Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

— Ko es saku?! Uz mata to pašu!… Vai tad nav tiesa, ka viņi izlaupa mūsu zemi… Ka viņi uzskata darba tautu par kāju paslauku …

— Taisnība jau ir, — piekrita Kalnapurs. — Tāds pats «heilhitlers» arī mūsu direktors. Strādnieku par cilvēku netur, bļauj kā uz suni. Spiež pēdējo sulu ārā… Cik ilgi tas tā var turpināties?

— Ja visi tikai jautās un nekā nedarīs, tad tam gals nav saredzams … Mums arī kaut kas jādara, Miķel…

— Jādara, jādara, bet kas? Neaizmirsti, ka mums trīs bērni. Vai tu par tiem nemaz nedomā?…

— Vai tad labāk būs, ja tevi aizsūtīs uz Salaspili tikai tāpēc, ka kādam hitlerietim nav paticis tavs ģīmis? Kaimiņu Ēvalds tramvajā nedevis vietu virsniekam, un viņa sieva tagad pat nezina, kur viņš atrodas.

Vecais Kalnapurs piecēlās un, brīdi padomājis, sacīja:

— Es drīz būšu atpakaļ. — Tad steidzīgi paņēma cepuri un devās uz durvīm.

— Kur tu skriesi, Miķel? Pusdienas jau gatavas.

— Es tepat. Iemetīšu uzsaukumu Emberu pastkastītē. Lai izlasa šie arī…

Dzelzceļa mašīnists Kārlis Embers jau sedeja pie galda, kad no skolas pārnāca viņa dēls Indriķis.

— Skaties, ko es atradu pastkastītē, — viņš rādīja tēvam uzsaukumu.

— Laikam atkal kāda reklāma, — norūca Embers

un, pat nepaskatījies uz lapiņu, turpināja strēbt zupu.

— Nē, te stāv rakstīts: Centrālā Komiteja…

— Ko? Dod šurp! — Un tēvs izrāva dēlam no rokām uzsaukumu.

Viņš vairākas reizes to pārlasīja, ļaudams zupai galīgi atdzist.

Tā jau bija otrā skrejlapa, kas nonāca mašīnista rokās. Pirmo viņam bija parādījis kāds darba biedrs, otrā ielauzās viņa paša mājās. Tas šķita kā atkārtots atgādinājums, kā skaļš klauvējiens pie viņa sirdsapziņas durvīm. Tūkstoši cīnās, Staļingradā sarkanarmieši aizstāv katru māju, katru pēdu zemes, partizāni spridzina sliedes un tiltus, — bet viņš? Ko dara viņš, mašīnists Kārlis Embers? Ar to vien nepietiek, ka viņš kur varēdams izjauc dzelzceļa kustības grafiku! Tas par maz! Lai ar nokavējumu, fašistu ešeloni tomēr nokļūst frontē .. . Aktīva sabotāža — tas ir vienīgais pareizais ceļš! Embers nolēma jau nākošajā dienā aprunāties ar dažiem darba biedriem.

— Kas tur rakstīts? — jautāja Indriķis, nespēdams sagaidīt, kad tēvs beigs lasīt.

— Še, skaties pats! Esi jau pietiekoši liels, lai sāktu saprast dzīvi.

Aizturētu elpu zēns lasīja uzsaukumu. Likās, ka viņš to gribētu iemācīties no galvas.

— Tēv, es aiznesīšu šo lapiņu uz skolu un parādīšu zēniem, — Indriķis teica. — Nesen mums visos gaiteņos bija izkaisītas sarkanas zvaigznes.

— Tā, tā. Iznāk, ka jūs arī neguļat… Bet uzsau­kumu uz skolu labāk gan nenes, tur kāds vēl var tevi nodot. Iztsāsti draugiem tāpat visu, kas te rakstīts.

Kad tēvs aizgāja uz darbu, Indriķis iebāza saritināto skrejlapu kabatā un paņēma tūbiņu ar baltlīmi. Viņam bija savs nodoms. Tikai — kur lai to pielīmē?

Uz ielas pie kaimiņu mājām piestāja «Opel-Admirālis». Šoferis izkāpa un pazuda namā. Aizmirsis uz brīdi savu nodomu, zēns apbrīnoja skaisto mašīnu. Un te pēkšņi viņam iešāvās prātā, kā būtu, ja …

Zēns paskatījās, vai kāds viņu nenovēro, un, atspie­dies ar muguru pret mašīnu, pielīmēja uzsaukumu. Pēc brīža Indriķis jau bija pazudis pagalmā un līksmu sirdi joņoja pa kāpnēm.

Tikpat daudz laika vajadzēja Baueram, lai uzkāptu otrajā stāvā un uzzinātu, ka ģenerālis Hartmuts licis piebraukt pie gestapo ēkas Reimersa ielā. Šī iestāde Baueram bija visantipātiskākā. Savā īgnumā nemaz ne­ievērojis, ka ap mašīnu sastājušies ļaudis, šoferis apsēdās pie stūres. Laikam būs atkal jāgaida vairākas stundas — nav kur steigties. Bauers brauca tik lēnām, ka pat riteņ­braucēji viņu panāca. Spogulī varēja redzēt garām slī­došās mājas, cilvēkus. Dīvainā kārtā garāmgājēji apstā­jās un ilgi ar skatieniem pavadīja mašīnu. «Vai kas noticis ar pakaļējām riepām?» brīnījās Bauers. Viņš no­griezās klusā šķērsielā un apstādināja mašīnu. Ļūk, kā­pēc ļaudis tā skatījušies! Uzsaukums uz ģenerāļa Hart- muta lepnā limuzīna — tas tik ir joks! Līme vēl bija gluži svaiga, un Baueram izdevās noņemt skrejlapiņu nesaplēstu.

Vārdi Komunistiskā partija visās valodās nozīmēja to pašu.

Bauers atcerējās lielo Tedi, kā Vedingas strādnieki bija iesaukuši savu iemīļoto Ernstu Tēlmani. Atmiņā uz­peldēja jaunības dienas ar vētrainiem mītiņiem, kautiņi ar brūnkrekliem, streika piketi pie Borsiga vārtiem, jau sen nomocītie biedri Dahavā. Kur tas laiks, kad Bauers sažņaugtām dūrēm un valgām acīm klausījās Tēlmaņa liesmaino runu Pirmā Maija demonstrācijā? Kur tas laiks, kad viņš pats iznēsāja uzsaukumus un piedalījās vēlēšanu kampaņā? Tad nāca Hitlera apvērsums, terora gadi, masu aresti…

Bauers vēl nebija paguvis iestāties partijā, bet sirdī viņš sevi uzskatīja par komunistu un stājās slepeno cīnī­tāju rindās. Hitleriskā terora apstākļos tas nebija viegli. Pretestības straume pamazām izsīka. Daži, bendes cirvja iebiedēti, paši nolika ieročus, citus vienu pēc otra apcie­tināja, un kādā dienā Baueram pārtrūka pēdējie sakari.

Te, okupētajā Latvijā, viņš stiprāk nekā jebkad vē­lējās atkratīties no pazemojošās bezdarbības un saistīties ar partiju. Bet trijos mēnešos kopš Bauera pārcelšanas uz austrumiem tas nebija izdevies — vietējie iedzīvotāji saskatīja viņā tikai ienīstu okupantu.

Apmierināti smaidīdams, Ķīsis spoguļa priekšā sasu­kāja matus un sakārtoja kaklasaiti. Tad nepieklauvējis iegāja Melsiņas guļamistabā.

— Ja tu zinātu, kā es tevi gaidīju! — čukstēja gaiš­mate, maigi lūkodamās mīļākā acīs. — Kā man pukstēja sirds — kā meitenei…

— Arī es ilgojos pēc mirkļa, kad beidzot tevi sa­tikšu, — Ķīsis noskūpstīja viņas roku. — Saki, — vai uzzināji kaut ko jaunu par šo Zemīti?

Melsiņa nopūtās:

— Zini, Arnold, — un viņa noglāstīja Ķīša roku, — mīla mani laikam padarījusi aklu. Es nepamanīju nekā, it nekā pretvalstiska. Viņi runā tikai par zobu pulveri.

— Tikai? — ausījās aģents.

— Jā, un tikai par «Illorodontu».

Ķīsis brīdi padomāja.

— Mh!… Bet es tavā vietā paskatītos, kas tas īsti ir par pulveri.

Atgriezusies savā veikalā, Melsiņa nolēma vēl šodien sekot Ķīša norādījumiem. Un vakarā, kad viņa aizies pie mīļotā, to varbūt jau varēs iepriecināt. Ar sievietes in­stinktu viņa bija sapratusi, ka Ķīsis piešķir Zemītes lietai lielu nozīmi.

Ienākusi savā privāttelpā, Melsiņa apsēdās tā, lai caur durvju spraugu spētu novērot vecāko pārdevēju. Viņai veicās. Pašreiz ieradās kāds zēns no Zemītes pa­stāvīgajiem pircējiem. Sarunu gan nevarēja sadzirdēt, bet, lūk, pārdevēja sniedza tam kārbu ar zobu pulveri.

«Tur patiešām kaut kas slēpjas,» nosprieda Melsiņa un, ilgi nedomādama, devās pie Zemītes. Medainā balsī, kādā pēdējā laikā mēdza runāt ar savu kalpotāju, viņa teica:

— Jūs šodien izskatāties tāda nogurusi, mīļā Zemītes jaunkundz… Man liekas, svaigs gaiss jums nāktu par labu … Te būs pasūtījums, aizbrauciet uz noliktavu pēc precēm.

— Bet tagad tik daudz pircēju, Melsiņa kundze, — iebilda Zemīte. — Mēs jau tā netiekam galā.

— Nekas, nekas … Pastāvēšu jūsu vietā. — Un vei­kala īpašniece iespieda pārdevējai rokā preču sarakstu.