Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

Pēdējais šīs dienas apmeklētājs bija pats namsaim­nieks Donats Baumanis. Viņš nāca vairākiem lāgiem un pēc katra gājiena izvilka no mēteļa apakšas prāvu, ap­drukātu papīru žūksni. Visvaldis nevarēja nociesties neizlasījis vienu no uzsaukumiem.

Kamēr viņš sadalīja skrejlapas noteikta lieluma kau­dzēs, iesaiņoja bandrolēs ar izdomātiem adresātiem un aptina ar auklu, vecais Donats ar komisku izmisumu izsūdzēja savas bēdas:

— Māsa strādā par apkalpotāju, Jānis — students, citi biedri raujas pie dreibeņķiem vai rušina zemi, bet mēs abi, profesor, — buržuji! Tev jau nekas, tu tāds inteliģents brīvskunstnieks… Bet es?! Es skaitos nam­īpašnieks, parazīts… Pat paša māsasmeita, šī skuķe Skaidrīte, uzskata mani par ekspluatatoru, kas nodzerot visu naudu … Baidos, profesor, vai tikai tu arī nesāc domāt, ka esmu šīs mājas īpašnieks. Patiesība taču tāda, ka pirms septiņpadsmit gadiem šīs mājas īpašnieks bija nomiris un atstājis nez kam krietnu čupu naudas! Toreiz visās lapelēs par to vien rakstīja. Nu, un biedri no Centrālkomitejas nolēma izmantot uzvārdu līdzību, at­sauca mani un saka: «Klausies, Donat, tev tagad būs jāpaliek par namsaimnieku.» Es, protams, abām rokām un kājām pretī: «Kas es par namsaimnieku? Visu mūžu esmu godīgi lējis sviedrus, reizēm pašam nebija ar ko īri samaksāt.» Bet šie mani piespiež par varas mākti, neielaižas nekādā runāšanā: «Tas ir pagrīdes uzdevums. Namu mēs jau nopirkām un reģistrējām uz tava vārda. Nevienam neradīsies šaubas, jo domās, ka tu esi tas man­tinieks.» Tā es līdz pašam četrdesmitajam gadam kalpoju par šilti. Kad padomju laikā man nacionalizēja šo nolā­dēto māju, es biju tikpat laimīgs kā 1906. gadā, kad izdevās izmukt no cietuma. Uz priekiem pat iemetu ve­selu polšu… Bet ilgi man sasodītie friči neļāva mierīgi dzīvot. No godīga sētnieka, rajona pirmrindnieka man atkal vajadzēja pārvērsties par buržuju… Kauns cilvē­kiem acīs skatīties. It kā es nezinātu, ko viņi domā: «Lūk, kur iet Baumanis, tas, kam pieder četrstāvu nams! Māja ienes tūkstošus, bet veco Elizi badā mērdē.» Bet es tev saku, profesor, kad padzīsim fašistus, neviens velns mani vairs nepiespiedīs kalpot par šilti!

Burtnieks tīšu prātu nepārtrauca jau kuru reizi dzir­dēto Donata monologu un ļāva tam atvieglināt sirdi. Beidzis saiņot uzsaukumus, viņš uzlika Baumanim roku uz pleca:

— Kaut šodien būtu vairāk tādu namsaimnieku kā tu!… Pasaki Elizei, lai rit atnāk mazliet agrāk… Būs daudz darba. Skaties, kas par kaudzi!

Vecais Donats nokrekšķinājās un šļūcošiem soļiem devās uz savu dzīvokli.

četrstāvu nams iegrima šķietamā miegā. Bet negulēja ne Donats, kas uzmanīja kāpņu telpas, ne Ēriks, kas savā pagrabā klausījās pēdējās ziņas no Maskavas, ne Skaidrīte, kas nevarēja aizmigt, domādama par Ērika mīklaino nozušanu, ne Visvaldis, kas iztēlojās bīstamo un tālo ceļu, kuru rīt staigās Komunistiskās partijas uzsaukumi.

Agrā rītā, kad uz ielas vēl valdīja mijkrēslis, Elize Svempa izgāja no mājas. Vienas tirgus somas vietā viņai šoreiz bija divas. Viņa gāja gar mūriem, šad tad apstājās pie veikalu skatlogiem, lai mazliet atpūtinātu nogurušās kājas, un izlikās pētījam preču cenas. Beidzot, sasniegusi pastu, kur pie lodziņiem drūzmējās iestāžu un uzņēmumu kantoru darbinieki, Elize ieņēma vietu paku nosūtīšanas rindā. Tai pašā brīdī no sola piecēlās jauna meitene un nostājās tieši aiz viņas. Elize tai uzmeta ašu skatienu, bet nebilda ne vārda. Ar veca cilvēka tūļību viņa izlika uz letes visus savus saiņus. Kamēr viņa līmēja markas, meitene, slepus apskatījusies, veikli paķēra ar brūnu auklu apsieto paciņu un noslēpa portfelī.

Uzsaukumi, kurus bija saņēmusi meitene, ceļoja tālāk. Tie nonāca līdz pārtikas veikalam blakus Gaisa tiltam. Pēc dažām stundām tanī iegriezās VEF strādnieks Juris Kurcis, kas gāja uz dienas maiņu. Uzgaidījis, kamēr at­brīvojās vecākā pārdevēja Zemīte, viņš tai vaicāja:

— Vai jums nebūtu zobu pulveris?

— Es personīgi ieteicu pastu …

— Ar to nevar tīrīt tenisa kurpes, — atteica Juris Kurcis.

— Ak tā, un es domāju, ka jūs gribat tīrīt zobus… Pagaidiet, varbūt mums vēl kaut kas palicis, — un pār­devēja pāri letei pasniedza Kurcim dažas «Illorodonta» kārbas.

Apmierināti dūdodams jautru melodiju, Kurcis soļoja tālāk. Izgājis cauri VEF kontroles telpām, viņš pagalmā sastapās ar šoferi Šiliņu.

— Vai šodien kaut kas bija? — tas čukstus jautāja.

— Jā. Atstāšu parastajā vietā.

Pārģērbjoties pirms mājās iešanas, mehāniķis Kalna- purs atrada uzvalka kabatā kādu lapu. «Tas taču uzsau­kums,» viņš nodomāja izbijies. «Ieraudzīs pie manis, tūlīt būs gals. Ātrāk jātiek vaļā, — bet kur likt?» Viņš jau gribēja nomest skrejlapu uz grīdas, taču šai brīdī ģērbtuvē ienāca citi strādnieki. Arī pagalmā neizdevās, jo Kalnapuram bija piebiedrojušies daži paziņas. Tram­vajā viņam visu laiku likās, ka konduktors aizdomīgi skatās uz kabatu, kur degtin dega bīstamais uzsaukums. Aizelsies un galīgi nosvīdis Kalnapurs atskrēja mājās.

— Ko tu man labu atnesi, tēt? — pie durvīm viņu sagaidīja Mudīte — pali jaunākā no Kalnapura bērniem.

Parasti Kalnapurs katram atrada kādu mīļu vārdiņu, bet šoreiz viņš garām Mudītei metās virtuvē.

— Labi, Mirdza, ka tev plīts jau kuras. Iemet šo lapeli, bet ātri! — viņš uzsauca sievai.

— Ko tu, vecais, šodien tik errīgs? Kas tā ir par tik briesmīgu lapeli?

— Liekas, uzsaukums. Ja tu zinātu, kādas bailes es izcietu!

— Pag, pag! Tad jau vispirms jāizlasa.

— Nevar, nevar! Vai tev prāts! Ja nu kāds ienāk?

— Ei nu, zaķapastala! Durvis taču aizslēgtas.

Kalnapurs mazliet nomierinājās. Pirmās paniskās bai­les norima. Balss gan viegli drebēja, tomēr viņš sāka paklusām lasīt:

— «Biedri! Šodien mēs svinam 25. gadadienu Pa­domju revolūcijas uzvarai mūsu zemē. Pagājuši 25 gadi kopš tā laika, kad pie mums nodibinājās padomju iekārta…» — Jo tālāk viņš lasīja, jo balss kļuva mie­rīgāka.

Ar Mirdzu notika tieši pretējais. Viss, kas līdz šim šķita miglains, ieguva asus apveidus. Klausoties, kā visās okupētajās Eiropas zemēs tautas deg naidā pret iebru cēju tirāniju un kaitē hitleriešiem kā vien varēdamas, neskaidri apjaustā vainas apziņa pārvērtās pašpārme­tumu vētrā. Viņa pārtrauca vīru:

— Pareizi! Viņi nav nemaz tik stipri, kā izliekas. Tikai mēs paši esam vainīgi pie tā, ka visādi dreksleri un dankeri mums vēl sēž uz kakla!

Kalnapurs noņēma acenes un pablenza sievā:

— Ko nu klaigā! Ļauj izlasīt līdz beigām… — «Hit­leriskie neģēļi pieņēmuši par likumu spīdzināt padomju kara gūstekņus, simtiem tos nogalināt, nolemt tūkstošus no tiem bada nāvei. Viņi pastrādā varas darbus un no­galina mūsu zemes okupēto teritoriju civiliedzīvotājus, vīriešus un sievietes, bērnus un sirmgalvjus, mūsu brāļus un māsas…»

Mirdza atkal pārtrauca vīru:

— Atceries veco Andersonieti, kas dzīvo Biķernieku ielā. Viņa pati savām acīm redzējusi mežā milzīgu bedri, pilnu ar līķiem. Pat aprakt nelaimīgos šie nelieši nav turējuši par vajadzīgu. Tā arī mans brālis pazuda, aiz­rāva, nelieši, pašā lieldienu vakarā… — viņa sāka šņukstēt. Kalnapurs līdzjūtīgi paskatījās sievā, bet Mir­dza aši noslaucīja asaras un mudināja lasīt tālāk.

Kalnapurs turpināja:

— «Viņi sprauduši mērķi padarīt par vergiem vai iznīcināt Ukrainas, Baltkrievijas, Baltijas, Moldāvijas, Krimas un Kaukāza iedzīvotājus. Tikai zemiski cilvēki un nelieši, kam trūkst goda un kas noslīdējuši līdz dzīv­nieku stāvoklim, var atļauties tādas nekrietnības pret nevainīgiem, neapbruņotiem ļaudīm. Bet tas nav viss. Viņi pārklājuši Eiropu ar karātavām un koncentrācijas nometnēm. Viņi ieveduši nelietīgo «ķīlnieku sistēmu». Viņi šauj un kar pilnīgi nevainīgus pilsoņus, paņemtus «ķīlām» tāpēc, ka kaut kādam vācu dzīvniekam neļāva izvarot sievietes vai aplaupīt iedzīvotājus…» — Lapa noslīdēja uz leju. Kalnapurs iedomājās Audriņu ciema likteni — atriebdamies par divu sarkanarmiešu slēpšanu, fašisti bija iznīcinājuši visus iedzīvotājus, vairāk par 330 sirmgalvju, sieviešu, bērnu un vīriešu. Sašutuma pilnā balsī viņš turpināja lasīt: — «Viņi pārvērtuši Eiropu par tautu cietumu. Un tā viņiem saucas — «jaunā kār­tība Eiropā». Mēs zinām, kas vainīgs šinīs nekrietnībās, zinām šos «Eiropas jaunās kārtības» cēlājus, visus šos jaunizceptos ģenerālgubernatorus un vienkārši guberna­torus, komandantus un apakškomandantus. Viņu vārdus zina desmitiem tūkstošu nomocītu cilvēku. Lai šie bendes zina, ka viņiem neizbēgt no atbildības par saviem nozie­gumiem un neizbēgt no nomocīto tautu sodītājas rokas.» Nu, ko tu saki par visu šo padarīšanu? — domīgi vaicāja Kalnapurs, izlasījis ziņojumu līdz galam.