MARKS TVENS: EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

— Cik tev, Sendij, gadu?

— Septiņdesmit divi.

— Tā jau domāju, bet cik gadus tu jau esi pa­radizē?

— Ziemsvētkos paies divdesmit septiņi gadi.

— Bet cik gadu tev bija, kad uzbrauci debesīs?

— Tas ir — kā, cik gadu? Nu, protams, septiņ­desmit divi.

— Tu joko, ko?

— Kādēļ tad jokoju?

— Nu, ja tev toreiz bija septiņdesmit divi gadi, tad tagad taču tev jābūt deviņdesmit deviņus gadus vecam.

— Nu nē! Es paliku tādā pašā vecumā kā toreiz, kad šeit ierados.

— Ak šitā! — es nobrīnījos. Pie viena, lai nepiemirstas, — man ir kāds jautājums. Lejā, 11/ zemes, es arvien tiku domājis, ka paradizē mes visi būsim jauni, kustīgi, jautri.

— Kāpēc ne; ja jau tev tā gribas, tad vari kļūt arī jauns. Vajag tikai to vēlēties.

— Kādēļ tad tev nebija tādas velēšanās?

— Bija. Ar visiem tas tā mēdz būt. Tu arī droši vien kādu dienu to izmēģināsi. Bet tas drīz apniks.

— Kāpēc?

— Es tev to tūdaļ paskaidrošu. Tu taču visu mūžu biji jūrnieks, bet vai esi mēģinājis arī kādreiz ar kaut ko citu nodarboties?

— Protams. Kādu laiciņu tiku turējis pārtikas preču bodeli zelta raktuvēs; bet tas nebija pēc manas gaumes, pārāk garlaicīgi — ne tur kāda jūras viļņošanās, ne vētras, vārdu sakot, kas tā par dzīvi! Man šķita, ka pa pusei dzīvoju, pa pusei ne, bet es gribēju būt vai nu pavisam dzīvs, jeb vai arī pavi­sam beigts. Es mudīgi vien atkratījos no bodeles un devos atkal jūrā.

— Tā jau tas ir. Bodniekiem tāda dzīve patīk, bet tev tā nebija pa prātam, un basta. Tas tādēļ, ka tu pie tādas dzīves nebiji pieradis. Bet es savukārt neesmu pieradis būt jauns, es nezināju, ko iesākt ar jaunību. Es pārvērtos par'brašu, skaistu jaunekli ar sprogainiem matiem, bet spārni, mani spārni, kļuva tādi kā tauriņam! Izgāju ar puišiem zaļumos, apmeklēju dejas, viesības, lūkoju palakstoties ar meitenēm un pļāpāju ar viņām par visādiem nie­kiem; bet viss izrādījās veltīgi — es nejutos īsti savā vietā, teikšu vēl vairāk — man tas gluži vien­kārši apriebās līdz kaklam. Ko es gribēju, tas bija — iet agri gulēt, celties agri, rast sev kādu nodarboša­nos un tā, lai es pēc darba beigām varētu mierīgi pasēdēt, pasmēķēt un visu pārdomāt, nevis ar tukš- paurainu zeņķu un skuķēnu baru vazāties apkārt. Tu i iedomāties nevari, kā es nomocījos, kamēr biju jauns.

— Cik tad ilgi tu biji jauns?

— Visā visumā divas nedēļas. Taču ar to man pietika atliku likām. Vai dieniņ, cik vientuļš jutos! Vai zini, pēc tam kad es septiņdesmit divus gadus tiku krājis pieredzi un zināšanas, man vissarežģī­tākie jautājumi, kas nodarbināja šo jauniešu prātus, likās tik vienkārši kā ābece. Bet, noklausoties viņu strīdos, es būtu tiešām varējis smieties, ja tas nebūtu

bijis tik bēdīgi! Es tik traki noilgojos pēc parastās nopietnās izturēšanās, pēc saprātīgas valodas, ka sāku pieglaimoties večiem, taču tie mani savā pulkā nepieņēma. Viņu prāts tiem lika mani uzlūkot par nekam nederīgu pienapuiku un iznireli. Divu nedēļu man pilnīgi pietika. Ar vislielāko prieku es atkal kļuvu par plikpauri, sāku atkal smēķēt pīpi un snaust kāda koka vai klints ēnā kā dažkārt agrāk.

— Klausies, — es viņu pārtraucu, — vai tu ar to gribi teikt, ka tev mūžīgi būs septiņdesmit divi gadi?

— Nezinu un negribu par to domāt. Bet par vienu gan esmu drošs: par divdesmit piecus gadus vecu es nekad vairs netapšu. Tagad man daudz vai­rāk zināšanu nekā pirms divdesmit septiņiem ga­diem un man arvien ir prieks kaut ko jaunu iepazīt, taču šķiet, ka es it kā nekļūtu nemaz vecāks. Tas ir, mana miesa nekļūst vecāka, turpretim prāts gan kļūst arvien vecāks, kļūst spēcīgāks, vairāk nobrie­dis un kalpo man labak nekā agrāk.

Es pajautāju:

— Ja nu cilvēks šurp nokļūst, kad viņam deviņ­desmit gadu, vai tad tiešām viņš laika rādītāju ne- pārbīda atpakaļ?

— Kā tad, katrā ziņā. Vispirms viņš noliek rā­dītāju uz četrpadsmit gadiem. Pastaigājies drusku apkārt tādā vecumā, jūtas kā pēdējais muļķis un pabīda rādītāju uz divdesmit gadiem — bet arī te nebūs labāk; viņš izmēģina dažādus vecumus — trīsdesmit, piecdesmit, astoņdesmit un visbeidzot deviņdesmit gadus — un pārliecinās, ka vislabāk un

visērtāk viņam ir būt tajā vecumā, pie kura tas pie­radis visvairāk. Tiesa, saprāts sācis iet mazumā — kad viņš uz zemes kļuva astoņdesmit gadus vecs, tad viņš apstājās uz šī gadu skaita. Viņš izvēlas to vecumu, kurā tam prāts bijis visasāks, un to tā­dēļ, ka tieši tad viņam bijis vispatīkamāk dzīvot, gan tā gaume, gan ierašas tad nostabilizējušās.

— Bet, ja civēkam divdesmit pieci gadi, vai tad viņš uz visiem laikiem paliek šai vecumā, ne- pārvērzdamies pat ārēji?

— Ja viņš ir muļķis, tad jā. Taču, ja viņš ir gudrs, uzņēmīgs un strādīgs, tad zināšanas un pie­redze, ko tas apguvis, maina viņa ierašas, domas un gaumi, tad viņu vilina jau vecāku ļaužu sabied­rība: viņš ļauj savai miesai novecot par tik daudz gadiem, cik tas vajadzīgs, lai jaunajā vidē justos īsti vietā. Tā viņš arvien papildinās, pilnveidojas un attiecīgi maina savu izskatu, un galu galā ārēji viņš būs plikpaurains, ar grumbām sejā, bet iekšēji gudrs un ar asu prātu apveltīts.

— Bet kā tad ir ar maziem knauķiem?

— Ar knauķiem tāpat. Ir gan mums tur uz ze­mes idiotisks priekšstats par visu to! Mēs spriedām, ka debesīs būsim mūžīgi jauni. Mēs nerunājām par to, cik gadu mums būs, par to mēs, šķiet, galvu nelauzījām, katrā ziņā ne visi domāja vienas un tās pašas domas. Kad man bija septiņi gadi, es laikam domāju, ka debesīs visiem būs divpadsmit gadi, kad jau biju divdesmit gadus vecs, tad laikam domāju, ka debesīs visiem būs astoņpadsmit vai divdesmit gadi; kad man bija četrdesmit gadi, tad

es pagriezu uz otru pusi: atminos, toreiz cerēju, ka debesīs visiem būs ap trīsdesmit gadu. Ne pieaudzis cilvēks, ne bērns neuzskata savu pašreizējo vecumu par vislabāko — katram gribas būt vai nu par da­žiem gadiem vecākam, vai par dažiem gadiem jau­nākam, un katrs apgalvo, ka tieši šinī viņa lolotajā vecumā ir visi paradizes iedzīvotāji. Turklāt katrs grib, lai debesīs cilvēki arvien paliktu šinī vecumā, nekustēdamies ne no vietas, un lai tas viņiem sagā­dātu prieku! Iedomājies tik — paradizē sastingt uz vietas! Iedomājies tik — kas tā būtu par paradizi, ja to apdzīvotu vienīgi septiņus gadus veci kucēni, kas cita nekā nedarītu, kā ripinātu ripas un spēlē­tos ar akmentiņiem! Vai arī lempīgi, kautrīgi, sen­timentāli deviņpadsmit gadus veci vasaraudži! Vai arī vienīgi trīsdesmitgadīgi — veselīgi, godkārīgi cilvēki, bet pie šī vecuma un visiem tā trūkumiem piekalti kā galeru vergi! Padomā tik, cik drūma un vienmuļa būtu sabiedrība, kas sastāvētu no viena vecuma ļaudīm ar vienādu ārieni, vienādām iera­šām, vienādu gaumi un jūtām! Padomā tik, cik daudz labāka par tādu paradizi liktos zeme ar tās dažādo tipu, seju un vecumu raibo jucekli, ar dzī­vinošo, spirdzinošo cīņu, kurā, vai nu bez savas pa­tikšanas, šinī daudzveidīgajā sabiedrībā, saduras neskaitāmi daudz dažādu interešu!

— Klausies, Sendij, — es šim saku, — vai tu arī saproti, ko tu dari?

— Ko tad es pēc tavām domām daru, ko?

— No vienas puses tu debesis apraksti kā visai

patīkamu vietiņu, bet no otras — tu tam izdari lača pakalpojumu.

— Kā tad tā?

— Nu, lūk, kādēļ. Piemēra dēļ ņem jaunu māti, kas pazaudējusi savu bērnu un …