MARKS TVENS: EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

Atkal es sadzirdēju dobjas raudas. Ja ne tas, nebūtu pakustinājis ne pirksta šādas negantas iedo­mas dēļ.

Taču nu es mēģināju noķert kaķi; uzskriedams virsū krēsliem un citiem šķēršļiem, kas visi bija ļoti cieti un lielāko tiesu asām malām, es beidzot sa­grābu dzīvnieku un ieslēdzu kumodē, salauzis vis­pirms mēbeles apmēram četrsmit dolāru vērtībā un sadabūjis pats zilumus. Pēc tam manu dzirdi skāra apslāpēti vārdi, kas nāca no skapja:

«Mortimer, te teikts, ka visdrošākais ir — stāvēt

istabas vidū uz krēsla, pie kam krēsla kājām jābūt izolētām ar priekšmetiem, kas nevada elektrību. Tas nozīmē, ka tev krēsla kājas jāieliek ūdens glāzēs…» (Cšššt! Bum — bach! Trach!) «Ak, vai tu dzirdi? Drīzāk, Mortimer, kamēr tevi vēl nenosper!»

Man kaut kā izdevās sameklēt un paņemt tējas glāzes. Veselas palika tikai četras, pārējās sasitu drumslās. Izolējis krēsla kājas, es lūdzu pateikt turpmākās instrukcijas.

«Mortimer, te teikts tā: «Wāhrend eines Gewit- ters entferne man Metalle wie z. B., Ringe, Uhren, Schlūssel, etc., von sich und halte sich auch nicht an solehen Stellen auf, wo viele Metalle bei einan- der liegen, oder mit anderen Korpern verbunden sind, wie an Herden, Offen, Eisengittern und dgl.» [2] Ko tas nozīmē, Mortimer? Vai tas nozīmē, ka metala priekšmeti jātur pie sevis, vai tas nozīmē, ka tie jātur tālāk no sevis?»

«Es patiesi nezinu. Liekas, tur viss saputrots. Visi vācu padomi vairākā vai mazākā mērā saput­roti. Manuprāt, gandrīz visi lietvārdi šajā teikumā ir dativā, bez tam te klāt piejaukts mazliet arī ģeni- tivs katram gadījumam, — un tātad, es domāju, tas drīzāk nozīmē, ka metāli jātur klāt.»

«Droši vien tā tas arī ir. Pats par sevi sapro­tams, ka tā tam arī jābūt. Saproti, zibcņnovedēja vietā. Uzliec galvā savu ugunsdzēsēja ķiveri, Mor­timer, tā gandrīz viscaur ir no metala.»

Paņēmu un uzliku galvā ķiveri — ļoti smagu, neērtu un lieku priekšmetu karstā vasaras naktī smacīgā istabā. Pat naktskrekls, arī tas man šķita nevajadzīgs.

«Mortimer, es domāju, ka ķermenim arī vaja­dzīga kāda aizsardzība. Apjoz, lūdzu, savu zemes­sarga zobenu!»

Es paklausīju.

«Tagad, Mortimer, tev kaut kādā veidā jāpa- sarga arī kājas. Vai tu nepieliktu piešus?»

Es tos pieliku, nebilzdams ne vārda un valdī­dams dusmas.

«Mortimer, te sacīts: «Das Gevvitterlāuten ist sehr gefāhrlich, weil die Glocke selbst, so vvie der durch das Lāuten veranlasste I.uftzug und die Hflhe des Turmes, den Blitz anziehen kfinnteV Mortimer, vai tas nozīme, ka ir bīstami barga laikā nezvanīt trauksmi?»

«Jā, šķiet, ka tā ir, jo pagātnes divdabis stāv vienskaitļa nominativā. Jā, tas nozīmē, ka, ņemot vērā baznīcas torņa un «Luftzug» [3] trūkumu, ļoti bīstami (sehr gefāhrlich) nezvanīt trauksmi bargā laikā; jo vairāk tādēļ, redzi, ka pati vārdu kār­tība . ..»

«Izbeidz šo niekošanos, Mortimer, netērē dārgo laiku pļāpāšanai! Paņem lielo pusdienas maltītes pavēstlšanas zvanu, tas ir turpat priekšnamā. Ātrāk, mīļais Mortimer, mēs jau esam gandrīz dro­šībā. Ak kungs, liekas, ka tomēr izglābsim dzīvību!»

Mūsu mazā vasarnīca atrodas augstu kalnu grē­du virsotnē, pie pašas nogāzes. Kaimiņos izkaisītas dažas fermeru mājiņas — vistuvākās apmēram trīs­simt četrsimt soļu no mums.

Uzkāpis uz krēsla, es zvanīju šo šausmīgo zvanu droši vien jau kādas septiņas vai astoņas minūtes, kad pēkšņi kāds no ārpuses atrāva vaļā mūsu loga slēģus, iebāza logā spilgti degošu, aizklātu vējluk­turi un aizsmakušā balsī vaicāja:

«Kas tad tas par jampadraci, kas te notiek?»

Man izkrita no rokām zvans, samulsis es nolēcu no krēsla un atbildēju:

«Nekas sevišķs te nenotiek, tāpat vien mazliet uztraucāmies bargā laika dēļ. Es te mpģināju no­vadīt zibeni.»

«Bargs laiks? Zibens? Bet vai jūs esat pie pilna prāta, Makviljams? Arā taču brīnišķīga, zvaigžņota nakts, no negaisa ne vēsts.»

Es paskatījos pa logu ārā un tik ļoti izbrīnījos, ka sākumā nespēju izrunāt ne vārda. Pēc tam sa­cīju:

«Nekā nesaprotu . .. Mēs taču skaidri redzējām zibens uzliesmojumus caur aizkariem un slēģiem un dzirdējām pērkona dārdus.»

Cits pēc cita šie cilvēki nogāzās gar zemi, lai izsmietos: divi no viņiem nomira; viens no tiem, kas palika starp dzīvajiem, piezīmēja:

«Zel, ka jūs neatvērāt sleģus un nepa lūkojāties uz kalnu, lūk, tur! Tas, ko jūs dzirdējāt, bija lielgabals, bet tas, ko redzējāt, — šāvienu uzliesmojumi. Re­dziet nu, pa telegrāfu saņemta ziņa un pie tam vēl tieši pusnaktī, ka prezidenta amatā ievēlēts Garfīlds. Un tas ir viss!»

— … Jā, mister Tven, kā jau jums teicu, — misters Makviljamss sacīja, — noteikumi par cil­vēka dzīvības pasargāšanu pret zibens spērieniem ir tik lieliski un to ir tik daudz, ka es mazāk par visu citu varu saprast, ka ļaudis tomēr vēl atrod iespēju nokļūt pa spērienam.

Pateicis to, viņš satvēra savu ceļa somu un lie­tussargu un izgāja, jo vilciens bija sasniedzis viņa staciju. .

1882. g.

I

Tad nu tā: kad jau kādus trīsdesmit gadus biju sabijis par mironi, es sāku uztraukties. Jo visu šo laiku līdzīgi komētai es joņoju pa izplatījumu. Es saku «līdzīgi»! Bet, Pīters, vari man ticēt, visas komētas es atstāju aiz sevis! Tiesa gan, neviena no tām nesekoja tieši pa manu kursu — komētas kus­tas pa izstieptu apli, kas atgādina laso; es turpre­tim traucos uz viņpasauli pa taisni — kā bulta; tikai paretam ceļā man gadījās redzēt kādu komētu, kas stundu vai divas joņoja uz priekšu pa manu kursu, un tādās reizēs mēs uzsākām skriešanos. Taču šī skriešanās parasti bija vienpusīga; es aizdrāzos garām komētai, bet šī likās paliekam uz vietas. Pa­rastām komētām ātrums nemēdz būt lielāks par div­simt tūkstoš jūdzēm minūtē. Tādēļ, ja kāda no tām gadījās man ceļā, piemēram, Enkes vai Hallija komēta, es tik tikko paguvu uzsaukt «labdien» un «ardievu». Vai tad to var saukt par skriešanos? Tādu komētu var salīdzināt ar preču vilcienu, tur­pretim mani — ar telegramu. Starp citu, izkļuvis laukā no mūsu astronomiskās sistēmas robežām, es sastapos ari ar cita veida komētām, kuras savā ziņā bija spējīgas ar mani sacensties. Pie mums par tā­dām komētām pat runas nevar būt! Tā es reiz kādā naktī devos uz priekšu ar vienmērīgu ātrumu, ar pilnām burām, labam ceļa vējam pastāvot, domā­dams, ka virzos ar ātrumu, kas nav mazāks par miljonu jūdžu minūtē, varbūt arī vairāk, kad pie­peši trīs kompasa strēķu atstatu no priekšas, stīr- borta pusē, ieraudzīju apbrīnojami lielu komētu. Pēc tās hekuguns noteicu kursu — tas bija: no ziemeļ­austrumiem uz austrumiem. Tā lidoja tuvu manam kursam, es nevarēju palaist garām šādu gadījumu, izmainīju kursu par vienu kompasa strēķi, aizliku ciet stūres ratu un metos to panākt. Ja tu būtu dzir­dējis, ar kādu šņākoņu es šķēlu pasaules telpu, ja būtu redzējis elektrisko vētru, kādu sacēlu! Pēc pus­otrām minūtēm ap mani bija lāds elektrisks mir­dzums, tik spilgts, ka daudzu jūdžu apkārtnē kļuva tik gaišs kā dienā. Komēta tālumā izstaroja iezil­ganu gaismiņu, gluži kā dziestoša lāpa, bet, jo tuvāk es tai nācu, jo skaidrāk varēju saskatīt, cik tā ir milzīgi liela. Es tai tuvojos tik ātri, ka jau pēc simt piecdesmit miljonu jūdzēm iekļuvu tās fosfo- rescējošajā ķīļūdenī un no šausmīga spožuma kļuvu gandrīz vai akls.