MARKS TVENS - EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

Viņš klusēja kādu mirkli, tad sacīja:

— Piemirsis? Nē, manuprāt, nekā neesmu pie­mirsis.

— Bet padomājiet! — es sacīju.

Viņš padomāja.

— Nē, kā liekas, nekā neesmu piemirsis. Bet kas par lietu?

— Paskatieties uz mani, — es sacīju, — labi uzmanīgi paskatieties!

Viņš paskatījās uz mani un jautāja:

— Nu, kas tad ir?

— Kā — kas tad ir? Un jūs nekā neievērojat? Ja es tādā izskatā ierastos izraudzīto vidū, vai tad es nepievērstu sev vispārēju uzmanību? Vai tad es neliktos visiem dīvains?

— Es patiešām nesaprotu, kā jums trūkst, — šis saka. — Ko tad jums vēl vajag?

— Kā — ko vajag? Man, mīļais draugs, nav ne arfas, ne vaiņaga, ne oreola, ne psalmu grāma­tas, ne palmu zara, — vārdu sakot, man nav ne­viena no tiem priekšmetiem, kas šeit katram ir nepieciešami.

Vai zini, Pīters, kā viņš apmulsa? Tik apmulsušu ģīmi tu visā savā mūžā neesi redzējis. Pēc maza klusuma brīža viņš teica:

— Es visā savā mūžā neko par šīm lietām ne­esmu dzirdējis! Jā, izrādās, jūs tomēr esat dīvains tips, vienalga no kāda viedokļa raugoties.

Skatījos viņā, neticēdams savām ausīm.

— Piedodiet, — sacīju, — neņemiet ļaunā, taču kā cilvēks, kas acīm redzot šeit nodzīvojis jau visai krietnu laiciņu, jūs varen slikti pārzināt pa­rašas debesu valstībā.

— Tās parašas! — šis novelk. — Mīļais draugs, debesis ir lielas. Lielās impērijās mēdz būt liels daudzums visdažādāko parašu. To ir daudz arī mazajās, kā jūs, bez šaubām, pēc tāda pundurīša kā Kārpa piemera deļ būsiet pārliecinājušies. Vai tad jūs patiešām domājat, ka ir manos spēkos iepa­zīties ar visām bezgalīgi daudzo debesu valstību parašām? To iedomājoties vien, galva reibst! Man pazīstamas to vietu parašas, kur dzīvo tie ļaudis, kuriem jāiet caur maniem vārtiem un, varat ticēt, man atliku likām pietiek, ka varu savā galvā uz­ņemt to, ko nu jau trīsdesmit septiņus miljonus gadu studēju dienu un nakti. Bet, lai iedomātos, ka iespējams iepazīties ar visas bezgalīgās debesu telpas parašām, nē, tad jau jābūt vienkārši trakam! Es vēl varu pieņemt, ka dīvainais ietērps, par kuru jūs runājat, ir modē tajā debesu malā, kur jums būtu jāuzturas, bet šeit pie mums neviens pat ne­pamanīs, ka jums tā trūkst.

«Nu labi, ja tā, tad tā!» nodomāju, atvadījos no viņa un soļoju prom. Veselu dienu es gāju pa milzīgo kanceleju, cerēdams, ka tūlīt tūlīt nonākšu līdz tās galam un tikšu paradizē, taču maldījos: šī' telpa bija celta debesu mērogā — dabiski, ka tā tādēļ nevarēja būt maza. Galu galā es tā pie­kusu, ka aptrūka spēka pakustēties; tad es piesēdos atpūsties un sāku apturēt kaut kādus muļķīga iz­skata garāmgājējus, lūkodams no viņiem ko uzzi­nāt; taču nekā neizdibināju, jo tie neprata manu valodu, bet es nepratu viņējo. Mani pārņēma nepa­nesama vientulības sajūta. Tādas skumjas man uz­mācās, tādas ilgas pēc mājām, ka simtiem reižu nožēloju sevi, kādēļ gan esmu nomiris. Nu un, pro­tams, tad es griezos atpakaļ. Nākamajā dienā tā ap dienas vidu nonācu līdz tai vietai, no kuras biju devies ceļā, aizgāju uz reģistratūru un teicu vecā­kajam klerkam:

— Tagad sāku apjēgt: lai varētu būt laimīgs, jādzīvo savā paša paradizē!

— Gluži pareizi, — tas atbild. — Vai tad jūs tiešām domājat, ka viena un tā pati paradizē var apmierināt visus ļaudis bez izšķirības?

— Jāatzīstas, tā es tiku domājis; bet tagad redzu, ka tas bija muļķīgi. Kurp man jāiet, lai tiktu uz savu rajonu?

Viņš pasauca sayu palīgu, to, kas viņureiz bija pētījis karti, un tas tad arī parādīja virzienu. Es pateicos un jau pagāju nost, taču viņš mani ap­turēja:

— Brītiņu pagaidiet, līdz turienei taču daudz miljonu jūdžu. Izejiet laukā un nostājieties, lūk, tur, uz tā sarkanā paklāja, uz lidojoša paklāja: aiztaisiet acis, aizturiet elpu un velielies but lur!

— No sirds jums pateicos, atbildēju. Ko tad jūs man to neteicāt tad, kad šeit ierados?

— Mums jau tā te diezgan ko noņemties — jums pašam vajadzēja padomāt un pajautāt. Sveiki, laikam gan mēs jūs šai malā kādu tūkstošu mūžību laikā vairs neredzēsim.

— Tādā gadījumā — au revoir, — teicu.

Es uzlēcu uz paklāja, aizturēju elpu, piemiedzu acis un vēlējos nokļūt sava rajona reģistratūrā. Nākamajā mirklī es jau dzirdēju pazīstamu balsi, kas .lietišķi uzsauca:

— Arfu un dziesmu grāmatu, pārīti spārnu un oreolu, trīspadsmito lielumu, kapteinim Elijam

Stormfīldam no Sanfrancisko! Izrakstiet viņam caurlaidi, un lai tik iet iekšā.

Es atvēru acis. Tiešām uzminēju: tas bija kāds Paijutas cilts indiānis no Tularas apgabala, kuru es kādreiz pazinu, ļoti jauks zellis. Es atcerējos, ka biju klāt viņa apbedīšanas ceremonijas laikā — viņu sadedzināja, un citi indiāņi nozieda sev seju ar nelaiķa pelniem un kauca kā meža kaķi. Viņš ļoti priecājās, ieraudzījis mani, un vari nešaubīties, ka arī es izjutu prieku, to sastopot un sajuzdams, ka nu beidzot esmu nokļuvis īstajā paradizē.

Cik tālu skatiens sniedza, visās malās šurp un turp šaudījās un rosījās klerki veseliem bariem, ietērpdami jaunos tērpos tūkstošiem jenkiju, meksi- kaniešu, angļu, arabu un lielu lērumu citu ļaužu. Kad man iedeva manus debesu tērpa atributus, es uzmaucu galvā oreolu un, paskatījies uz sevi spo­gulī, aiz prieka gandrīz vai palēcos līdz griestiem!

— Jā, tas jau ir kaut kas, — noteicu. — Tagad man ir viss, kā vajag! Parādiet, kur ir mākonis!

Pēc piecpadsmit minūtēm es jau atrados vairāk nekā jūdzes attālumā no šīs vietas, dodamies mā­koņu grēdas virzienā; kopā ar mani gāja liels ļaužu pūlis, vismaz kāds miljons. Daudzi mani ceļabiedri mēģināja lidot, taču daži no tiem nokrita un sasitās. Vispār lidojums nevienam neizdevās, un tādēļ mēs nolēmām iet kājām, kamēr iemācīsimies lietot spārnus.

Mums pretī kā blīva masa nāca ļaudis. Vieniem rokās cita nekā nebija kā tikai arfas; citiem — vie­nīgi dziesmu grāmatas un vairāk nekā; trešiem — vispār nekā nebija; tie izskatījās tādi kā nožēlo­jami un nelaimīgi. Vienam puisim bija palicis tikai oreols, ko tas nesa rokā; piepeši viņš pasniedza to man un ierunājās:

— Paturiet, lūdzu, kādu brītiņu! — un pats pa­zuda pūlī.

Es gāju tālāk. Kāda sieviete palūdza mani pa­turēt viņas palmas zaru un arī pazuda. Tad kāda sveša meitene lūdza mani paturēt viņas arfu — un, velns parāvis, arī tā aizlaidās lapās; un tā tālāk un tā joprojām tādā pašā garā. Drīz vien es biju apkrāvies kā kamielis. Te pie manis pienāk kāds smaidīgs vecs džentlmenis un lūdz paturēt viņa mantiņas. Es noslaucīju sviedrus no pieres un diezgan kodīgi piezīmēju:

— Cienītais, pazemīgi lūdzu mani atvainot, bet es neesmu nekāds drēbju pakaramais!

Turpmākā ceļā man šis bagātības sakrājās vc selām kaudzēm. Nevienam neredzot, es atbrīvojos no savas liekās mantas. Paskatījos apkārt, un, vai zini, Pīters, ka visi šie tūkstošu (līkstošiem lielie pūļi, kas gāja reizē ar mani, bija tikpat ap­krauti kā es līdz šim. Pretimnācēji, saproti, griezās pie viņiem ar lūgumiem paturēt viņu mantas — tikai kādu brītiņu. Arī mani ceļabiedri pameta visu to uz ceļa, un mēs devāmies tālāk. Kad es līdz ar miljoniem citu ļaužu uzrausos mākonī, es jutu, ka esmu svētlaimības kalngalos un teicu:

— Nu, tātad solījums izpildīts. Es jau biju sā­cis šaubīties, bet tagad man gluži skaidrs, ka atro­dos paradizē!