Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

Tikko Zemīte bija izgājusi, Melsiņa ķērās pie darba. Citu pēc citas atvēra visas «Illorodonta» kārbas. Nekā! Tajās bija tikai tīrs, balts pulveris. Pārbaudīja zem letes sakrautās tukšās kastes. Tikpat veltīgi. Izvandīja naudas lādi, bet vācu bankas izdotās kredītzīmes jau nekādā ziņā nevarēja uzskatīt par pretvalstiskām. Gribēja jau aizvērt atvilktni. Un te notika viena no tām mazajām nejaušībām, kurām bieži vien ir lielas sekas. Saburzīta, taukaina desmit marku zīme nokrita uz grīdas. Melsiņa pieliecās, pacēla to un… ieraudzīja zem letes plātnes vairākas «Illorodonta» kārbas. Sākumā nevarēja aptvert, kā tās piestiprinātas… Skaties vien, pielīmētas ar zie­pēm! Drebošiem pirkstiem viņa atvēra vienu, izrāva četrkārt salocīto papīru un uztraukumā gandrīz saplēsa. «…Viņu vārdus zina desmitiem tūkstošu nomocītu cil­vēku…» bija tur rakstīts.

Melsiņas seja no dusmām pietvīka asins sarkana — boļševiku aģitācija! Un kur? Viņas veikalā! Kaut Zemīte būtu tuvumā — acis viņa tai izskrāpētu!

— Man, lūdzami, zobu pulveri, — šai mirklī atska­nēja balss.

Pārliecināta, ka tas ir viens no šiem komunistiem, Melsiņa apsviedās un nezināja, vai ticēt savām acīm — viņas priekšā ar naudas maku rokā stāvēja privātdocents Grāve.

— Kāda jūs izskatāties, Melsiņa kundze?! Vai tik neesat slima? — tas norūpējies vaicāja.

— Ja jūs zinātu, ko es nupat atklāju! Komun…

— Klusāk, klusāk, — Grāve pielika pirkstu pie lū­pām un vilka Melsiņu uz viņas kabinetu.

Izlasījis uzsaukumu, privātdocents uzbudinājās vēl vairāk nekā veikala īpašniece:

— Tūlīt jāzvana uz gestapo! Tūlīt, tūlīt, — viņš dru­džaini šķirstīja tālruņa abonentu grāmatu.

— Bet es apsolīju savam draugam… Man vispirms jāaprunājas ar Ķīsi, — šaubījās Melsiņa.

— Ko tas Ķīsis? Ko viņš jēdz tādās lietās?… Te katrs mirklis ir dārgs. — Un Grāve enerģiski uzgrieza numuru.

.. . Vakarā, kārtējās Graudnieku viesībās, privātdo­cents bija dienas varonis. Grāvi sumināja tā. it kā viņš būtu izglābis no nāves biesmām visu sabiedrību.

Oberšturmfīrers Raup-Dīmenss piespieda zvanu. Ieveda apcietināto. Tā bija gadus trīsdesmit veca, gaišmataina sieviete pārdevējas uzsvārcī. Uz pelēki zilā audekla maize bija atstājusi baltus miltu traipus.

— Vai jūs jau ilgi strādājat pārtikas veikalā Ādolfa Hitlera ielā 178?

— Trešo gadu.

— Ja nemaldos, boļševiki izvirzīja jūs par vecāko pārdevēju?

Apcietinātā klusēja.

— Tam jau arī nav nozīmes… — it kā nevērīgi pie­zīmēja Raup-Dīmenss un turpināja daudz laipnākā tonī: — Nepārprotiet mani, Zemītes jaunkundz, es jūs nebūt neuzskatu par komunisti. Jūs tikai esat uzķērusies uz āķa un padevusies boļševiku demagoģijai. Vēl nav par vēlu atjēgties. Es esmu gatavs skatīties caur pirkstiem uz to, ka pie jums atrasti uzsaukumi. Tikai pasakiet, kas jums tos iedevis glabāšanai!

— Neviens… Šos papīrus atradu uz ielas, domāju, noderēs veikalā, un paņēmu līdzi. Jūs taču pats zināt, kungs, ka papīrs dārga manta. Ar «Tēviju» vien nepie­tiek, lai iesaiņotu preci.

Oberšturmfīrers pasmīnēja:

— Ak tā … Un tad jūs pircējiem pasniedzat preci, ietītu pretvalstiskā uzsaukumā? Nav slikts propagandas paņēmiens.

Pārdevēja izmisumā lauzīja pirkstus:

— Bet es taču nemaz nezinu, kas tur rakstīts.

Oberšturmfīrers, kā domās nogrimis, parotaļājās ar

zīmuli:

— Jā, jā, tas viss skan ļoti ticami. Jūs laikam vaja­dzēs atbrīvot… — un tad negaidīti asā balsī, kas ska­nēja kā pātagas cirtieni: — Bet kāpēc jūs manam dar­biniekam ietināt preci brūnā iesaiņojamā papīrā?

Apcietinātā nobālēja. «Tūlīt viņa atzīsies,» nodomāja Raup-Dīmenss. Un, kad viņa sacīja: «Vai es drīkstu jums ko jautāt?» — gestapietis laipni atteica:

— Lūdzu, lūdzu!

— Ko tad pirka jūsu draugs?

— Kilogramu putraimu.

— Nu, padomājiet pats, kungs, vai tad var veselu kilogramu putraimu iebērt tik mazā papīrītī?

«Ko? Šī vēl zobosies par mani! Nu, labi, es viņai parādīšu, kas smiesies pēdējais.» Viņš piespieda zem galda piestiprināto pogu un aizdedzināja cigareti. Paš­apzinīgā gaitā ienāca veikala īpašniece. Sākot ar koši krāsotajām lūpām un beidzot ar spilgti sarkanajām kurpēm ar dubultām pazolēm, viss viņā bija pārspīlēts. Ieraudzījusi Zemīti, viņa atrāvās atpakaļ pie durvīm:

— Bet, oberšturmfīrera kungs, jūs taču man apso­lījāt, ka …

— Nomierinieties! Kas reiz baudījis manu viesmīlību, tam vairs nebūs izdevības pļāpāt. Nu, klāstiet vaļā… Visu, ko zināt!

Melsiņa apsēdās, uzraujot savus jau tā īsos brunčus vēl augstāk.

— Šo Zemīti es jau vienmēr turēju par komunisti. Viņa runāja, ka boļševiku laikā esot bijis labāk …

Raup-Dīmenss strupi pārtrauca viņu:

— To es jau esmu dzirdējis! Stāstiet tikai par lietu!

— Zemīte man jau ilgāku laiku likās šaubīga. Ar dažiem pircējiem viņa mēdza aizdomīgi sačukstēties, un katru reizi tie pirka zobu pulveri. Tai dienā, kad zvanīju jums, steidzīgi aizsūtīju Zemīti pēc precēm. Es tikmēr parakņājos viņas nodalījumā un atradu vairākas tukšas «Illorodonta» kārbas ar uzsaukumiem…

— Paldies! Pagaidām jūs man vairs neesat vajadzīga. Varat iet.

Oberšturmfīrers aizdedzināja jaunu cigareti un, ērti atgāzies krēslā, brīdi klusējot vēroja Zemīti. Šo cigareti viņš smēķēja ar neparastu baudu. Tā garšoja daudz labāk nekā pirmais dūms no rīta vai cigārs pēc labas maltītes. Raup-Dīmenss baudīja savu varu pār šo sievieti. Viņš to turēja savās rokās kā trīcošu spāri, kas izmisumā velti sit spārnus. Viens paraksts, un rīt šī pārdevēja trūdēs kapā. Bet vispirms vajadzēja izvilkt no viņas visu, ko tā zināja.

— Nu, rakstīsim protokolu… Kad jūs sākāt izplatīt uzsaukumus? Kas jums pienesa tos? Kam jūs tos no­devāt?

Sieviete klusēja.

Oberšturmfīrers pietiekami pazina šādas stingras acis un cieši sakniebtas lūpas, lai neatkārtotu savu jautājumu. Ar labu te nekā nevarēs panākt — kādēļ lieki bojāt nervus.

— Nekas, pie mums, gestapo, arī mēmie sāk runāt,— viņš teica ar ļaunu smīnu. — Tūlīt mans palīgs parādīs jums mūsu daudzpusīgās metodes …

Sieviete vēl vairāk nobālēja un ar rokām cieši ieķērās krēslā. Kad ienāca Ozols, spēcīgs tēviņš ar dzērumā uz­pūstu fizionomiju, viņa jau pēc tā izskata noprata, kas gaidāms.

Gestapo viņš bija iemantojis labākā sitēja slavu, jo, pateicoties dažām anatomijas zināšanām, ar katru bel­zienu prata ķert vissāpīgāko vietu.

Raup-Dīmenss pamirkšķināja. Viņa palīgs nometa svārkus, atrotīja piedurknes un ar manāmu steigu uz­vilka cimdus.

— Nekādas pēdas uz sejas, vai saproti? — klusi pie­kodināja oberšturmfīrers, apvaldīdams Ozola pārāk vēt­raino temperamentu. — Viņa mums vēl vajadzīga. Izmē­ģini visus numurus pēc kārtas, bet es domāju, ka ar diviem pietiks.

Patiešām, jau pēc otrā numura spīdzinātā sieviete neizturēja. Caur vaidiem un kliedzieniem Raup-Dīmenss skaidri sadzirdēja izelsotos vārdus:

— Nemociet mani… es visu … pastāstīšu …

— Labi. Ozol, pārtrauciet…

Oberšturmfīrers nogaidīja, kamēr Zemīte konvulsīvi ievilka elpu.

— Nu, tagad varam sākt rakstīt. Tātad . . .

Bet, liekas, līdz ar spēju runāt apcietinātā bija atgu­vusi arī gribas spēku: