MARKS TVENS: EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

Mēs esam ar mieru izpildīt vienu lūgšanu, bet abas prasības nay iespējams apmierināt, jo tās runā viena otrai pretī. Ieteicam atteikties no Ame­rikas misiones komitejas sapulcē teiktās.

Kategoriski lūdzam paturēt prātā to, ka tādus paziņojumus kā lūgumā Nr. 8 — it kā pieprasītais peļņas palielinājums Jūs «pilnā mērā apmierinās» — Jus jau esat izteikuši divdesmit reizes un tādēļ šāda veida apgalvojums skan kā nodrāzts joks.

No i'clri simti sešdesmit četrām «Balsī teiktajām liig.'.aiiain pagājušās nedēļas laikā un šajā vēstulē liiguniiem apmierināti divi, un proti: I) -lai mākoņi an n/ priekšu dara,kas tiem darāms», un 2) «lai saule dara, kas tai darāms». Tāda ari ir bijusi tā visaugstā griba, un Jums būs patīkama apziņa, ka Jūsu lūgums nav pretrunā ar to.

Pārējie 462 lūgumi noraidīti: sešdesmit vienu no tiem Jūs esat izteikuši svētdienas skolā, un es esmu spiests atgādināt Jums vēlreiz, ka mēs neuz­klausām lūgšanas, ko svētdienas skolās lūdz tie, kuri pieder pie otrās kategorijas kristīgiem un ietilpst grupā, ko pie mums sauc par «Džona Vanemeikera grupu». Uz šādām lūgšanām mēs norau- gāmies vienīgi kā uz vārdu sakopojumu un kristīgo kontā ieskaitām, novērtējot tās tikai pēc noteiktā laika sprīdī izteikto vārdu skaita: obligatais mini­mums pie tam ir 3000 vārdu minūtes ceturtdaļā, un viss, kas šo minimumu nesasniedz, mūsu grāmatās nemaz netiek atzīmēts. Svētdienas skolas dievlūdzē­jiem ar lielu praksi 4200 līdz 5000 vardi.ir parastā norma. Šādu skaitu mēs pielīdzinām diviem korā­ļiem plus puķu pušķis, ko jaunava atnesusi slepka- vam — nāves kandidatam soda izpildīšanas rītā.

Visas Jūsu pārējās lūgšanas kopskaitā četr­simt viena — nav nekas cits kā vienīgi gaisa trici­nāšana. Šādas lūgšanas mēs savācam kopā veselām kaudzēm un izlietojam tās kā pretvēju bezdievju kuģu ceļu kavēšanai. Bet, lai šīm lūgšanām vispār būtu kaut cik jūtama iedarbība, to vajadzīgs tik mil­zīgi daudz, ka Jūsu četri simti vienas lūgšanas par maz, lai tiktu ieskaitīta Jūsu kontā.

Pie šī paša paziņojuma gribu vēl piemetināt dažus vārdus no sevis:

Kad Jūsu markas ļaudis izdara kādu kaut cik labu darbu, tad mēs, zinādami, cik daudz pūļu tas no viņiem prasa, novērtējam viņu rīcību tūkstoškārt augstāk nekā tādu pašu rīcību, kas nāk no visticī­gākā cilvēka. Un Jūs pie mums esat ieredzēti daudz labāk nekā citi tāda paša rakstura kristīgie, jo Jūs vairākkārt esat arī uzupurējušies citu labā, ko ne­kādi nevarēja no Jums sagaidīt. Tā pirms daudziem gadiem, kad bankā Jums bija tikai simt tūkstošu dolāru, Jūs savai māsai, kas griezās pie Jums pēc palīdzības, būdama atraitne bez jebkādiem līdzek­ļiem, nosūtījāt — divus dolārus. Daudzi šeit debesu valstībā to nemaz negribēja ticēt, un daudzi citi izteica aizdomas, ka nauda bijusi viltota. Pēc tam kad kļuva zināms, ka visām šīm aizdomām nav ne­kāda pamata, Jūsu reputācijā no tā ievērojami cēlās. Un, kad Jūs vēl pēc kādiem četriem gadiem nelai­mīgajai atraitnei, uzklausot tās otrreizējo lūgumu pēc palīdzības, aizsūtījāt četrus dolārus, visi tam noticēja uzreiz, un daudzas dienas pēc kārtas Jūsu vārds debesu valstībā bija visu mutēs. Aizritēja vēl divi gadi, atraitnei nomira jaunākais bērns, un viņa atkal meklēja palīdzību pie Jums. Atbildot Jūs no­sūtījāt viņai sešus dolārus un ar šo žestu esat ga­līgi nostiprinājis savu labo slavu debesīs. Visi jau­tāja cits citam: «Vai jūs arī esat dzirdējuši, kādu labu darbu izdarījis Endrju?» (Tagad Jūs šeit mī­līgi sauc «Endrju».) Jūsu dāvanas, kas vērtās ar­vien lielākas, lika mūsu sirdīm Jūs iemīļot, un Jūsu vārds tagad ir pastāvīgi uz mūsu lūpām. Kad Jūs svētdienas dodaties uz baznīcu savā greznajā eki­pāžā, visi debesu iemītnieki noraugās uz Jums, un

Jūsu roka vēl nav paspējusi pieskarties baznīcas ziedojumu vākšanas kausam, kad priecīgs sauciens «vēl pieci centi no Endrju» pāršalc visu debess telpu, aizlidodami pat līdz ugunīgajiem elles vār­tiem.

Kaut ko līdzīgu kalngalam Jūsu slava sasniegusi pirms dažām dienām, kad atraitne Jums aizrakstīja, ka viņai būtu iespējams dabūt skolotājas vietu kādā attālā lauku skolā, ja viņai būtu piecdesmit dolāru, kas nepieciešami, lai aizbrauktu uz turieni kopā ar saviem diviem vēl starp dzīvajiem esošiem bēr­niem, — un Jūs, aplēsuši, ka pagājušajā mēnesī Jūsu tīrā peļņa no trim ogļraktuvēm bijusi 22 230 dolāru un tekošajā mēnesī droši var rēķināties ar četrdes­mit pieciem, varbūt arī ar pilniem piecdesmit tūkstošiem dolāru, paņēmāt roka spalvu un čeku grāmatu un aizsūtījāt viņai veselus piecpadsmit dolārus! Ak augstsirdība, esi mūžīgi mūžos svētīta! Lai tevi pasarga kungs un dievs! Visā debesu val­stībā nebija neviena, kas nebūtu apraudājies no aiz­kustinājuma. Un brīdī, kad mēs visi cits citam spie­dām roku, apskāvāmies un Jūs slavinājām, no tā visvarenā troņa augstumiem atskanēja pērkondār- diem līdzīga balss, kas pavēlēja, lai Jūsu varoņ­darbs tiktu slavināts vairāk nekā visi citi līdz šim pazītie cilvēku un eņģeļu pašuzupurēšanās varoņ­darbi un tiktu iemūžināts atsevišķā «Cilvēku labo darbu» grāmatas lappusē, jo Jums no piecpadsmit dolāriem bija daudz grūtāk un smagāk šķirties nekā desmitiem tūkstošu mocekļu, kāpjot uz sārta, šķi­roties no savas dzīvības. Tādēļ visi pie mums teica:

«Kāda gan vērtība cēlas dvēseles vai desmitiem tūk­stošu cēlu dvēseļu dzīvības upurim, salīdzinot ar piecpadsmit dolāru lielu dāvanu, kas nākusi no vis­alkatīgākā skopuļa, kāds jebkad pasaulē dzīvojis, mantrausīgām rokām?»

Un tā ir visskaidrākā patiesība. Ābrams, prieka asaras raudādams, sataisījis Jums vietu savā klēpī, no kura tas izkratījis ārā visu saturu, un šā iemesla dēļ uzlīmējis uz tā daiļskanīgu birku: «Aizņemts!» Bet svētais Pēteris, skaļi šņukstēdams, paziņojis: ' «Kad viņš šim) ieradīsies, mēs tam sarīkosim gran­diozu sagaidīšanu ar lāpām.»

Ziņa, ka Jūs nokļūsiet pie mums, izraisīja skaļas gaviles paradizē.

Ellē — tāpat.

— … Un tātad, ser, — misters Makviljamss turpināja, jo tas nebija sarunas sākums, — bailes no zibens pieder pie cilvēka visnožēlojamākām vā­jībām. Visbiežāk ar to sirgst sievietes, taču laiku pa laikam tā sastopama arī pie maziem šuneļiem, bet dažbrīd arī vīriešiem. II sevišķi skumīgi vērot šo vājību tādēļ, ka tā laupa cilvēkam virisķību un drosmi tik lielā mērā ka nekas cits, un to nevar izskaust no cilvēka ne ar kādu pārliecināšanu; arī kaunināšana izrādās veltīga. Sieviete, kurai nav bail sastapties aci pret aci ar pašu velnu vai peli, nespēj vairs valdīt pār sevi un pilnīgi samulst, kad uzliesmo zibens. Tieši žēl noskatīties.

Nu un tātad, kā jau teicu, pamodos no tā, ka manas ausis uztvēra apspiestas un nez no kurienes plūstošas vaimanas: «Mortimer, Mortimer.» Kaut cik sakopojis savas domas, izstiepu tumsā roku un vaicāju:

«Evandželin, ko tu brēc? Kas noticis? Kur tu esi?»

«Esmu ieslēgusies skapī. Bet tev gan vajadzētu kaunēties atrasties gultā un gulēt tik ciešu miegu, kad ārā tāds šausmīgs negaiss!»

«Kā nu cilvēks var kaunēties, ja guļ? Tas nemaz nav iespējams, Evandželin. Kad cilvēks aizmidzis, viņš nevar kaunēties.»

«Tad būtu kaut vai pacenties to darīt, Mortimer; tu pats ļoti labi zini, ka neesi nemaz mēģinājis …»