Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

Durvīm atveroties, radās caurvējš, un sadegušās vēs­tules pelni melnām pārslām aizvirmoja pa istabu.

— Vai drīkstu ienākt? — jautāja nedroša balss.

Vienā rāvienā Ēriks pietrūkās kājās.

— Skaidrīt?!

— Jā, es, — meitene klusi atsaucās un sāka no­maukt cimdus.

Mitrā āda negribēja padoties. Viņa nepacietīgi ar zo­biem ieķērās cimdā un novilka to.

«Cik viņa vēl bērnišķīga!» nodomāja Ēriks, vērojot šo meitenīgo paradumu.

Skaidrīte apsēdās krēslā un ik brīdi pārmainīja sa­krustotās kājas. Cik labi, ka galds neļāva tās saskatīt. Šodien viņa bija uzvilkusi savas labākās zeķes, bet ceļā kāda mašīna tās bija aptriepusi ar dubļiem.

Ēriks klusēja. Ne jau tāpēc, ka nebūtu ko teikt, — bet tādēļ, ka sirds bija pārpilna. Kopš brīža, kad Skaid­rīte pirmo reizi bija ieradusies viņa istabā (toreiz vilt­niece izlikās meklējam māti), jaunieši mēdza šķirties tikai uz dažām stundām. Un tomēr puisim joprojām ne­apnika raudzīties meitenes sejā, meklēt un arvien atrast tajā kaut ko jaunu, kaut ko tādu, kas padarīja to vēl tuvāku un mīļāku.

Savā mulsajā laimē Ēriks sākumā nebija ievērojis, ka Skaidrīte nav atģērbusies. Viņš pielēca kājās, lai pa­līdzētu novilkt lietus mēteli, kuru tik labi pazina — mazo ielāpu mugurā, ieplaisājušo augšējo pogu, nodi­lušo vietu piedurknē, kuru Ēriks juta zem savas delnas ikreiz, kad apskāva Skaidrīti.

Meitene liegi atturēja viņa roku un arī piecēlās: — Nevajag. . . Man šodien tāda nemierīga jūtoņa. Tā vien liekas, ka istabā trūkst gaisa . . . Iesim labāk ārā!

. . . Rīgā dzīvoja divas dažādas dzīves. Naktī Biķer­nieku mežā šāva, pa aptumšotajām ielām nez kurp un nez kādēļ joņoja ar ložmetējiem apbruņotās motocik­listu vienības, gestapo telpās aiz maskēšanās aizkariem līdz pašam rītam dega gaisma. Naktī ielās parādījās ne­redzamu roku izlipināti uzsaukumi, varbūt kādā dzī­voklī aiz cieši aizslēģotiem logiem klusu sačukstējās daži vīri, varbūt kāda sieviete, uzmetusi radiouztvērējam spilvenu, klausījās ziņas no Maskavas. Piecēlies katrs ar drebošu sirdi steidzās uzzināt, vai fašistiskā tumsa nav aprijusi kādu tuvinieku vai draugu.

Dienā Rīga atkal pārvērtās šķietami mierīgā pilsētā. Nomalēs kūpēja dūmeņi, un sievas stāvēja rindā pie pār­tikas veikaliem, kioskos laikraksti un žurnāli oda pēc svaigas iespiedkrāsas, virsnieki nodeva pastā lielas pa­kas nosūtīšanai uz Vāciju, pilsētas centrā spilgti plakāti reklamēja pēdējo UFA filmu, elegantas dāmas pa.staigā­jās ar maziem klēpja sunīšiem, kurus rotāja košas lentas.

Skaidrīte un Ēriks iegriezās klusā vecpilsētas ieliņā. Bulvāru liepas aizstāja melni apkvēpuši mūri, franču, vācu un Tomberga parfīmus — spīķeru vieglā trūdu smaka. Šur tur uz palodzēm vīta petūnijas un kreses, uz stāvajiem kārniņu jumtiem čīkstēja vēja rādītāji, kāda torņa smailē tupēja liels čuguna runcis un zaļām stikla acīm stīvi vēroja jauniešus.

Skaidrīte aizveda savu draugu uz Doma muzeju. Ēriks tur bija pirmo reizi, bet viņa domas pārāk no­darbināja šodiena, lai varētu uzņemt sevī sen aizritēju­šos laikus. Lēnām viņi abi soļoja gar pirmatnējo asumu zaudējušiem bruņinieku zobeniem, ar zaļu oksidējumu klātām vara monētām, izbalējušiem cunftu karogiem — šie divi nākotnes cilvēki — putekļainajā pagātnes val­stībā. Viņi apsēdās kādā stūrītī zem senlaicīgās karave- las modeļa, kas karājās pie griestiem. Skaidrīte ar ne­uzmanīgu kustību aizskāra to, un burinieks ar garo bugšpritu sāka šūpoties kā dipvadsmit ballu vētrā.

— Es arī savā laikā krāju modeļus, — teica Ēriks. Tā bija pirmā reize, kad viņš kaut ko pastāstīja par sevi. — Visvairāk lepojos ar «Svēto Annu», zini, viens no tiem trim kuģiem, ar kuriem Kolumbs brauca atklāt Ameriku. To bija izgriezis mans vectēvs. Viņš kādreiz dienējis krievu kara flotē.

— Tu laikam arī sapņoji kļūt par jūrnieku?

— Nē. Savādi, bet es biju gandrīz vienīgais no sa­viem klases biedriem, kas nedomāja par to. Es ļoti mī­lēju grāmatas. Lasīju pat uz ielas, kad nācu no skolas. Tā es reiz nokļuvu pat zem mašīnas. Redzi, te uz kreisās rokas vēl palikusi maza rēta …

Meitene ar pirkstu noglāstīja iesarkano strēli:

— Tevi taču varēja sabraukt. . .

Ēriks pasmaidīja. «Ja tu zinātu, meitēn, cik reižu esmu bijis par mata galu no nāves . . . Toreiz, kad jahta apgāzās selgā un es gandrīz noslīku, toreiz uz asiņainā Šķēdes ceļa, vēlāk, kad šķūnī slēpos no šucmaņiem, un arī tagad, katru stundu, katru brīdi, tāpat kā visi pagrīdnieki . .. Bet es esmu palicis dzīvs un šodien varu sēdēt kopā ar tevi.»

Skaidrīte neatbildēja drauga smaidam. Viņa domāja par to, kā gan šī brāzmainā mīla tik pēkšņi sagrābusi viņu savā varā. Jau kuru dienu viņa nebija painteresē­jusies par notikumiem frontē. Tikai šodien, steigdamās uz šo satikšanos, viņa redakcijas skatlogā tika ievēro­jusi lielus virsrakstus, kas izkliedza fašistu jaunās uz­varas. Pusei no tā Skaidrīte neticēja, tomēr nevarēja noliegt, ka stāvoklis frontē ļoti grūts. Hitlera karapūļi tuvojās Baku, apdraudēja Staļingradu. Skaidrītes sirdī sāpīgi dūrās katrs zaudējums, taču viņa aiz tiem redzēja sarkanarmiešu pašaizliedzīgo cīņu, aizstāvot katru pēdu dzimtās zemes. Šis varonīgais piemērs vēl vairāk no­stiprināja kūsājošo gribu darboties. Viņa atcerējās uz­saukumu, ko kādā agrā rītā bija redzējusi izlīmētu uz Melngalvju nama drupām — cirtaina meitene ar šau­teni rokā, zem tās lozungs: «Dārgā draudzene! Tava vieta partizāņos! Graudama fašistu aizmuguri, tu palī­dzēsi Sarkanajai Armijai atbrīvot mūsu zemi!» Tā tur bija rakstīts. Jau ilgi Skaidrīte slepenībā loloja kādu domu, bet, viena būdama, šaubījās par iespēju to realizēt.

— Uzklausi mani, Ērik, vienreiz par visām reizēm. Es zinu, ka tev nez kādēļ nepatīk runāt par politiku, bet tu taču mīli mani, vai ne? — lai neļautu sevi izsist no sliedēm, Skaidrīte nenogaidīja atbildi. — Tad mīli mani tādu, kāda es esmu, ar visiem maniem priekiem un bēdām . . . Protams, es priecājos par to, ka esmu sa­stapusi tevi. Tomēr ar to vien nepietiek. Palīdzi man atrast izeju no manām bēdām … Es nevaru tā dzīvot, dzirdi — nevaru! Visapkārt ciešanas un nāve, bet mēs te sēžam un dūdojam kā baložu pāris . ..

Ēriks saprata, kas nāks tālāk. Kā vienmēr tādās rei­zēs, vēlēšanās būt meitenei par balstu un ceļvedi cīnījās ar konspirācijas dzelžaino likumu. Ļoti uzmanīgi viņam jāsatausta vidusceļš — neatklāt sevi, bet tai pašā laikā arī neatstumt Skaidrīti ar pārāk neitrālu izturēšanos.

— Esmu dzirdējusi, ka Rīgā darbojoties pagrīdes or­ganizācija, — tuqļināja Skaidrīte. — Ja es strādā'tu kādā fabrikā, man droši vien izdotos uzņemt sakarus. Bet tagad? Es taču nevaru iziet uz ielas un kliegt: «Es gribu cīnīties pret fašistiem, dodiet man ieroci!» Esmu daudz domājusi un beidzot nākusi pie slēdziena, ka man iF tikai viens cels … — Skaidrīte apvija roku ap Ērika pleciem. — Ērik, lai kā tu izliecies, tavas acis tomēr ne­prot melot. Arī tu neieredzi fašistus. Zini ko, brauksim uz Latgali pie partizāniem!

Ēriks sēdēja krēslainajā istabā un domāja par Skaid­rīti. Kāpēc šī meitene bija kļuvusi viņam tik tuva? Varbūt normālos apstākļos tas nebūtu tā noticis? Vai­nīga varbūt vientulība? Neierastā dīkdienība, kas radīja iekšēju tukšumu, kuru vajadzēja aizpildīt? Un varbūt degsmi, ko Ēriks citkārt būtu ielicis cīņas uzdevumu veikšanā, viņš tagad ielika ilgās pēc Skaidrītes?