Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

Pēc stundas Skaidrīte ar noteiktu apņemšanos iegāja Nadeždas istabā.

— Palīdziet man nokļūt pie partizāņiem, — sāka viņa bez ievada.

— Ko tu teici? — pārsteigta jautāja Nadežda.

— Jūs esat vienīgais cilvēks, kam varu uzticēties . . . Toreiz, kad slimojāt, jūs man stāstījāt tik daudz skaista par Ļeņingradu, par visu mūsu lielo Dzimteni, par pa­domju cilvēkiem. Es jutu, ka ar katru jūsu stāstu aug manas saites ar tiem miljoniem, kas gatavi atdot pēdējo asins lāsi par padomju dzīvi. Tagad esmu izaugusi.

— Tam es ticu, Skaidrīt. Bet vai tik tu nepārsteidzies?

— Nē, es jau sen par to esmu domājusi. Tagad pēc drauga pazušanas esmu cieši nolēmusi nevienu lieku dienu nepalikt Rīgā …

— Kā, vai tad viņš nav atrakstījis?

— Viņš nemaz nevar atrakstīt. Esmu gandrīz pārlie­cināta, ka viņš apcietināts. — Un Skaidrīte pastāstīja par visu, kas viņu pamudinājis uz šīm domām.

Cvetkova sāka ausīties:

— Saki, Skaidrīt, — kā sauc tavu draugu!

— Ēriks Krapovskis.

Cvetkova satrūkās un instinktīvi atskatījās uz durvīm, aiz kurām vēl pirms stundas bija sēdējis Ēriks. No tūk­stošiem jauniešu tieši Ērikam bija jāsastop Skaidrīte. «Nabaga meitene! Vēl ilgi tev būs jāmokās neziņā par sava drauga likteni.» Šis atklājums satricināja Nadeždu. Bi ja kaut kas jāsaka …

— Ēriks … Jauks vārds … Es to pirmo reizi dzirdu …

Nadežda meklēja vārdus, nespēdama apspiest saviļ­ņojumu. Viņa neizturēja, pievilka Skaidrīti cieši klāt un noskūpstīja uz abiem vaigiem, kā to dara krievu sievie­tes, izvadot tālā un bīstamā ceļā sirdij tuvu cilvēku.

— Labi, Skaidrīt, atnāc rīt. Gan mēs kādu izeju atradīsim.

. .. Šī diena prasīja no Cvetkovas lielu pacietību un

savaldīšanos.

Bija tik grūti klusēt, bet Ērika klātbūtnē vajadzēja klusēt. Tad atkal aizgāja Jānis. Un tikai vēlu vakarā viņi palika divatā. Nadežda, parasti tik droša un mērķ­tiecīga, šoreiz vilcinājās. Sievišķīgā smalkjūtībā viņa bai­dījās, ka uzplēsīs rētu Daugavieša dvēselē. Un, galvenais, viņa pali nezināja, kas īsti jādara.

— Jāni, man tev kaut kas jāpastāsta… Savāds ga­dījums . . .

— Kas tad? Vai mūsu māju novēro?

— Nē … ne tas … gluži cits. Tas attiecas uz Ēriku … un uz Skaidrīti.

— Ēriku un Skaidrīti? … Kāda tur sakarība?

— Atceries, Ēriks teica, ka viņam esot mīļota meitene.

— Nu, un?

— Šī meitene ir Skaidrīte!

Daugavietis pielēca kājās.

— Jā, tā ir mūsu Skaidrīte, kas Ml mūsu Ēriku, — apstiprināja Cvetkova.

— Vai viņa zina, ka Ēriks šeit?

— Protams, nezina. Skaidrīte domā, ka viņš apcie- tināts. Žēl viņas… Varbūt tomēr pateikt?

— Nē, nē, nekādā ziņā! — un Jānis sāka soļot ap galdu. — Mēs nedrīkstam taisīt izņēmumu tāpēc vien, ka Skaidrīte mums ir mīļa. Un arī Ērikam tāda žēlastība nav vajadzīga. Es taču redzēju, kādu smagu cīņu viņš izcīnīja toreiz, kad vajadzēja no meitenes šķirties, kas zina, uz visiem laikiem … Komunists nedrīkst būt mīkst­čaulis. Mūsu laime, Nadja, nav lēta laime, tā jāizcīna … Ja nepieciešams, ar upuriem, ar mokām, ar sirdsasinīm …

Cvetkova satvēra viņa roku:

— Tev taisnība, Jāni! Pilnīga taisnība! Vai zini, kādēļ Skaidrīte šodien atnāca pie manis? Viņa grib aiziet pie partizāņiem.

— Pie partizāņiem?! — Jānis ievilka pēdējo dziļo dūmu un nometa papirosu. — Skaidrīte paliks Rīgā!

Tonakt Kurenbergs dežurēja uz peldošajā dokā no­vietotā kuģa. Ja to atstātu bez uzraudzības, nākamajā rītā neatrastu nevienas skrūvītes. Jā, pat vienkārša seš- collīga nagla bija kļuvusi dārga manta.

Ap pulksten divdesmit četriem viņu iztraucēja dīvains troksnis. Pacēlis apkakli, Cīzes kuģu remontu rūpnīcas meistars izlīda no siltās mašīntelpas. No jūras pūta čet­ras balles stiprs ziemeļrietumu vējš. Melnie viļņi smagi atsitās pret bortu. Baseina viņā krastā tik tikko iezīmē­jās liels korpuss — bijušais Ziemeļvācijas Loida pasa­žieru tvaikonis «Fredericus Rex», kas tagad pārvadāja ievainotos vērmahta karavīrus. Spēcīga dūmu strūkla liecināja, ka tas taisās drīzumā atraisīt galus.

Kurenbergs vēlreiz ieklausījās troksnī, kas atplūda pāri tumšajiem ūdeņiem. Nē, tie nebija ievainoto vaidi. Kliedzieni, kuriem atbildēja lamas, kritiena blīkšķis un atkal lamas, sieviešu sāpju saucieni, kas izraisīja vēl niknākas lamas, neskaitāmu kāju dipoņa uz «Fredericus Rex» ietnes un kuģa virsnieka lietišķā balss:

— Simt četrdesmit seši, simt četrdesmit septiņi . . .

simt piecdesmit, stop! Pietiek, leitnant, pagaidiet, kamēr pirmo partiju sadzenam telpās.

Kurenbergs saprata visu — tur civiliedzīvotājus aiz­veda uz verdzību Vācijā … Fašisti to mēdza apzīmēt ar skanīgo vārdu «Arbeitsdienst», bet no tā nevienam vieg­lāk nekļuva. Pakratījis dūri, viņš grasījās atgriezties mašīntelpā, kad skaļo trokšņu jūklī saklausīja šļakstienu. Nevarēja būt šaubu — kāds iekritis vai ielēcis ūdenī. Baidīdamies nokavēt, Kurenbergs norāva tuvāko glābša­nas apli un drudžainā steigā iesēja tauvas galā. Pārliecās pār bortu, atvēzējās un uz labu laimi aizmeta tai virzienā, kur uz ūdens virsmas parādījās kāds tumšs plankums …

Nākošajā rītā kādā mazā, līdz pēdējai iespējai saku­rināta virtuvē sēdēja divi cilvēki — sieviete vecā kara­vīra mētelī un zilās biksēs, kas bija pārāk platas tās trauslajam augumam, un pats dzīvokļa saimnieks Kuren­bergs. Neveikliem pirkstiem vadot smaili noasināto zīmuli, Kurenbergs uz zīdpapīra izzīmēja sīkus, gandrīz mikro­skopiskus burtus. Kamēr viņš rakstīja ziņojumu pagrīdes presei, izglābtā sieviete jau kuru reizi atmiņā pārcilāja pārdzīvoto.

Klausoties stāstītājā, Kurenbergs jo dzīvi iztēlojās, kā uz ielām ķēra cilvēkus, sabāza kravas mašīnās un aiz­transportēja uz ostu. Viņš pats vēl labi atcerējās līdzīgu gadījumu. Toreiz viņu kopā ar daudziem citiem aizveda uz staciju, kur lika izkraut vagonus. Tas viss bija ap­rakstīts uzsaukumā, ko Kurenbergs pēc dažām dienām saņēma no darba biedra. Un pareizi tur bija teikts, ka tas tikai sākums — šodien ved uz Preču staciju, bet rīt uz Vāciju. Tam, kas to rakstījis, vajadzēja būt galviņai uz pleciem. Pag, pag! Remontu rūpnīcas meistars brīdi pārtrauca rakstīšanu, lai varētu līdz galam izdomāt šo piepešo domu. Vai tik gaišmatis, kuram viņš toreiz bija palīdzējis noslēpt papīra rulli, nav pielicis roku arī pie uzsaukuma sastādīšanas?! Šodien tas šķita ļoti ticami. Kurenbergs pūlējās atcerēties šā cilvēka ārieni, bet velti. Izņemot gaišos matus, nekas nenāca prātā. Vienalga, nieki vien. Svarīgi ir tikai tas, ka šis gadījums palīdzējis viņam atkal nostāties uz pareizā ceļa.

Sievas nobendēšana Salaspils nometnē Kurenbergu bija pilnīgi satriekusi. Sakarus ar pagrīdi viņš gan ne­pārtrauca, bet aktīvā cīņā vairs nepiedalījās. Taču naids pret okupantiem nedeva miera, kremta, plosīja, lauzās uz āru — mudināja aizdedzināt papīra rulli. Paldies biedram, kas toreiz atturēja! Iznīcinot papīru, viņš būtu tikai pazudinājis sevi, bet panācis gaužām maz. Toties tie cilvēki, kas rakstīja, salika, iespieda un izplatīja uz­saukumus, tāpat devās nāves briesmās, bet ar savu orga­nizēto cīņu sasniedza neizmērojami vairāk. Redzēdams, kādām sejām darba biedri lasa skrejlapu, Kurenbergs pa īstam apjēdza lielo patiesību — jebkurš varmācības akts, kļuvis zināms tautai visā savā neģēlībā, palīdz vairot aktīvo cīnītāju rindas. Arī viņu šī skrejlapa bija atgrie­zusi pagrīdnieku pulkā.