Gunārs Cīrulis Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

Kā nākamo Raup-Dīmenss izsauca Ranki:

— Kopš šā brīža jāpastiprina Bauera uzraudzība. Viņš nedrīkst spert nevienu soli bez mūsu ziņas. Lai šarfīrers Ilesens ņem palīgā vēl trīs, manis pēc kaut piecus cilvēkus. Bauera fotogrāfijā jāpavairo un jāizdala visiem mūsu aģentiem . .. Jā, vēl viena lieta. Kāda Bau­eram mašīna?

— «Horhs», astoņi cilindri, maksimālais ātrums simt trīsdesmit kilometru stundā, — raportēja Ranke.

— Es parunāšu ar Langi, lai mūsu rīcībā nodod di­vus «Mercedes-Kompresorus». Ar tiem jums nebūs grūti sekot. Bez tam novērošanā iesaistīsim arī slepeno aģentu numurs sešpadsmit. Bauers varbūt novedīs mūs pie Zaņa, un šis aģents ir vienīgais, kas to puslīdz pazīst.

Pēc divpadsmit stundām Rūdolfa Bauera fotogrāfijā un sīks apraksts jau bija visiem oficiāliem un slepeniem gestapo aģentiem. Kopš šā mirkļa vācu antifašists vairs nevarēja spert nevienu soli, par kuru Raup-Dīmenss netiktu informēts.

Rūdolfs Bauers pašlaik brauca pie Burtnieka pēc uz­saukumiem. Šos biežos apciemojumus viņam nevaja­dzēja slēpt, jo, Bauera pamudināts, arī jaunais priekš­nieks — Rīgas komandanta palīgs — sāka interesēties par retiem izdevumiem ar stipri naturālistiskām ilustrā­cijām. Visus šos mēnešus nelegālais darbs bija ritējis gludi. Rūdolfs veica to ar aizrautību, ar sirds degsmi, ar bezdarbības gados uzkrāto enerģiju, kas neatzina šķēršļus. Viņš vairs nejutās lieks, pagrīdes cīņa bija at­devusi viņam dzīves mērķi, pašcieņu, ticību savai un savas tautas nākotnei. Latviešu biedru siltais rokas spie­diens runāja gaišu, nepārprotamu valodu — mēs ka­rojam pret fašistiem, bet katrs godīgs vācietis ir mūsu draugs. Un tagad, kad karš tuvojās noslēgumam, biju­šais Borsig-Werke strādnieks jau saredzēja jauno zvaigzni, kas lēca fašistiskās dvingas apmāktajās dzim­tenes debesīs. Pieviltā vācu tauta pēc šīs asiņainās mā­cības vairs nedrīkst kļūdīties.

Policista paceltā roka apstādināja Bauera mašīnu. Šoferis pacietīgi nogaidīja, kamēr izsīkst gājēju straume. Blakus viņam piestāja zils «Mercedes-Kompresora» tipa limuzīns. Ar zināmu skaudību Bauers nolūkojās spēcī­gajā mašīnā — ar to tik ir braukšana. Interesanti, kam šis vāģis pieder . .. Laikam kādam augstam kungam.

Policists pamāja ar nūjiņu. Varēja turpināt ceļu. Tu­vojoties namam, kurā atradās Burtnieka apgāds, Bauers mazliet palēnināja gaitu. Visvalža dzīvokļa trešajam lo­gam aizkars nolaists — zīme, ka uzsaukumu šodien nebūs. Šai brīdī garām pabrauca zilais «Mercedes».

Trešo reizi viņš pamanīja to pēc stundas, kad tuvo­jās garāžai. Grūti bija iedomāties, ka tā ir vienkārša nejaušība. Lai pārbaudītu savas aizdomas, Bauers brauca tālāk. Pilsētas satiksmes drūzmā viņš nepama­nīja sekotājus, bet, izkļuvis uz Jūrmalas šosejas, novē­rošanas spogulī tūlīt ieraudzīja zilo mašīnu, kas parādī­jās aiz pagrieziena.

Bauers iesvilpās caur zobiem. «Nu ir kļūme — šie tipi man piesējušies. Par to vairs nevar būt nekādu šaubu. Ko viņiem vajag no manis?» Asa briesmu sajūta pārskrēja ķermenim, un tīri instinktīvi Rūdolfs kāpināja ātrumu līdz 120 kilometriem stundā, kaut labi zināja, ka no spēcīgā «Mercedes» nevarēs izbēgt. Prātā spēji iešāvās nozudušais ietinamais papīrs, ko viņš pirms vai­rākām dienām pa nakti bija atstājis mašīnā, bet otrā rītā vairs nebija atradis. Toreiz Bauers tam nepiegrieza sevišķu vērību, bet tagad arvien vairāk mācās virsū no­jauta, ka kāds izskatījis viņa vāģi un šo papīru pievācis. Gestapo! Šis briesmīgais vārds, kas katram vācietim iedvesa paniskas bailes, pārkliedza motora rūkoņu. Bet Bauers nebija vairs vientuļš gājējs, kuru akls naids no­spiež kā nepanesama nasta. Tagad viņš bija ierindas kareivis, tagad viņš juta aiz sevis spēku, varenāku par gestapo. Nāves Bauers nebijās. Gestapieši spēja noben­dēt viņu pašu, bet ideja, par kuru viņš cīnījās, ir nemirstīga. Un tā uzlika lielus pienākumus. Biedri ne­drīkstēja iekrist. Burtnieks nekavējoties jābrīdina.

Redzot savā priekšā noteiktu uzdevumu, Bauers atguva parasto nosvērtību. Tūlīt atgriezties pilsētā ne­drīkstēja — gestapieši saprastu, ka brauciens pa šoseju bijis vecā kara viltība, lai pārbaudītu, vai viņam seko. Nē, jārīkojas ar apdomu, citādi viss izjuks. Un Bauers mierīgi aizbrauca līdz Bulduru pludmalei. Lai gan ūdens bija stipri vēss, viņš izpeldējās, izdzēra pudeli alus un tikai tad devās atceļā. Kaut gan zilo limuzīnu vairs ne­redzēja līdz pašai Rīgai, Rūdolfs bija drošs, ka tas visu laiku seko.

Piebraucis pie komandanta palīga mājas, Bauers ne­steidzoties izkāpa no mašīnas, ar lupatu norausa ceļa putekļus un iegāja namā, cerēdams gestapiešos radīt pārliecību, ka viņš kavējas pie priekšnieka. Šie pacietīgi gaidīs ārpusē, bet viņš iegūs laiku un varēs no tiem at­kratīties.

Viņš devās cauri pagalmam un iznāca Eksporta ielā. Šķērsojot Viesturdārzu, pārliecinājās, ka neviens ne­seko, un pie Volfšmita liķieru fabrikas iesēdās tramvajā.

Burtnieks pašlaik tērzēja ar savu pastāvīgo apmeklē­tāju Makuļeviču.

— Labdien, Bauera kungs, — viņš sveicināja ienā­cēju. — Ar ko varu pakalpot?

Vācietis pamirkšķināja ar aci. Visvaldis tūlīt saprata mājienu un teica:

— Ak tā, jūs pēc pulkveža grāmatām. Tās man bla­kus istabā. Nāciet vien iekšā! Makuļeviča kungs mums, cerams, piedos.

Tas palocījās līdz zemei:

— Lūdzu, lūdzu! Neliecieties gar mani ne zinis .. .

— Nu, kas misējies? — vaicāja Burtnieks, rūpīgi aizvēris durvis.

— Gestapo man seko. Nācu brīdināt tevi, — īsiem vārdiem Bauers visu izstāstīja.

— Jā, stāvoklis visai nopietns, — konstatēja Visval­dis. — Pagaidām nav saprotams, kā viņi tevi atklājuši. Varbūt tas ir sakarā ar partizāņiem?

— Maz ticams, ka viņi atjēgušies tikai pēc deviņiem mēnešiem.

— Bet kas tad? Mūsu maju nenovēro, par to esmu drošs. Vaina ir citur. Cik mašīnu stāv jūsu garāžā?

— Kāds ducis būs.

— Nu, redzi. Varbūt gestapieši tur aizdomās kādu citu. Bet, pārmeklējot garāžu, viņi tavā mašīnā nejauši atrada šo nelaimīgo papīru .. .

— Tas taču vienkāršs, brūns papīrs . . .

— Uz tā varēja palikt burtu nospiedums. Krāsa bija vēl gluži svaiga, kad tu toreiz saņēmi uzsaukumus . . . Vārdu sakot, tev jāpazūd, kamēr nav par vēlu. Bet kur lai tevi liek?

— Pie partizāņiem.

— Tas pats par sevi saprotams. Taču vilcienā tu bez atvaļinājuma zīmes netiksi.

— Varbūt kājām … Es varētu pārģērbties civilā .. . Nē, provincē arī uz katra soļa kara žandarmērija.

— Man kaut kas ienāca prātā. Šim pašam Makuļe- vičam pieder kapliča, ko viņš man reiz parādīja. Jau tūlīt nodomāju, ka to gadījumā varēs izmantot mūsu vajadzībām. Kas tad miroņu valstībā ies meklēt dzīvus cilvēkus? . . . Sadabūt otru slēdzeni arī nebija grūti. Man tur pašlaik glabājas munīcija Kurzemes partizāņiem. Pēc dažām dienām no turienes kāds ieradīsies un pie viena paķers arī tevi. Līdz tam laikam mēs pagādāsim viltotus dokumentus. Ar pārtiku gan būs grūti. Vairāk es tev diemžēl nevaru dot līdzi, — un Burtnieks sabāza portfelī visu ēdamo, kas bija mājās. — Pagaidi, uzzī­mēšu tev kapsētas plānu. Lūk, šeit pa šo taciņu līdz ga­lam … Te būs kapliča… Ir jau patumšs, tev labāk tūlīt doties ceļā.

Redzot, ka vācietis atvadās, Makuļevičs pacēla no grīdas spieķi un nobružāto platmali: