MARKS TVENS - EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

Uztvēru apslāpētu šņukstu skaņas. So skaņu dēļ skarbā atbilde uz manām lūpām sastinga, un es to izmainīju pret:

«Piedod, dārgā, man ļoti žēl! Es taču to nedarīju tīšām. Nāc ārā un …»

«Mortimer!»

«Ak kungs! Kas tad ir, mīļā sirds?»

«Vai tu vēl esi gultā?»

«Protams!»

«Tūlīt piecelies! Es tomēr domāju, ka tu kaut cik rēķinies ar savu dzīvību; ja tev pašam sevis nav žēl, tad kaut vai tikai manis un bērnu dēļ.»

«Bet, mīļā sirds …»

«Nerunā pretī, Mortimer! Tu itin labi zini, ka tādā negaisā visbīstamākais — gulēt gultā .. . Visās grāmatās tā rakstīts, bet tu guli un pavisam velti nezin kādēļ riskē ar savu dzīvību, tikai lai strīdētos un strīdētos!»

«Bet, velns parāvis, es pašreiz neesmu gultā, es…»

(Teikumu pārtrauca pēkšņs zibens uzliesmojums un šausmīgi pērkona dārdi.)

«Te nu bij'l Vai redz', kādas tam sekas? Ak Mor­timer, ka tu vari tādā laikā lādēties!»

«Es nemaz nelādējos. Un katrā ziņā — tās nav sekas. Pat ja es nebūtu teicis ne vārda, tik un tā tas būtu noticis. Tu to pati labi zini, Evandželin, ka tādās reizēs, kad atmosfēra pielādēta ar elek­trību …»

«Jā-jā, tev galvenais, ka dabū izstrīdēties, tikai strīdēties un strīdēties! Nevaru saprast, kā tu tā vari izturēties, kad labi zini, ka mājai nav neviena zibeņnovedēja un tavai nelaimīgajai sievai ar bēr­niem atliek vienīgi paļauties uz dieva žēlastību! . . . Ko tu dari? Tu aizdedzini sērkociņu . .. tādā laikā? Tu nu galīgi esi sajucis prātā!»

«Nudieif, mīļā, kāds tur ļaunums? Tumšs kā pa­gāna vēdera, un tādēļ es …»

«Nopūt sērkociņu, tūlīt nopūt! Es redzu, tu ne­viena nežēlo, tu esi gatavs upurēt mūs visus. Tu taču zini, ka zibeni nekas tik ļoti nepievelk kā gaisma …» (Tracli! Bum! Burumbum-bum!) «Re … paklausies! Tagad Iii redzi, ko esi nodarījis!»

«Ne, neredzu. Iespējams, ka sērkociņi pievelk zibeni, bel zibens taču nerodas no sērkociņa; varu saderēt, uz ko vien gribi. Un ne jau mans sērkociņš pievilcis zibeni. Ja tie tur būtu tēmējuši uz manu sērkociņu — tad es teiktu, ka trāpījums bija nulle no varbūtējām miljons iespējamībām. Un Dolli- mauntā par tādu šaušanu . . .»

«Kā tev nav kauna, Mortimer! Mums šeit ik mirkli draud nāve, bet tu tā runā. Ja tu nevēlies … Mortimer!»

«Nu?»

«Vai tu šovakar pielūdzi dievu?»

«Es … es gribēju, bet pēc tam sāku rēķināt, cik iznāk, ja divpadsmit reizina ar trīspadsmit, un . .. »'

(T\ach! Bum-burum-bum! Bum-bach, bach, trach!)

«Ai, tagad esam pagalam, nu mūs vairs nekas neglābs! -Ka gan tu varēji aizmirst kaut ko tik sva­rīgu ūn pie tam vēl tādā laikā?»

«Taču nekāda «tāda laika» nebija. Pie debesīm nevarēja saskatīt neviena mākonīša. Kā tad es būtu varējis zinai, ka tādas nieka nolaidības dēļ sacelsies visa si jezga un pērkons? U&t, lai nu kā, manuprāt, ta ir vienkārši nejēdzība no tavas puses tā piesieties: man tas taču atgadās ļoti reti. Pēc tam kad manis dēļ pirms četriem gadiem notika zemestrīce, es ne vienu reizi neesmu aizmirsis vakarā pielūgt dievu.»

«Mortimer! Ko tu runā? Bet dzelteno drudzi tu esi piemirsis, ko?»

«Dārgā, mūžīgi tu man uztiep šo dzelteno drudzi un, šķiet, pilnīgi nevietā. Pat telegramu uz Memfisu nav iespējams nosūtīt tiešā ceļā, vienīgi caur starp- stacijām; kādā veidā tad mana nolaidība attiecībā uz Uigšanu būtu varējusi sasniegt tādu tālumu? Es būtu ar mieru vēl uzņemties atbildību par zemes- trīci, tā vismaz notika tepat kaimiņos; taču lai nu mani labāk p^kar nekā liek uzņemties atbildību, velns zina par ko .. .»

(Trach! Bum-burum-bum! Bum! Bach!)

«Ak kungs,*ak dievs! Zibens kaut kur iespēra! Es jau jūtu, Montimer! Līdz rītam mēs nenodzīvo­sim . . . un, ja tas var atnest kādu labumu, kad mūsu jau vairs nebūs, paturi prātā, Mortimer, ka tava neciešamā mēle … Mortimer!»

«Ak! Kas nu vēl?»

«Tava balss skan tā, it kā tu… Mortimer, vai patiešām tu tagad stāvi pie kamina?»

«Jā, tieši tā, atļaujos šādi noziegties.»

«Paej tālāk, tūlīt pat! Tu, liekas, esi nolēmis mūs visus pazudināt! Vai tad tu nezini, ka vislabākais zibens vadītājs ir vaļējs skurstenis! Bet kurp tu ta­gad aizgāji?»

«Esmu tepat, stāvu pie loga.»

«Pasarg die's, vai tad tev vēl prātiņš mājā? Ej nost no turienes, nekavējoši! Pat zīdaiņi, pat viņi zina, ka stāvēt pie loga bargā laikā nozīmē bojā eju. Ak dievs, ak dievs, es zinu, ka rītu vairs nepiedzī­vošu … Mortimer!»

«Jā?»

«Kas tur čaukst?»

«Tas esmu es.»

«Ko tu dari?»

«Meklēju savām biksēm augšgalu.»

«Ātrāk, aizmet tās kaut kur tālāk! Acīm redzot tu tīšu prātu gribi tās uzģērbt bargā laikā! Tu taču zini, — visas autoritates kā vienā balsī apgalvo, — vilnas drēbes pievelkot zibeni. Ak dievs, ak dievs! Nepietiek tā, ka negaiss mūs var nogalināt, tev*vēl katrā ziņā vajag, lai briesmas kļūtu vēl lielākas… Nē, lūdzams, nedziedi! Ko tu vispār iedomājies?»

«Nu un kāpēc tad nedrīkst?» ,

«Mortimer, es to esmu tev teikusi un teikusi, es to esmu teikusi simtiem reižu, ka dziedāšana rada

atmosfērā svārstības, kas savukārt pārtrauc elek­trisko strāvu, un . .. Kāpēc tu atver durvis, saki man, lūdzams?!»

«Vai dieniņ, kāds tad tur ļaunums?»

«Kāds ļaunums? Tās ir nāves briesmas! Katrs, kas tam pievērsis uzmanību, zina, ka radīt caurvēju nozīmē pievilkt zibeni. Tu tomēr neaizvēri durvis! Ver tās ciet, nu ātrāk, citādi mēs visi būsim paga­lam! Cik gan tas ir šausmīgi — atrasties tādā laikā vienā istabā ar vājprātīgo … Mortimer, ko tu dari?»

«Neko. Atgriezu tikai vaļā ūdens krānu. Istabā var nosmakt — te ir tik smacīgi. Gribēju nomazgā­ties.»

«Tu, kā redzu, esi pavisam prātu izkūkojis! Ja zibens kaut kur citur iesper vienreiz, tad ūdenī vis­maz piecdesmit reižu. Aizgriez krānu! Ak dievs, es zinu, mūs jau nekas vairs nespēj glābt! Man šķiet, ka . .. Mortimer, kas tas?»

«Tas, velns… tā ir glezna. Es to esmu norā­vis …»

«Tātad tu stāvi pavisam tuvu pie sienas! Nedzir­dēta nepiesardzība! Vai tad tu nezini, ka vislabākais zibens vadītājs ir siena? Ej nost no tās! Un tu vēl gribēji lādēties. Kā gan tu tā vari uzvesties, ja tava ģimene briesmās!… Mortimer, vai tu pavēlēji no­likt sev gultas pēli, kā es tevi lūdzu?»

«Nē. Piemirsu.»

«Piemirsi! Tas tev var maksāt dzīvību. Ja tev būtu pēlis, tu to noklātu istabas vidū, nogultos uz tā un atrastos pilnīgā drošībā. Panāc šurp, ātrāk, kamēr vēl neesi pastrādājis diezin ko!»

Es to mēģināju, taču mazajā skapī tik tikko pie­tika vietas mums abiem, un gaisa tur nebija nemaz. Es gandrīz vai nosmaku un beidzot izlīdu no turie­nes ārā. Sieva man tūlīt uzsauca:

«Mortimer, kaut kas taču jādara, lai tevi neno­sper. Padod vācu grāmatiņu, kas atrodas uz kārni­ņā, un sveci, tikai neaizdedz! Padod man sērkociņus, eš^ati tos aizdedzināšu te. Grāmatā pateikts, kas jādara.»

Es paņēmu grāmatiņu, ziedodams pie viena vāzi un pāris citu trauslu mantiņu, un kundzene ieslēdzās ar sveci skapī. Kādu mirkli mani lika mierā, tad jautāja:

«Mortimer, kas tas?»

«Nekas sevišķs, kaķis.»

«Kaķis? Tā taču ir bojā eja! Noķer viņu un ieslēdz kumodē. Un dari to, cik vien iespējams, ^ ātrāk, mīļais! Kaķi ir elektrības pilni. Ak, zinu tikai ^ vienu — šajā briesmu pilnajā nakti es galīgi no- "■* sirmošu! .. .»