Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

— Es jūs pilnīgi saprotu. Bet būs vien jāpiespiežas, kā katram pagrīdniekam. Jūs Rīgā esat vajadzīgs daudz vairāk nekā šeit. Jums būs jāpārvadā uzsaukumi. Tas ir ļoti svarīgs uzdevums.

Bauers pārdomāja un atcerējās dienu, kad viņš uz savas mašīnas bija atradis uzsaukumu. To zināmā mērā varēja uzskatīt par likteņa mājienu. Patiesībā iesākto darbu vajadzētu novest līdz galam — jo vairāk tāpēc, ka, būdams vācu karavīrs, viņš nemodinātu aizdomas___________________________________________

— Kad man jādodas ceļā? — pēkšņi izlēmis, jautāja Bauers.

— Jo ātrāk, jo labāk. Bet tik vienkārša tā lieta nav, Ģenerālis un divi esesieši pazūd, bet šoferis pēc vairā­kām dienām sveiks un vesels atgriežas un mierīgi saka: «Labdien, vai brokastis jau gatavas?» Te kaut kas jāiz­gudro … Labi vēl, ka partizāni toreiz tūdaļ pievāca abu esesiešu līķus… Ko jūs pats domājat par šo lielu? — viņš pēc brīža klusēšanas griezās pie Bauera. — Es do­māju tā: jūs visus četrus sagūstīja, spīdzināja, mocīja un tā tālāk… Un, jo šaušalīgāk, jo labāk, — hitlerieši jau labprāt tic pasaciņām par partizāņu zvērībām . . _ Šodien par godu Sarkanās Armijas uzvarām visi parti­zāni apdzērās. Jums izdevās nosist sargu un izbēgt.

— Tas jau varētu iet… Teiksim, es nošāvu sargu, bet bēgot mani ievainoja… Tas būs vēl ticamāk. — Bauers izvilka revolveri. — Lūk, tā… — Un zemnīcā atskanēja šāviens.

— Ko jūs izdarījāt?! Vai jūs prātu esat zaudējis? Ar ievainotu kāju jūs netiksiet līdz sādžai!

Bauers smagi atkrita uz lāvas. Viņa seja, kurā nebija nevienas asins lāses, izskatījās kā ģipša maska:

— Tikšu. Tikšu tāpēc, ka man jātiek.

Nākošajā dienā sādžas labākajā mājā, kur mitinājās garnizona priekšnieks, ieradās noasiņojis cilvēks. Aple­dojusi sniega kārta, kas klāja viņa saplosītās drēbes, liecināja, ka viņš labu gabalu vilcies pa zemi. Nebija šaubu, ka Rūdolfs Bauers izbēdzis no partizāņu gūsta, un priekšniecība nolēma varonīgo jefreitoru apbalvot ar otrās šķiras dzelzs krustu.

Uzpūtuši patvārī ogles, Nadežda, kā parasti, uzlika galdā trīs glāzes. Tad, pasmaidījusi par savu izklaidību* vienu novietoja atpakaļ plauktā. Jānis taču bija pie par- tizāņiem. Ūdens sāka sīkt, sīkšana pārvērtās burbuļošanā, mazais vāciņš atsprāga vaļā, un patvāris, šņākdams kā lokomotīve, ar tievu tvaika strūklu deva signālu brokas­tīm. Uzlejot piparmētru lapām verdošu ūdeni, Cvetkova atcerējās, ka viņas vīrs labprāt dzēra tikai īstu Gruzijas tēju. Pārnācis no nakts lidojumiem, Serjoža parasti mēdza vispirms iztukšot lielu krūzi smaržojošā dzēriena un tikai tad noskūpstīja viņu. Drīz jau divi gadi, kopš Nadežda nekā nezināja par vīru. Maz cerību, ka vēl dzīvs, jo vēstules, kuras viņa laiku pa laikam sūtīja caur partizāņu štābu, palika bez atbildes. Pirmajā gadā viņa daudz domāja par vīru, bet katra aiztecējusi diena lau­pīja tā tēlam sākotnējo spilgtumu. Jaunie apstākļi un uzdevumi nodarbināja visu viņas būtni, neatstājot vietas pagātnei. Nadežda bija maigas dabas, viņa apzinājās, ka nav dzimusi par varoni šā vārda tiešajā nozīmē. Pagrī­des dzīve, saistīta ar pastāvīgu sasprindzinājumu un pa­stāvīgām briesmām, prasīja no viņas daudz lielāku ga­rīgu piepūli nekā no Jāņa. Tādēļ Daugavieša prombūtne bija stipri izjūtama. Daļu uzdevumu pašlaik pildīja viņa, lai gan ar mazāku veiksmi — tā vismaz viņai pašai likās. Būdams Rīgā, Jānis pats būtu organizējis sarkanarmiešu bēgšanu no nometnes vai izvēlējies piemērotus cilvēkus. Vai bija pareizi uzticēt šo uzdevumu Kurenbergam? Viņa ļoti bažījās. Ja viss šonakt būtu gājis gludi, tas sen būtu padevis ziņu.

Nadežda jau gribēja pārkāpt visus konspirācijas liku­mus un, pametot Ēriku vienu, pati doties pie Burtnieka apjautāties, kad kāds stipri pieklauvēja. Turot kreiso roku pie trauksmes pogas, viņa pavēra durvis.

— Te būs īres kvīts, — vecais Donats, nemaz neie- nācis iekšā, skaļi teica.

Turpat dzīvokļa gaitenī Nadežda atlocīja zīmīti un sāka lasīt: «Viss kārtībā…» Sasprindzinājums atslāba. Viņa atgriezās virtuvē, vispirms izdzēra glāzi tējas un tikai tad izlasīja līdz galam. Zīmītē tālāk bija sacīts, ka visi pieci izbēgušie sarkanarmieši nogādāti drošībā. Viens — lidotājs Ņikita Petrocerkovskis — ievainots. Taču ievainojums esot viegls, un viņš kopā ar pārējiem šodien pat došoties pie partizāņiem.

Nadežda iemeta zīmīti pavardā, kurā vēl gailēja ogles, un devās uz vannas istabu pasaukt Ēriku. Pusceļā strauji apgriezās un metās atpakaļ. Kāda laime! Papīrs vēl ne­bija uzliesmojis. Jā, tur rakstīts — lidotājs Ņikita Petro- cerkovskis. Kā viņa nebija tūlīt apķērusies, ka tas ir tas pats Ņikita, Serjožas pulka biedrs! Par to nevarēja būt šaubu — uzvārds Petrocerkovskis gadījās ļoti reti. Ņikita mēdza teikt, ka tas gan neskanot visai idejiski, toties nesot savus labumus. Tā kā Ļeņingradas telefonu sa­rakstā šis uzvārds sastopams tikai vienu reizi, viņam nekad nezvanot aiz pārpratuma.

Mīļais, labais Ņikita, kā tas kādreiz bija iemīlējies viņā un, jocīgi bolot acis, deklamēja dzejas … Dzimša­nas dienā tas viņai bija uzdāvinājis «Jevgeņiju Oņeginu», ko viņa dienesta laikā kā mīļu piemiņu bija nēsājusi līdzi savā militārajā somā.

Nadja paņēma no plaukta sējumiņu zila safjāna vā­kos un pārlasīja Ņikitas ierakstu: «Kaut pats būšu tālu, šīs rindas Jums sacīs, ka mīlēju Jūsu dzintara acis.»

Jā, ar Ņikitu katrā ziņā jātiekas! Viņš droši vien kaut ko zinās par Serjožas likteni. Vismaz pratīs pastāstīt, kad un kur — kritis … Bet varbūt tomēr ne — tikai atrodas kaut kur tālu aiz Polārā loka vai arī Irānā? Tādā gadījumā Ņikita to agrāk vai vēlāk satiks un varēs viņam pastāstīt par sievu.

Šī neprātīgā iedoma lika Nadeždai drudžaini darbo­ties. Viņa uzmeta uz pleciem mēteli, ieskatījusies spogulī, steigā sakārtoja matus un noslaucīja no vaiga sodrējus. Jāsatiek, katrā ziņā jāsatiek! Jāpasaka Elizei, lai tikmēr paliek dzīvoklī. Jāpasaka arī Ērikam.

Ēriks murgoja. Viņam karsti, drausmīgi karsti. Viņš stāv kuģa katlu telpā un met zvērojošā kurtuvē vienu uzsaukumu blāķi pēc otra. Jo vairāk met, jo karstāk kļūst. Bet kapteinis sauc: «Vēl! Vēl!» Svelme neciešama, un liesmās zvērojošā kurtuves mute pēkšņi pārvēršas sarkani nokaitētā saules ripā, un viņš atrodas tuksnesī. Slāpst, drausmīgi slāpst. Saule pārvēršas sarkanā uguns­dzēsēju mucā. To veļ Kurzemes sakarnieks. «Dzert!» — «Nē! Vispirms dod man uzsaukumus!»

Slimība bija pieveikusi Ērikū pašā darba karstumā. Līdz pulksten trim naktī, kamēr viņš salika liepājniekiem uzsaukumu, tā izpaudās tikai stiprās galvas sāpēs un kaulu smeldzē. Bet, kad viņš ķērās pie novilkšanas, drudzis aizdedzināja visu ķermeni kā sērkociņš benzīnu. Kādu laiku Ēriks tomēr turpināja strādāt. Tad, jūtot, ka vairs nav spēka, uz mirkli apgūlās. Bet piecelties vairs nespēja.

Tā viņu atrada Nadežda. Uzmetusi izbrīnījušos ska­tienu plānajai uzsaukumu kaudzei, viņa nepacietīgi pa­modināja gulētāju. Ēriks ar lielām grūtībām pacēla sma­gos plakstus.

— Celies, Ērik! Brokastis jau gatavas. Paēd, kamēr nav atnākusi Elize. Bet man jāskrien. — Un Nadežda izstāstīja viņam par zīmīti, par Ņikitu un par savām cerībām.

Domāšana sagādāja Ērikam sāpes. Galva džinkstēja. Tomēr viņš saprata, ka Nadeždai jāiet. Satikt vīra biedru ir ļoti svarīgi. Bet kas novilks uzsaukumus? Sakarnieks no Kurzemes nevar gaidīt. Nu, protams, viņš pats. Gan jau kaut kā. Labi, ka viņš nav paguvis pateikt Nadjai par savu slimību, citādi viņa vēl paliktu.