MARKS TVENS: EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

Es nolaidos, un pūlis mani aizrāva sev līdzi pie vārtiem. Kad pienāca mana kārta, galvenais klerks griezās pie manis visai lietišķā balsī:

— Nu, mudīgāk! No kurienes jūs?

— No Sanfrancisko.

— Sanfran …? Kā, kā?

— Sanfrancisko.

Kā cilvēks, kas ir nesaprašanā, viņš pakasīja pa kausi un tad vaicāja:

— Kas tā tāda — planēta, vai?

Tad ir gan iedoma, Piters, nudien!

— Planēta? — es atbildu. — Nē, tā ir pilsēta. Vēl vairāk, tā ir lielākā, skaistākā …

— Pietiek, — šis mani pārtrauc. — Seit nav vieta garām runām. Ar pilsētām mēs te nenodarbo­jamies. No kurienes jūs vispār esat?

— Ak, lūdzu piedošanu, — es saku. — Pierak­stiet: no Kalifornijas.

Atkal, Pīters, es iedzinu šo klerku strupceļā. Viņa sejā pavīdēja izbrīns, bet tad viņš skarbi un saniknoti attrauca:

— Tādu planētu es nepazīstu! Kas tas ir, vai tas ir zvaigznājs?

— Ak dievs! — es saku. — Kas tad nu tas par zvaigznāju? Tas ir štats!

— Ar štatiem mēs nenodarbojamies. Sakiet galu galā, no kurienes jūs vispār, vispār visā visumā, esat? Vai tad jūs vēl arvien nesaprotat?

— Are, nu gan saprotu, ko jūs gribat. Es esmu no Amerikas, no Amerikas Savienotajām Valstīm.

Tici vai ne, Pīters, bet arī tas nelīdzēja. Lai de­viņi pērkoni mani nosper, ja meloju! Ģīmis tam ne par matu nepārvērtās, — kāds bija, tāds palika, gluži tāds pats kā mērķis pēc milicijas [6] šaušanas sacīkstēm. Viņš pagriezās pret savu palīgu un jau­tāja:

— Amerika? Kur tas ir — kas tad tas būtu?

Un palīgs šim nadzīgi atbild:

— Tāda spīdekļa nav.

— Spīdekļa? — es saku. — Ko tad jūs, jaunais cilvēk, spriedelējat? Amerika nav nekāds spīdeklis. Tā ir valsts, tas ir kontinents. To atklājis Kolumbs. Par viņu jūs, jādomā, būsiet dzirdējis? Amerika, ser, Amerika …

— Muti ciet! — galvenais uzbrēca. — Pēdējo reizi prasu: no kurienes jūs esat ieradies?

— Patiešām nezinu, kā jums atbildēt, — es saku. — Atliek vairs sabāzt tikai visu vienā maisā un teikt, ka esmu no pasaules.

— Are, — tas nopriecājās vien, — nu mēs esam drusku tuvāk lietai. No kādas tad īsteni pasaules?

Re, tagad, Pīters, viņš mani bija iedzinis strup­ceļā. Es skatos viņā, muti atplētis. Ari viņš skatās manī, uzacis saraucis, un tad pēkšņi dusmās uz­brēc:

— Nu, no kādas?

Bet es šim saku:

— Kā, no kādas? Protams, no vienīgās pasaules!

— No vienīgās! — tas iesprauslājas. — To taču ir miljardiem! Nākošais!

Tas nozīmēja, ka man vajadzēja paiet sāņus. Tā es arī izdarīju, un kāds gaišzils cilvēks ar septiņām galvām un vienu kāju ielēca manā vietā. Bet es aiz­gāju pastaigāties. Un tikai tad es apjēdzu, ka mi- riadiem to būtņu, kas šeit apkārt drūzmējās, izska­tījās tieši kā šis zilais cilvēks. Es ņēmos meklēt pūlī kādu pazīstamu seju, taču neviena pazīstama neatradu. Es pārdomāju savu stāvokli un galu gala neuzkrītoši, kā sacīt jāsaka, mazs un melns, sprau­cos atpakaļ.

— Nu? — galvenais klerks man jautā.

— Redziet, ser, — es diezgan bailīgi saku, — es nekādi nevaru saprast, no kādas pasaules es esmu. Varbūt jūs pats sapratīsiet, ja teikšu, ka esmu no tās pasaules, kuru izpestījis Kristus.

Šo vārdu dzirdot, viņš godbijīgi nolieca galvu un lēnprātīgi teica:

— Pasauļu, ko Kristus izpestījis, ir tikpat daudz, cik vārtu debesīs, — saskaitīt nevienam nav pa spēkam. Kādā astronomiskajā sistēmā atrodas jūsu pasaule? Tā varbūt mēs drīzāk izdibināsim, no kurienes jūs esat.

— Nu tajā, kur Saule, Mēness, Marss .. .

Viņš tikai noraidoši purināja galvu: nekad, sak,

tādus nosaukumus neesmu dzirdējis.

— … Un Neptuns, un Urāns, un Jupiters …

— Pagaidiet! Brītiņu! Jupiters … Jupiters … Liekas, pie mums bija kāds cilvēks no turienes pirms kādiem astoņi vai deviņi simti gadiem; tikai ļaudis, kas nāk no tās sistēmas, ļoti reti iet caur mūsu vārtiem.

Piepeši viņš ieurbās manī ar tādu skatienu, ka es nodomāju: «Tagad gan viņš izurbs man cauri,» — bet tad, katru vārdu uzsvērdams, jautāja:

— Vai jūs no savas sistēmas nācāt uz šejieni tiešā ceļā?

— Jā, — es atbildēju, tomēr mazliet nosark­dams.

Viņš ļoti. bargi paskatījās uz mani.

— Nav tiesa, nu te nu nav vietas meliem. Jūs esat novirzījies no kursa. Kā tas noticis?

Es atkal nosarkstu un saku:

— Atvainojiet, es ņemu savus vārdus atpakaļ, nožēloju savus grēkus. Vienu reizīti iedomājos drusku paskrieties ar komētu, bet pavisam maz, mazlietiņ . ..

— Tā, tā … — šis saka, un tā balss nebūt ne­skan maigi.

— Un novērsties es novērsos tikai par vienu kompasa strēķi, — turpinu paskaidrot, — un at­griezos savā kursā tajā pašā brīdī, kad skriešanos izbeidzu.

— Tas nav svarīgi, tieši šī novirzīšanās no kursa bija par cēloni visam. Tā jūs arī noveda pie vārtiem, kas atrodas miljardiem jūdžu nost no tiem, caur kuriem jums vajadzēja iet. Ja jūs būtu nonācis pie saviem vārtiem, tur par jūsu pasauli viss būtu zināms, un tur nekāda aizkavēšanās nebūtu noti­kusi. Taču mēs lūkosim šo lietu nokārtot.

Viņš pagriezās pret palīgu un jautāja:

— Kurā sistēmā atrodas Jupiters?

— Neatceros, ser, — tas atbildēja. — Šķiet, ka kādā patukšā visuma kaktā ir tāda planēta, kas ietilpst vienā no sīkajām, jaunajām sistēmām. Tū­liņ paskatīšos.

Tur pie viņiem karājās karte Rodailendas štata lielumā; viņš pievēla pie tās klāt gaisa balonu 1111 uzlidoja gaisā. Drīz viņš pazuda manam skatie nam, bet pēc kāda laika atgriezās leja, kaut ko uz ātru roku ieēda un atkal aizlaidās. īsi sakot, viņš to atkārtoja kādas dienas divas, pēc tam nolaidās pie mums un teica, ka esot it kā atradis vajadzīgo saules sistēmu; starp citu, viņš negalvojot par to — varbūt tās tik bijušas pēdas, ko atstājusi muša. Paņēmis mikroskopu, viņš atkal pacēlās gaisā. Par laimi viņa aizdomas izrādījās maldīgas: viņš tie­šām sameklēja saules sistēmu. Viņš lika man sīki aprakstīt mūsu planētu un pateikt tās attālumu no saules, bet pēc tam sacīja savam priekšniekam:

— Tagad, ser, es zinu, par kādu planētu šis cilvēks runā. Tā ir uz kartes un saucas Kārpa.

«Plāni tev klātos,» es nodomāju, «ja tu ierastos uz šīs planētas un nosauktu to par Kārpu!»

Tad viņi mani ielaida un pateica, ka tagad uz mūžu mūžiem varu uzskatīt sevi par atpestītu un nejutīšu vairs , nekādu raižu.

Tūlīt viņi novērsās no manis un iegrima savā darbā, it kā ar mani jau viss būtu nokārtots un visa mana lieta būtu, tā sakot, kārtībā.

Mani tas pārsteidza, taču pirmais sākt runāt un atgādināt par sevi neuzdrošinājos. Saproti, es vienkārši to nevarēju darīt: ļaudis līdz acīm aiz­ņemti darbā, bet te vēl liksi tiem noņemties ar sevi! Divas reizes es jau nolēmu atmest visam ar roku un aiziet, bet, apdomājis, cik muļķīgs es savā formas tērpā izskatīšos atpestīto dvēseļu vidū, at­muguriski gāju atpakaļ uz veco vietu. Visādi ierēdņi sāka pievērst man uzmanību, brīnīdamies, kālab es neeju prom. Ilgāk to paciest vairs nebija iespējams. Un beigu beigās sadūšojies es ar roku padevu zīmi galvenajam klerkam. Tas sacīja:

— Kā, vai jūs arvien vēl šeit? Ko tad jums vēl vajag?

Es saliku plaukstas kā ruporiņu, pieliku viņam pie auss un tā, lai neviens nedzirdētu, iečukstēju:

— Lūdzu, piedodiet, nedusmojieties, ka iejaucos jūsu lietās, bet vai jūs neesat kaut ko piemirsis?