MARKS TVENS: EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

«Nu,» nodomāju savā prātā, «tā es varu tajā itin drīz ietriekties,» un, pavirzījies drusku sāņus, sāku uzņemt ātrumu. Pamazām tuvojos komētas astei. Vai tu arī zini, ko tas atgādināja? It kā ods tuvotos Amerikas kontinentam! Ātrumu es vēl ar­vien nesamazināju. Pakāpeniski nogāju gar komē­tas ķermeni vairāk nekā simt piecdesmit miljonu jūdžu, taču pēc tās ķermeņa kontūrām nopratu, ka pat tās vidukli vēl neesmu sasniedzis. Ak Pīters, vai tad uz zemes mums ir kāda jēga par komētām?! Ja gribas redzēt ievērības cienīgu ko­mētu, tad jānokļūst aiz mūsu saules sistēmas robe­žām, jānokļūst tur, kur tām nekas nestājas ceļā — vai saproti? Mīļais draugs, tur es tiku redzējis tādus eksemplārus, kas pat mūsu visievērojamāko komētu orbitās nevarētu ievietoties — vismaz to astes katrā ziņā karātos ārpusē!

Ko tad vairāk, drāzos uz priekšu vēl kādas simt piecdesnv't miljonu jūdzes un beidzot, ja atļauts tā izteikties, nonācu komētas plecu augstumā. Patie­šām, jutos pats ar sevi ļoti apmierināts, līdz piepeši pamanīju, ka pie komētas borta pienāk klāja virs­nieks un caur tālskati sāk mani aplūkot. Tūdaļ ari atskanēja viņa komanda:

— Ei jūs tur, apakšā! Uzbērt ogles, uzbērt ogles! Piemest vēl klāt kādus simt miljonu miljardus tonnu sēra!

— Klausos, ser!

— Stīrborta sardzi laukā! Visi uz klāja!

— Klausos, ser!

— Norīkot divsimt tūkstošus miljonu ļaužu bramburu un topbramburu pacelšanai!

— Klausos, ser!

— Pacelt lēburas! Pacelt visas buras, visas līdz pēdējai lupatai! Pacelt buras no priekšgala līdz pa­kaļgalam!

— Klausos, ser!

Es, Pīters, tūdaļ nopratu, ka ar tādu pretinieku nav vis pa jokam. Nepagāja ne desmit sekundu, kad komēta jau bija pārvērtusies par blīvu, ugunssar­kanu buru mākoni, tās pacēlās nesaredzamos aug­stumos, šķita, it kā tās piepūstos, piepildīdamas visu izplatījumu, sēra dūmi mutuļiem vēlās ārā no kur­tuvēm — nav iespējams aprakstīt, kas tas bija, bet, kas attiecas uz smaku, tad par to pat nav ko runāt. Kā šī milzene joņoja! Kas par jampadraci uz tās sacēlās! Tūkstošiem bocmaņu svilpju kauca, un komanda, kas bija tik liela, ka simt tūkstošu pa­sauļu, līdzīgu mūsējai, būtu par maz, lai tiem tur būtu vietas, — lādējās kā viens vīrs. Neka tam­līdzīga visā savā mūžā netiku dzirdējis.

Kaukdami un rībēdami mēs drāzāmies, cik vien jaudas, cits citam blakus, — manā praksē taču vēl nekad nebija gadījies, ka kāda komēta mani būtu noskrējusi, un es nolēmu: kaut arī plīsīšu, bet uzva­rēšu. Zināju, ka biju jau iemantojis reputāciju pa­saules telpā un nebūt nedomāju to pazaudēt. Es sāku manīt, ka skrienu gar komētu tagad lēnāk nekā sākumā, tomēr vēl skrienu. Uz komētas valdīja šaus­mīgs satraukums. Vairāk nekā simt miljardu pasa­žieru iznāca uz klāja, visi viņi sadrūzmējās komētas bakborta pusē un sāka slēgt derības, kurš uzvarēs šinī sacīkstē. Dabiski, ka šīs drūzmēšanās dēļ komē­tai radās sānsvere un samazinājās ātrums. Ak vai, kā stūrmanis aizsvilās! Ar ruporu rokās viņš metās burzmā un rēca:

— Uz vidu! Uz vidu, jūs! .. . [5] Ja ne, tad es jums, idiotiem, visiem galvas kā kāļus pārskaldīšu.

Bet es, es tā pamazītēm skrēju un skrēju, līdz kamēr pienācu pie šī briesmoņa paša priekšgala. Tagad jau tur arī kapteini pašu bija izvilkuši laukā no gultas un tas stāvēja līdzās saviem stūrmaņiem uz priekšklāja, sārtas blāzmas apspīdēts, bez svār­kiem, rīta tupelēs, kā vārnu ligzdu izspūrušiem ma­tiem, neuzpogāto bikšturu gals karājās zemē. Sprie­žot pēc izskata, viņš un stūrmaņi bija pamatīgi uztraukušies. Lidojot viņiem garām, es vienkārši ne­varēju atturēties, neparādījis tiem garu degunu un neuzsaucis:

— Palieciet sveiki! Vai neaiznest sveicienus jūsu radiem?

Tā, Pīters, bija kļūda! Ne tikai vienu reizi vien pēc tam esmu nožēlojis savus vārdus. Jā, pielaidu kļūdu! Saproti, kapteinis jau bija gatavs uzdot visu skriešanos, taču tādu ņirgāšanos viņš nevarēja pa­ciest. Viņš pagriezās pret stūrmani un jautāja:

— Kā ir, vai pietiks mums pašiem sava sēra visam braucienam?

— Jā gan, ser.

— Noteikti?

— Jā, ser. Atliku likām.

— Cik mums te ir kravas sātanam?

— Viens miljons astoņi simti miljardu kvintalu spldeklīšu.

— Lieliski, tad lai viņa īrnieki pasalst, kamčr pienāk nākošā komēta. Atvieglot kuģi! Naski, naski, zēni! Visu kravu pār bortu!

Pīters, paskaties man acīs un nenobīstiesi De­besīs es noskaidroju, ka katrs spīdeklis ir sešdesmit deviņas tādas pasaules kā mūsējā. Redzi nu, kādu kravu viņi izgāza pār bortu. Krītot lejā, tā pa tīro kā slaucīt noslaucīja kādu zvaigžņu baru, it kā tās būtu svecītes un kāds tās būtu nopūtis. Kas attiecas uz skriešanos, tad ar to arī bija beigas. Atbrīvoju­sies no balasta, komēta aizdrāzās man garām tā, it kā es stāvētu uz enkura. Kapteinis, skatīdamies uz mani no komētas pakaļgala, parādīja garu degunu un uzsauca:

— Palieciet sveiki! Tagad varbūt jus velcsiclies, lai aizvedu sveicienus jūsu tuviniekiem Mužigaja Tropu valstī.

Tad viņš piepogaja bikšturu galu, kas karājās uz leju, un aizgāja prom, un pēc trīsceturtdaļstundas komēta atkal vairs tikai kā vāja gaismiņa mirgoja tālumā. Jā, Pīters, biju pielaidis kļūdu, - nelabais mani dīdīja pateikt muļķību! Es laikam nekad ne­beigšu to nožēlot. Es būtu uzvarējis šajās skrieša­nās ar debesu nekauņu, ja vien būtu savaldījis mēli.

Bet esmu mazliet novirzījies no temata; atgrie­zīšos pie sava stāsta. Tagad tev ir priekšstats par manu ātrumu. Pēc tam kad šāda ceļošana bija ilgusi jau trīsdesmit gadu, es, atkārtoju to vēlreiz, sāku uztraukties. Neteikšu, ka netiku guvis arī priekus,— nē, es redzēju daudz jauna, interesanta: taču, sa­proti pats, vienam tomēr ir tā kā garlaicīgi. Bez tam gribējās kaut kur piestāt. Ne jau tāpēc biju devies ceļā, lai mūžīgi klaiņotu! Sākumā es pat prie­cājos, ka visa šī būšana ievelkas garumā, — es taču domāju, ka mani gaida diezgan karsta vietiņa, bet galu galā man šķita, ka labāk iet pie visiem , ar vārdu sakot, vienalga kurp, nekā mocī­ties neziņā.

Un te reiz nakti… tur arvien bija nakts, ja es nelidoju garām kādai zvaigznei, kas savu žilbinošo gaismu izstaroja visumā — tādā reizē, protams, mēdz būt gaišs, bet pēc mirkļa vai diviem es gribot negribot to atstāju aiz sevis, no jauna iegrimdams tumsā uz veselu nedēļu. Zvaigznes nebūt neatrodas tik tuvu cita citai, kā tas mums šķiet… Par ko tad es? … Ak jā … Tātad lidoju reiz naktī un redzu pie apvāršņa garu rindu mirgojošu uguņu. Jo tuvāk nācu, jo uguņi auga augumā, tapa lielāki, un drīz vien tie izskatījās pēc milzīgām krāsnīm.

— Nudien, beidzot esmu klāt! — noteicu pie sevis. — Un, kā tas bija sagaidāms, protams, ne jau paradizē!

Es zaudēju samaņu. Nezinu, cik ilgu laiku tur­pinājās mans ģībonis, — laikam gan ilgi, jo, kad atžirgu, tumsa vairs nemāca, spīdēja saulīte un gaiss bija silts un neiedomājami smaržīgs. Un ma­nam skatienam atklājās patiesi brīnum skaista ap­kārtne. Tas, ko es tiku noturējis par krāsnīm, izrā­dījās no mirdzošiem dārgakmeņiem celti, daudzas jūdzes augsti vārti, kas atradās tīra zelta sienā, kurai nebija ne gala, ne malas, vai raugās uz kreiso vai uz labo pusi. Pie vieniem no šiem vārtiem es tad nu ari pieskrēju kā sadedzis. Tagad tik es ierau­dzīju, ka debesis mudžēt mudž no miljoniem ļaužu, kas visi devās uz vienu un to pašu vietu. Ar kādu rūkoņu tie joņoja pa gaisu! Visa debesu telpa, gluži kā skudru apsēsta, ņudzēt ņudzēja no ļaudīm; do­māju, ka to tur bija vairāk miljardu.