Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

— Es nekā nezinu … Es nekā nemāku pateikt…

Tā tas turpinājās gandrīz stundu. Tad viņa zaudēja

samaņu. Ozols gribēja skriet pēc ūdens un ožamā spirta, bet Raup-Dīmenss viņu atturēja:

—- Nav vērts turpināt… Pagaidām nekas neiznāks. Pasakiet doktoram Holbaumam, lai līdz rītdienai būtu uz kājām. Lai šļircina kofeīnu, vienalga, ko … — Kad divi esesieši rupji sagrāba Zemīti, lai aiznestu uz kameru, viņa atvēra acis. Oberšturmfīrers piegāja cieši klāt:

— Jūs esat spējīga mani saprast, vai ne? . . . Tad iegaumējiet: rīt jūs stāsieties darbā, it kā nekas nebūtu noticis; divi mani darbinieki ne uz mirkli neizlaidīs jūs no acīm; ja jūs mēģināsiet brīdināt to, kas atnesīs uz­saukumus, vai tos, kas nāks tiem pakaļ, neceriet uz ātru nāvi, mēs jūs spīdzināsim nedēļām, mēnešiem, tik ilgi, kamēr jūs vēl spēsiet sajust sāpes. Skaidrs?

Trīs dienas Kristīne Zemīte dzīvoja vienās mokās. Tiesa, viņu vairs nesita, bet stāvēt pie letes un ar dre­bošu sirdi gaidīt, ka kuru katru brīdi atvērsies veikala durvis un ienāks kāds sakarnieks, — tas bija daudz ļaunāk par fizisku spīdzināšanu. Trīs dienas oberšturm­fīrera aģenti, pārģērbušies par pārdevējiem, nenovērsa skatienu no viņas, nepalaida garām visniecīgāko kustību, pavadīja pat uz ateju. Trīs dienas Raup-Dīmenss nervo­ziem soļiem mēroja savu kabinetu.

Bet neviens nenāca, jo piecas stundas pēc Zemītes apcietināšanas pie Burtnieka atkal bija ieradies mazru­nīgais strādnieks un prasījis «Volkischer Beobachter». Jānis nekavējoties bija saņēmis Burtnieka zīmīti, Elize Svempa savukārt brīdinājusi sakarnieci. Un tā pa nere­dzamu pavedienu ziņa par Zemītes apcietināšanu bija nokļuvusi līdz tiem, kas parasti nāca pēc uzsaukumiem.

Tomēr šī svarīgā ķēdes locekļa iztrūkums bija sāpīgs zaudējums. Vajadzēja atrast jaunu sadales centru. Atrai­dījis vairākus priekšlikumus kā nepietiekami drošus, Daugavietis pašlaik mēģināja teorētiski atrisināt šo problēmu, kad ieradās Skaidrīte. Šoreiz meitenei nācās iļgi klauvēt, jo pagāja vismaz divas minūtes, kamēr Ēriks pazuda dzīvoklī bez numura.

— Kas tev nospiež sirdi, Skaidrīt? — jautaja Jānis, kas tūdaļ ievēroja dziļās ēnas zem viņas acīm.

— Nekas, it nekas … Man tikai sāp galva. — Skaid­rīte ar mēli apslapināja lūpas un, saņēmusi drosmi, turpināja: — Neņemiet ļaunā, es šoreiz gribu parunāt divatā.

Nadežda tūlīt piecēlās un aizveda Skaidrīti uz savu istabu.

— Nu, runā. Varbūt varēšu palīdzēt.

— Ja jūs zinātu!… Atcerieties, es jums stāstīju par savu draugu.

— Nu, un?

— Sestdien mums bija norunāta satikšanās, un viņš … — Skaidrīte ar pūlēm norija asaru kamolu, — … viņš neatnāca.

— Nu tā taču nav nekāda nelaime. Gan jau atnāks.

— Sākumā es arī tā domāju. . . Bet šodien vairs nenocietos uz aizgāju pie viņa uz viesnīcu.

— Un šis par tevi vairs neliekas ne zinis? Tas tikai nozīmē, ka viņš nebija tavas mīlas vērts.

— Nē, daudz ļaunāk. Viņa vispār vairs nav…

— Nav? — nobrīnījās Nadežda.

— Jā. Viņš aizgājis no viesnīcas 1111 vairs nav atgrie­zies. Pazudis. Kā akā iekritis. Vai jūs to saprotat?

— Varbūt viņam vajadzēja steidzīgi aizbraukt. Tavā vietā es mierīgi gaidītu vēstuli.

— Jums tā liekas? Varbūt arī… bet man arvien vēl smagi ap sirdi…

… Taču Skaidrītei cits nekas neatlika kā gaidīt vēs­tuli. Un Skaidrīte gaidīja. Visu nākošo dienu meitene pavadīja te pie durvīm, te pie loga. Katru reizi, kad uz kāpnēm atskanēja soļi, viņai likās, ka kāds nes ilgoto vēstuli. Katru zilo mēteli, kas parādījās aiz stūra, viņa noturēja par pastnieka formas tērpu. Kad tas atnāca ar pēcpusdienas pastu, Skaidrīte neizturēja un izskrēja pretī:

— Vai man ir vēstule?

— Nav, jaunkundzīt.

— Jābūt! Lūdzu, paskatieties vēlreiz.

Pastnieks ar labsirdīgu smaidu parakņājās somā.

— Abet es jums saku, ka nav. Jūsu kavalieris laikam saputrojis adresi un aizrakstījis citai preilenei, — viņš mēģināja jokot.

Lēnām, pavisam lēnām Skaidrīte atgriezās dzīvoklī. Lāga vecis — šis pastnieks. Kas par jocīgu iedomu, ka viņas Ēriks būtu varējis sajaukt adreses. Un pēkšņi grā­mata izkrita no rokas — tikai tagad Skaidrīte atcerējās, ka Ēriks taču nemaz nezina adresi. Tātad gaidīšana velta. Vēstule nevar pienākt. Bet tas taču nav iespējams! Viņš noteikti meklēs kādu ceļu, ja vien gribēs un drīkstēs rak­stīt. Un Skaidrīte mēģināja iedomāties, ko pati darītu, ja būtu Ērika vietā. Pareizi! Ēriks taču zināja, ka viņas māte strādā viesnīcā. Viņš varēja aizrakstīt tai un palūgt nodot vēstuli Skaidrītei.

Tā bija jauna cerība. Kad Elize vēlu vakarā atgriezās māte strādā viesnīcā. Viņš varēja aizrakstīt tai un palūgt tuli, tikai centās nolasīt no acīm, vai tā ko atnesusi.

Tā ritēja diena pēc dienas, vakars pēc vakara. Katru nakti Skaidrīte domāja, domāja, domāja. Brīžiem viņa ļāvās izmisumam, brīžiem atkal centās jztēloties, ka nekas nav noticis, ka jau rīt smaidošais Ēriks klauvēs pie viņas durvīm un teiks: «Skaidrīt, esmu pārdomājis, brauksim kopā pie partizāņiem.»

Taču, kad bija apritējusi nedēļa, vairs nevarēja būt nekādu šaubu, ka ar Ēriku kaut kas atgadījies.

Kas tad? Šinī laikā visbiežākais iemesls cilvēka pēk­šņai nozušanai bija gestapo. Jo vairāk Skaidrīte apsvēra šo iespēju, jo ticamāka tā likās. Mēģinot atsaukt atmiņā katru ar Ēriku saistītu sīkumu, viņā daudzas lietas tikai tagad ieraudzīja īstajā gaismā. Ēriks bija fašistu preti­nieks, to rādīja kaut vai gadījums ar bēgli parkā. Bet kāpēc viņš izlikās tik vienaldzīgs, kad Skaidrīte centās ievirzīt sarunu politiskā gultnē? Laikam tāpēc, ka viņš kaut ko slēpa. Skaidrīte atcerējās melnās pārslas, kas toreiz lidinājās istabā, kad viņa to viesnīcā apciemoja. Un ar pēkšņu gaišredzību viņa nojauta, ka tās bijušas sadedzinātas vēstules pelni. Parasti taču vēstules neiz­nīcina. bet glabā …

Viss liecināja, ka Ēriks spiests dzīvot divas dzīves. Vienu — atklātībā, otru — pagrīdē. Un par šo otro dzīvi Skaidrīte nedrīkstēja nekā zināt. Bet kāpēc? Vai tad viņai nevarēja uzticēties? Viņa taču daudzkārt likusi noprast, ka pati vēlas piedalīties cīņā … Acīm redzot, ar vēlēšanos vien nepietiek. Lai izpelnītos uzticību, vajag vispirms pašam pierādīt savu drosmi un izturību. Ērikam bija taisnība — līdz šim viņa uzvedusies kā auša. Tas. ka māte negribēja evakuēties, nedrīkstēja ietekmēt viņas pašas lēmumu. Un viņa? Viņa bija raudājusi kā bērns, bet aizbraukt nekur neaizbrauca… Un tagad? Ko viņa darījusi, lai apliecinātu savu gatavību cīnīties? Skaidrīte tikai gaidīja, gaidīja kādu cilvēku, kas paņemtu viņu pie rokas un teiktu: «Te ir tava vieta.» Kad Ēriks ienāca viņas dzīvē, Skaidrīte juta, ka viņš ir īstais. Un kā ģimnāziste, kas aicina savu draugu izbraukt divatā za­ļumos, viņa bija likusi Ērikam priekšā doties kopā ar viņu pie partizāņiem. Protams, Ēriks tikai pasmējās par šo aušību. Nē, cīņa nav nekāda romantika… To Skaid­rīte tagad saprata. Cieti un nelokāmi viņai vienai pašai jāiet savs ceļš, un tikai kaut kur tālu, brīves saules ap­mirdzētā krustojumā, viņa varbūt satiks Ēriku …

Ēriks droši vien apcietināts, varbūt fašisti jau noga­linājuši viņu… Ak, asaras, šīs nevarīgās, gļēvās asaras! Tās jānorij, acīm jābūt sausām, sausām kā sakaltušam zaram, kas no vienas dzirksts pārvēršas liesmojošā lāpā. Viņai nebija tiesību raudāt! Bija tikai viena tiesība, viens pienākums — cīnīties, atriebt, cīnīties! Ieņemt Ērika vietu, cīnīties par diviem …