cik uziet, un neviena fašista! Lūk, tur mēs abi paārstēsimies, — Jānis jautri stāstīja, tad ar klusu no­pūtu piebilda, — un aizmirsīsim visas bijušās likstas …

— Ar mieru! — pasmaidīja Burtnieks. — Kopā ar tevi un Nadju! — viņš uzsvēra.

— Ja viņas vīram nekas nebūs pretī, kāpēc gan ne?

Burtnieks atkal kļuva nopietns:

— Klausies, Jāni, tu tici, ka viņš vēl dzīvs?

— Taisnību sakot, ne. Mēs taču apvaicājamies ik reizes, kad sūtām centram atskaites. Biedri tur Maskavā ir darījuši visu, lai uzmeklētu viņu… Ko darīt? «Mūsu planēta nav laimei lāgā ierīkota, prieks no nākamības jāatkaro mums.»

— Prieks?… Šonakt, piemēram, dzīve man nešķita vis rožu dārzs. Bet nupat saņēmu labu ziņu un jūtos brīnišķīgi. Se, paskaties pats — vai tas nav prieks?

Daugavietis izlasīja Kurenberga ziņojumu. Nonācis līdz pēdējām rindiņām, pēkšņi atdzīvojās:

— Brīnišķīgi! Tas taču atrisina visas mūsu grūtības. Avīžu kiosks ir daudz labāks par veikalu. Kas man var liegt pirkt divas «Tēvijas» dienā… Nē, divas būtu jau uzkrītoši, — viņš ironizēja. — To nedarītu pat visstul­bākais nacionālpatriots. Tad jau labāk vienu «Tēviju» un vienu «Deutsche Zeitung im Ostland» … Sucmaņiem būs gandarījums par apzinīgo «jaunās kārtības» cēlāju, bet man -— uzsaukums!