Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

Nadežda piebīdīja krēslu tuvāk:

— Tad jau varēja Svempai likt viņu atvest.

— Es par to jau esmu domājis. Bet labāk vispirms apskatīt viņu personīgi, pataustīt, kāds viņam mugur­kauls. Šim darbam nepieciešams sevišķa rūdījuma cil­vēks. Manuprāt, daudz vieglāk uzspridzināt vilcienu nekā uz gadiem atteikties no cilvēkiem un saules. Un viņš taču vēl jauns, Nadja . . .

— Tev taisnība. — Un Nadežda pieglauda matus ar noapaļotu, sievišķīgu kustību, kuras dabisko daiļumu Jānis tā apbrīnoja. — Tu vēl šodien iesi pie viņa? Man gan vairāk patiktu, ja tu nogaidītu vēl pāris dienu, — Nadežda atgriezās pie sarunas sākuma un ar rūpju pilnu skatienu uzlūkoja Jāni.

— Kad tu beigsi raizēties par mani? — norūca Jā­nis. — Bet varbūt tomēr tā pareizāk . . . Labi, lai Elize aiznes viņam vēstuli . . . Nu, vai tagad esi apmierināta? — viņš pavīpsnāja.

Nadežda neapvainojās, jo labi saprata Jāņa mākslotā skarbuma īstos iemeslus. Viņa turpināja gludināt. Šī gaišzilā Skaidrītes kleita ar balto apkakli viņai bija ne tikai par šauru, bet arī pārāk meitenīga. Vecais Do­nats gan apgalvoja, ka Nadja tajā izskatoties kā insti­tūta audzēkne izlaiduma aktā, bet pati viņa nekad ne­slēpa, ka ir vecāka par Jāni. Tieši otrādi, viņa to vienmēr pasvītroja, izturēdamās pret Daugavieti kā ve­cākā māsa. Zem dzintarkrāsas acīm, kuru dēļ Serjoža viņu jokodamies mēdza dēvēt par nāru, bija sakrājušās sīkas krunciņas. Un gandrīz ik rītu, sukājot matus, viņa pamanīja kādu jaunu sudraba pavedienu. Bet, salīdzinot savu attēlu spogulī ar vecu, saglabājušos fotogrāfiju, viņa pārliecinājās, ka izskatās vēl tikpat labi.

Jaunība tomēr bija sen garām. Ar to jāsamierinās.

Samierināties vajadzēja vēl ar daudz ko. Skolā un universitātē viņa allaž atradās jautrāko pulciņu priekš­galā. Cik jauki bija ar draudzenēm klaiņot gar Ņevas krastmalu, gar senajām ēkām, gar Vara jātnieku, kas likās raujamies rožainajos mākoņos, gar kara kuteriem, kas laiski šūpojās viļņos, sapņot par nākotni, citēt Ma- jakovski. Vēlāk viņa apprecējās. Jaunajā dzīvokli, kas atradās trokšņainajā Ļiteinija prospektā, ik dienas sa­nāca Serjožas draugi lidotāji, kas mīlēja patērzēt un pajokot ar namamāti. Viens no tiem — bumbvedēja stūrmanis Ņikita Petrocerkovskis bija viņā slepus iemī­lējies un sapņainām acīm deklamēja: «Tu savu mūžu uzticēji citam, man tava skaistā seja jāaizmirst.» Pulkā Nadežda jutās kā lielā, draudzīgā saimē, un komandie­ris, ūsainais pulkvedis Aleksejevs, bieži mēdza tēvišķīgi teikt: «Ko mēs bez jums iesāktu, Nadežda Viktorovna? Jūs esat nevis ārste, bet universāllīdzeklis pret visām sāpēm.»

Tagad viņa tikai reti izgāja no mājām. Grūti bija caurām dienām tupēt dzīvoklī bez sabiedrības un bez iemīļotā darba. Cik daudz Nadežda dotu, ja varētu at­kal sajust ap sevi hloroforma salkanās smaržas piesāti­nāto gaisu, turēt rokā skalpeli un izdarīt sarežģītu ope­rāciju. Taču arī tas darbs, ko viņa veica pašlaik, bija svarīgs un vajadzīgs. Pamazām viņa pierada arī pie pa­stāvīgā ielenkuma ienaidnieka okupētajā pilsētā. Varbūt šis cilvēks, kas soļo zem loga, ir gestapo aģents. Varbūt uz kāpnēm tūlīt atskanēs fašistu zābaku klaudzieni. Varbūt pēc minūtes durvis salūzis no laižu belzieniem un istabā iebruks esesiešu banda.

Varbūt viņai vairs neredzēt dzimto Ļeņingradu. ne­apbrīnot mēnesi, kas liekas piesprausts pie Admiralitā­tes zelta smailes, nestaigāt pa Vasaras dārza ēnainajiem celiņiem, kur jautri bērni aplenc saldējuma pārdevēju, nesēdēt ļaužu pārpildītajā operā, aizturētu elpu raugo­ties, kā Dudinska, viegla kā pūka, dejo «Gulbju ezerā» .. .

Pie daudz kā vajadzēja pierast, un pie visa varēja pierast.

Atnāca Skaidrīte.

— Vai drīkstu jūs traucēt?

— Nāc vien iekšā, meitēn! Kur tu slēpies visas šīs dienas? Vai tik neesi iemīlējusies?

Skaidrīte nosarka un neticīgi palūkojās spogulī.

— Vai tad tas ir redzams? — viņa naivi vaicāja.

Nadežda pasmaidīja:

— Protams. Uz ārsta diagnozi vari paļauties. Tik rožaini vaigi rodas tikai no zivju eļļas vai mīlestības.

— Bet mēs esam pazīstami tikai dažas dienas. Vai tik ātri var rasties īsta mīla?

— Var jau gadīties, Skaidrīt. Galvenais, lai uzskati saskanētu.

— Par to es nešaubos! — pārliecināti atsaucās Skaidrīte.

Cik gan cilvēku te nav dzīvojuši bez viņa, cik dau­dzi tāpat bezmiegā nav vārtījušies pa gultu! Cik gan izgarojumu nav sakrājies šajās sienās un mēbelēs! Tā­dēļ arī šī uzbāzīgā īpatnējā smaka, kas atgādināja gan grīdu vasku, gan vecu sviestu, gan nostāvējušos cigāru dūmus, gan lētas ziepes. Katrs cilvēks, kas te apmetās kaut uz vienu dienu, ienesa ko jaunu istabas atmosfērā. Izvēdināt to nekādi nevarēja. Tieši otrādi, iela ar ogļu putekļiem un benzīna tvanu vēl maksāja savus meslus istabas mistrotajam gaisam.

Jau atkal pagājušas divas diennaktis, četrdesmit astoņas stundas, kas sastāvēja no neskaitāmām garām minūtēm. Atkal Ēriks Krapovskis bija izgājis šķietamās darīšanās, atkal par tām pļāpājis ar šveicaru, atkal sku­binājis viesnīcas restorāna apkalpotāju, izlikdamies, ka jāsteidzas. Taču īstās darīšanas nekustējās no vietas. Atkal viņš bija pavadījis divus vakarus sasprindzinātās gaidās, ieklausoties te klusos, te skaļos soļos, kas tipi­nāja, šļūca, klaudzēja, dimdēja gaitenī. Pulksten desmi­tos trokšņi parasti norima, un Ēriks zināja, ka pie viņa neviens vairs nenāks. Tad viņš izģērbās un ar iekšēju tukšuma sajūtu likās gultā, lai atkal cīnītos ar bezmiegu, lai atkal apsvērtu visādas varbūtības, kas kavējušas sa­karnieku ierasties, lai atkal teiktu sev, ka nekas nav mainījies.

Pašreiz kā par brīnumu lietus nelija. Rudenīgā saule dāvāja drūmajai istabai mazliet atvasarīga_ gaišuma. Saulains laiks vienmēr veicina optimismu. Ēriks dziļi ieskatījās sevī un nāca pie atziņas, ka varbūt tomēr kaut kas mainījies. Ne jau daudz, tikai mazs sīkums. Šis sīkums saucās Skaidrīte. Kopš dažām dienām vien­muļajā, neauglīgām gaidām piepildītajā mirkļu rakstā radies spilgts plankumiņš. Kā jau katru gleznu, to tā īsti varēja redzēt tikai no tālienes. Patīkami atcerēties jauko meiteni, trauslo, piemīlīgo seju, acis, kas brīžiem likās brūnas, brīžiem zaļganas, un galvenais — raksturu. Virspusē pasvītrots draiskums, izteicieni, droši vien aiz­gūti no skolas žargona, dziļumā — līdzjūtīga sirds ar straujiem impulsiem, spējīga uz stipru mīlu un stipru naidu.

Kāds klauvēja. Gaidītais biedrs? Nē, tas dienā ne­nāktu. Skaidrīte? Nē, drīzāk apkopēja. Patiešām, tā bija viņa.

— Labdien, Krapovska kungs, — teica Elize Svempa. — Kāds cilvēks šveicaram priekš jums nodevis šo vēstuli.

Viņa pasniedza zaļu aploksni un, piemetinājusi, ka apkopšot istabu vēlāk, atkal aizgāja.

Krapovskis nepacietīgi atplēsa to. Tur bija tikai divi teikumi: «Palieciet viesnīcā. Atnākšu pēc trim dienām.»

Vairāk nekā. Ne uzrunas, ne paraksta. Likdams sēr­kociņu pie vēstules, Ēriks mazliet pabrīnījās, ka arī uz aploksnes nekas nav rakstīts.

Beidzot skaidrība. Tātad nekas ļauns nav noticis. Nu vairs gaidīšana nebūs tik grūta. Ēriks atstiepās gultā, kas arī pēkšņi vairs nelikās tik neērta, un pirmo reizi šajās dienās paņēma rokā grāmatu. Pie lasīšanas viņš tomēr netika, jo atkal kāds klauvēja.

— Iekšā! — sauca Ēriks, domādams, ka apkopēja.