MARKS TVENS - EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

Pavicināju uz labu laimi kādas reizites divas ar palmu zaru, tad savilku ciešāk arfas stīgas un piebiedrojos orķestrim. Pīters, tu pat iedomāties nevari, kādu traci mēs sacēlām! Skanēt jau nu gan tas skanēja vareni, šermuli lai pārskrēja pār mu­guru, taču, tāpēc ka vienā reizē spēlējām pārāk daudz dažnedažādu meldiņu, kopējā saskaņa pa­juka: piedevām tur sapulcējās vēl daudzas indiāņu ciltis, un to kaujas saucieni laupīja mūzikai visu tās burvīgumu. Pēc kāda laiciņa es spēlēšanu pār­traucu, nolēmis atpūsties. Man blakām sēdēja kāds diezgan lādzīgs un simpātisks vecītis; es pamanīju, ka viņš nepiedalās kopējā koncertā, un sāku viņu pierunāt, lai tas sāktu spēlēt, bet viņš man paskaid­roja, ka pēc dabas esot kautrīgs un tādēļ neuzdro­šinoties uzsākt tādas lietas auditorijas priekšā. Vārds pa vārdam, un večuks man atzinās, ka viņš nez kādēļ nekad neesot cienījis muziķu. Taisnību sakot, arī manī tagad jau bija modušās tādas pašas jūtas, taču es nekā neteicu. Mēs abi diezgan ilgi nosēdējām pilnīgā bezdarbībā, bet šim apstāklim neviens šai vietā nepievērsa nekādu uzmanību. Pa­gāja kādas sešpadsmit vai septiņpadsmit stundas; pa šo laiku tiku gan spēlējis, gan mazliet dziedājis (taču tikai vienu un to pašu meldiju, jo citas ne­pratu), bet pēc tam es noliku arfu pie malas un sāku vēcināt ar palmas zaru. Un mēs abi divi ar vecīti bieži jo bieži nopūtāmies. Galu galā viņš iejau­tājās:

— Vai tad jūs neprotat vēl kādu citu meldiju bez tās, ko jūs cauru dienu strinkšķināt?

— Nevienu pašu, — atbildēju.

— Bet vai jūs nevarētu iemācīties kaut ko citu?

— Nekādā ziņā, — es sacīju. ,— Es jau esmu mēģinājis, bet nekas neiznāca.

— Par daudz ilgi jums nāksies atkārtot vienu un to pašu, jūs taču zināt, priekšā — mūžība!

— Nekaisiet man sāli brūcēs! — attraucu. — Man arī bez tā jau oma sabojāta.

Mēs ilgi klusējām, bet tad viņš man jautāja:

— Vai jūs esat laimīgs, šurpu ticis?

— Vectētiņ, — es atbildēju, — teikšu jums at­klāti. Tas te nu gan visā pilnībā neatbilst priekš­statam par svētlaimību, kāds man par to radās, kad vēl gāju baznīcā.

— Bet ja nu mēs laistu ļekas vaļā un aizbēgtu 110 šejienes? — viņš mani aicināja. Pusi dienas esam nostrādājuši un vakars!

Mana atbilde skanēja:

— Ar vislielāko prieku. Nekad agrāk dzīvē es netiku gaidījis sardzes ma'ņu ar lādu ilgošanos ka tagad.

Un tātad mēs devāmies prom. Uz mūsu mākoni virzījās veseliem miljoniem svētlaimīgo ļaužu, dzie­dādami slavas dziesmu, un tai pašā laikā miljoniem citu atstāja mākoni, un tie, varu tev galvot, iz­skatījās diezgan skābi. Mēs uzņēmām kursu uz jaunatnācējiem, un ļoti drīz es palūdzu kādam no tiem paturēt uz brītiņu manas mantas un pats atkal kļuvu par brīvu cilvēku, juzdamies līdz nejē­dzībai laimīgs. Tieši šai brīdī es ieskrēju krūtīs

Semam Bartletam, kas jau sen bija miris, un mēs abi apstājāmies, lai aprunātos. Es tam jautāju:

— Saki, lūdzu, vai tad tā tas ies mūžīgi? Vai tad nav paredzetas nekādas dažādības?

Uz to viņš atbildēja šādi:

— Es tev tūliņ uz ātru roku visu izskaidrošu. Bībeles tēlaino valodu un visas alegorijas cilvēki saprot burtiski, tādēļ, ierodoties šeit, viņi vispirms pieprasa sev arfu, oreolu un visu pārējo. Ja viņi lūdz laipni un ja to prasības ir nevainīgas un izpil­dāmas, tad tās netiek noraidītas. Bez vārda runas tiem tiek izsniegts ietērps. Viņi tad sanāk kopā, pa­dzied, pamuzicē kādu dienu, bet pēc tam tu viņus korī vairs neredzēsi. Viņi paši nāk pie slēdziena, ka tā te nebūt nav nekāda paradizes dzīve, katrā ziņā ne tāda, kādu normāls cilvēks, nezaudējot saprātu, spēj paciest kaut vai nedēļu. Mūsu mākoņu grēda izvietota tā, ka troksnis no šejienes līdz ve­cajiem iemītniekiem nenokļūst; tātad nevienam nav traucējums, ja jaunatnācējiem ļauj kāpt mākonī, kur tie tūdaļ arī izdziedinās. Paturi prātā seko­jošo, — viņš turpināja, — paradizē ir svētlaimības un skaistuma pārpilna, taču dzīve šeit kūsā tādā mērā kā nekur citur. Jau nākamajā dienā pēc iera­šanās šeit neviens pie mums nestāv dīkā. Dziedāt korāļus un vēcināt palmu zarus visu cauru mūžību ir jauka nodarbošanās, kad par to stāsta no baz­nīcas kanceles, bet patiesībā muļķīgāka paņēmiena dārgā laika izšķiešanai nemaz nevar iedomāties. Tā jau varētu debesu iemītniekus it viegli pārvērst par čivinošu nejēgu baru. Baznīcā runā par mūžīgo miera valstību kā par iepriecinājumu. Bet palūko tikai izbaudīt uz savas ādas šo mūžīgo mieru debe­sīs, un cilvēks uzreiz jutīs, cik mokoši gausi vilk­sies laiks. Tici man, Stormfīld, tāds cilvēks kā tu, kas visu savu mūžu pavadījis nepārtrauktā rosībā, nonācis debesīs, kur galīgi nekā nebūtu ko darīt, jau pēc pusgada kļūtu traks. Nē, paradizē — tā nav vieta atpūtai; par to te nav ko šaubīties.

Es šim saku:

— Sem, ja man agrāk to kāds būtu teicis, es justos apbēdināts, taču tagad es esmu priecīgs. Esmu priecīgs, ka esmu šurp nokļuvis.

Bet viņš man jautā:

— Tu, kaptein, laikam gan esi krietni noguris?

Es atbildu:

— Noguris, tas vēl nav nekas, Sem! Esmu no­guris kā suns!

— Re nu, re nu! Tu esi pelnījis dziļu miegu un to tu te dabūsi. Tu esi nopelnijis labu ēstgribu - un šeit pusdienosi ar baudu. Šeit, tāpat kā uz zemes, bauda jāiemanto ar godīgu darbu. Nevar papriekš baudīt, bet tiesības uz baudu izpelnīties pēc tam. Taču paradizē vienā ziņā ir kāda atšķiriba: tu pats sev vari izvēlēties darba veidu: un, ja strādāsi go­dam, tad visa debesu vara tev palīdzēs gūt sekmes. Cilvēkam ar dzejnieka dvēseli, kas uz zemes bijis kurpnieks, šeit nevajadzēs darināt zābakus.

— Tas nu gan ir saprātīgi un gudri, — teicu. — Darba daudz, taču tikai tāds, kas tev pa prātam; un nebūs vairs nekādu moku, nekādu ciešanu …

— Nē, pagaidi mazliet, moku te ir daudz, tikai (ās nav nāvējošas. Ari ciešanu šeit daudz; bet tās nav mūžīgas. Saproti taču — laimes pašas par sevi nekur nav, tā rodas tikai kā pretstats kaut kam ne­patīkamam. Un tas ir viss. Nav nekā tāda, ko pašu par sevi jau varētu uzskatīt par laimi, — par laimi tu to izjutīsi tikai tad, kad tas būs kontrasts attie­cībā pret kaut ko citu. Tiklīdz tu pierodi un kon­trasta spēks atslābst, arī laimei beigas un cilvēkam vajadzīgs jau kaut kas cits. Nu, bet debesīs daudz moku un ciešanu, tātad daudz kontrastu, un līdz ar to iespējas uz laimi ir bezgalīgi plašas.

Es saku:

— Pirmo reizi dzirdu par tādu pārsaprātīgu pa- radizi, taču arī tai visai maz līdzības — tikpat maz, cik dzīvai princesei ar savu vaska attēlu, — ar priekšstatu par paradizi, kuru man iepotējuši jau no bērna kājām.

Pirmos mēnešus pavadīju, slaistoties apkārt pa debesu valstību, nodibinot draudzības un iepazīsto­ties ar apkārtni, un beigu beigās apmetos uz dzīvi diezgan jaukā kaktiņā, lai atpūstos pirms kāda darba. Bet arī tur e's turpināju nodibināt draudzīgas attiecības un vākt informāciju. Ilgi es mēdzu saru­nāties ar kādu vecu, plikpaurainu eņģeli, kura vārds bija Sendijs Makviljamss. Pēc savas izcelšanās viņš bija kaut kur no Ņudžersijas. Daudz laika mēs pa­vadījām kopā. Dažkārt kādas siltas dienas pēcpus­dienā mēs abi noguļamies piekalnītē klints ēnā — bet lejā atrodas purvs, kur Sendijs ierīkojis dzērveņu plantaciju, — sūcam pīpes un pļāpājam par šo un to. Es viņam reiz jautāju: