Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

— Vediet iekšā! . . . Paldies, jūs esat brīva, — ko­mandieris atlaida sanitāri.

Sagūstītais vācietis neizskatījās visai kareivīgs. Zem­nīcā, kur Garais Augusts nekādi nevarēja izslieties pilnā augumā, gūsteknis nesniedza griestus. Mali tam bija gaiši un pašķidri, deguns mazs un smails, ķieģeļu krāsas sejas āda raupja un rievaina, acis možas, inteliģentas. Viņš stāvēja nepiespiesti, bez mazākām baiļu pazīmēm un. nenogaidījis Jansona jautājumu, teica:

— Bijušais vācu armijas jefreitors Rūdolfs Bauers. Līdz šim dienēju par šoferi pie ģenerāļa Hartmuta.

— Ko jūs meklējāt mežā? — vaicāja komandieris.

— Ciemā dzirdēju, ka apkārtnē atrodoties partizāni. Sen jau gribēju pārnākt pie jums, bet nekad nebija iz­devības. Vajadzēja nogaidīt, kamēr ģenerālis dosies uz Latgali. Viņš šo braucienu atlika no nedēļas uz nedēļu…

— Kādēļ jūs gribējāt pārnākt pie mums? Vai pēdē­jās sakāves sabojājušas apetīti uz pasaules iekarošanu?

— Es vienmēr esmu ienīdis hitleriešus.

— Bet, kā redzu, tas jūs nemaz nekavēja uzvilkt vērmahta mundieri un karot pret mums, — ironiski pie­zīmēja Jansons.

— Ja es būtu atteicies, mani nošautu. Kam ar to būtu līdzēts? Nē, viens pats es nevaru cīnīties, tāpēc atnācu pie jums. Komunistiskās partijas biedrs neesmu, bet kādu laiku esmu sastāvējis pagrīdes organizācijā.

— Visam tam man, protams, jānotic uz goda vārda . . .

Bauers juta, ka piere no uztraukuma kļūst slapja. Tik sarežģītu viņš šo lielu nebija iedomājies. Tiešām, kas tad pierādīja, ka viņš nav spiegs un provokators? Kā varēja pārbaudīt viņa apgalvojumus? . . .

— Es nemaz necerēju, ka jūs mani tūlīt uzņemsiet savā vienībā. Lūdzu, pārbaudiet. Darīšu visu, ko varu.

— Labi, padomāsim … — Jansons ar roku paglau­dīja neskūto zodu. — Kur, jūs teicāt, atrodas ģenerālis Ilanruts?

— Ģenerālis Hartmuts, — izlaboja Bauers. — Viņš apmeties tuvākajā sādžā, pagasta vecākā mājā. Gribēja rīt turpināt ceļu, bet bez manis nez vai tālu tiks . . .

— Vai viņš brauc ar lielu apsardzi?

— Ģenerāli pavada tikai divi esesieši. Bet jūs laikam zināt, ka ciema garnizons pastiprināts.

Jansons brīdi domīgi klusēja. Viņam pirmo reizi iz­nāca darīšana ar vācu pārbēdzēju, taču vēl nesen Krišs stāstīja, ka pie Kurzemes partizāņiem cīnoties divi vācu antifašisti. Nebūtu nekāds brīnums, ja šis šoferis tiešām izrādītos nacionālsociālisma pretinieks. Bet ja nu fašisti to tīšām iesūtījuši mežā, lai ievilinātu partizānus lama­tās? .. . Risks likās pārāk liels — Jansons atbildēja par

savu vīru dzīvībām. Bet, no otras puses, kādas viņam tiesības liegt godīgam cilvēkam iespēju piedalīties cīņā pret fašismu? . . . Un pie tam šis vācietis varētu izdarīt partizāņiem krietnus pakalpojumus . . . Labi. Viņš jā­pārbauda, un tad redzēs tālāk.

— Sakiet, — vai ģenerālim jūsu prombūtne liksies aizdomīga?

— Nē. Es nebiju drošs, ka man izdosies jūs mežā atrast. Tāpēc teicu, ka eju sagādāt šņabi.

— Uzklausiet mani uzmanīgi! Jums aizsies acis un izvedīs uz lielceļa, pa kuru divās stundās nokļūsiet ciemā. Kad iesēdināsiet ģenerāli mašīnā, vediet viņu pa šoseju uz dienvidiem. Brauciet lēnām. Pie pirmā šāviena apstādiniet mašīnu. Ņemiet vērā, mums ģenerālis jādabū rokā dzīvs. Vai viss skaidrs?

— Jā, — atbildēja Bauers.

— Lai nerastos aizdomas, iedosim jums divas pude­les spirta. Pats arī iedzeriet kādu malku un izliecieties iereibis . . . Biedri Labrenci, uz lielceļa atdodiet viņam automātu, bet patronas katram gadījumam atstāsim sev par piemiņu. Novēlu sekmes.

Balle bija pilnā sparā. Dejoja pagasta vecākā lielajā, skujām izrotātajā šķūnī. Vecākais nebija taupījis nedz pūļu, nedz pašbrūvētās «dzimtenes». Šim ģenerālim Hartmutam jāprot izdabāt, citādi tas vēl pašam aplau­zīs sprandu. Ap pulksten desmitiem dzeramā tomēr pie­trūka. Bet ģenerālis neap juka. Apķērīgs kā allaž, viņš sapulcināja tos garnizona kareivjus, kas vēl nebija galīgi apdzērušies:

— Klausīt manu komandu! Apstaigāt sādžā visas mājas un atbrīvot zemniekus no lieka degvīna un alus. Ja kāds liegsies, rekvizēt ar varu! Pie viena paķert mei­čas! Pa mājām — izklīst!

Garnizona karavīri labprāt izpildīja šo pavēli. Uz­lauza skapjus un pūra lādes, netīriem zābakiem bradāja pa apcirkņiem, izdzina no kūtīm pārbiedētos lopus, klē­tīs, šķūņos un ratnīcās visu apgrieza ačgārni. Šņabi gan

reti kur atrada, toties šur tur sienā slēpās meitenes, kas negribēja piedalīties okupantu dzīrēs. Velti tās mē­ģināja pretoties — piedzērušie kareivji auroja un, rupji ņirgādamies, ar varu viņas stiepa uz balli. Nesmādēja arī sievas, un drīz vien šķūnis bija pilns.

Muziķi spēlēja vācu grāvēju «Bijām mēs uz pļavas skūpstīties zem kļavas». Tikai klarnetists, iereibis vairāk par citiem, stūrgalvīgi turpināja pūst: «Heute gehort uns Deutschland und morgen die ganze\Velt.» [3] pasaules iekarotāji lēkāja un gorījās, cieši piespieduši meitenes, kuras meta izmisušus skatienus uz šķūņa durvju pusi. Sad tad kādai izdevās atbrīvoties un aizskriet. Tad vesels ducis dzinās pakaļ, un nelaimīga tā meitene, kuru viņi noķēra.

— Jautra balle, — sprieda Hartmuts un pacēla lielo ozolkoka kausu, no kura, — tā apgalvoja pagasta vecā­kais, — kādreiz dzēris ģenerālis fon der Golcs. Bet tūdaļ neapmierināti saviebās — kauss bija tukšs, tāpat kā visi pārējie trauki, kas atradās uz garā mielasta galda.

Lūk, tā gadījās, ka Bauera atnestais degvīns patiešām lieti noderēja.

Nākamajā rītā nebija nemaz tik viegli uzmodināt ģenerāli. Arī paģirainie esesiešu virsnieki labprāt būtu tepat izgulējuši savu dzērumu. Tikai Bauera solījums pa ceļam iegriezties sādžā, kur vakar viņam iedevuši spirtu, beidzot izkustināja miegaino priekšniecību.

Mašīnā ģenerālis ietinās zvērādu kažokā, dziļi iespie­dās stūrī un tūdaļ atkal aizsnaudās. Bet eskorta virsnieki, kuru smagajās galvās sāpīgi atbalsojās katrs ceļa nelī­dzenums, bija sevišķi īgni un neskopojās ar piezīmēm par šofera braukšanas prasmi.

Bauers neatbildēja. Viņš pat īsti nedzirdēja esesiešu runas, jo prātu visu laiku nodarbināja viena vienīga doma: rīt sāksies jauna dzīve, bet šodien jāpierāda, ka esmu tās cienīgs. Ar tikko valdāmu satraukumu šoferis lūkojās mežā, kas mēms un varens stiepās gar lielceļa abām pusēm. Varbūt aiz šā pagrieziena gaida viņa jaunie draugi, varbūt tie slēpjas šajā krūmu biezoknī… Varbūt

nākamajā mirklī klusumu šķels signālšāviens un būs pienācis laiks darboties …

Bauers tik bieži savās domās bija atkārtojis naktī izgudroto rīcības plānu, ka šķita, it kā viņš visu to kādreiz jau būtu pastrādājis. Tūdaļ apstādināt mašīnu, protams, nedrīkstēja. Tieši otrādi, jākāpina ātrums, kā to šādos gadījumos prasa instrukcija. Tad jāizliekas, it kā lode būtu ķērusi motoru un kaut ko sabojājusi. Granātas detonators, ko viņš īpaši šim nolūkam bija savienojis ar gāzes pedāli, palīdzēs tēlot defektu. Un tālāk? … Kā tikt galā ar esesiešiem, kamēr tie nav paguvuši atklāt uguni? Par to Baueram vēl nebija ne­kādas skaidrības, viņš tikai zināja, ka nepieļaus tiem ievainot nevienu partizāni! Laikam būs jāizlec no ma­šīnas un pirmajam jāšauj …

Viņa domas pēkšņi pārtrauca šāviens. Nē, tas nebija atsevišķs šāviens, bet vesela automāta kārta. Viss nāka­mais jau risinājās tādā ātrumā, ka Bauers nespēja pat atjēgties. Viņš nospieda akseleratoru, mašīna parāvās uz priekšu, tad pamina izraisīja īssavienojumu. Sekoja dobjš sprādziens, motors iesprauslojās un apklusa. Un, pirms šoferis paguva izlēkt no mašīnas, no koku bie­zokņa trakā skrējienā izlauzās vācu kareivji — «meža attīrītāji».