MARKS TVENS - EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

— Laikam gan, Sendij, tev taisnība, es teicu.

— Vai tad tev tālu jāmeklē, paraugies uz sevi, — turpināja Sendijs. — Tu neesi radīts spār­niem. Vispār, tas nav nekas priekš cilvēkiem. Vai atceries, cik milzīgi daudz gadu tu iztērēji, lai no­kļūtu uz šejieni? Bet tu taču joņoji ātrāk par liel­gabala lodi! Tagad iedomājies, ja tev nu viss šis attālums būtu bijis jānolido ar spārniem. Vai zini, kas tad būtu noticis? Mūžība paietu, bet tu vēl arvien lidotu! Taču miljoniem eņģeļu nākas ik die­nas nolaisties uz zemes, lai kā parādības rādītos mirstošiem bērniem un labiem cilvēkiem nāves cisās, — pats zini, tas ir eņģeļu pienākums pēc die­nestā ieņemamā amata. Protams, viņi tur ierodas ar visiem spārniem — viņi taču izpilda gluži oficiālu misiju, — un citādi jau arī mirstošie tos nemaz ne­atzītu par eņģeļiem. Bet vai tad tiešām tu varēji domāt, ka eņģeļi ar šiem spārniem lido? Taču ne. Un skaidrs, kādēļ: spārnu taču nepietiktu pat pus­ceļam, tie izputētu lupatu lēveros līdz pēdējai spal­viņai, un pāri paliktu tikai to skelets — gluži kā pūķa skelets, pirms tas ar papīru apvilkts. Debesīs attālumi vēl miljardiem reižu lielāki, eņģeļiem daž­kārt caurām dienām jāklenderē uz visdažādākām debesu malām. Vai tad šie to spētu paveikt ar spār­niem? Nu, protams, ka ne. Spārni viņiem tikai iz­skata pēc, bet attālumus viņi pārvar vienā mirklī — tiklīdz tie to vēlas. Lidojošais paklājs, par kuru mēs tūkstoš un vienas nakts pasakās esam lasījuši, ir visai prātīgs izgudrojums; taču iedomas, ka eņģeļi ar spārnu palīdzību spēj veikt neiedomājamus at­tālumus, — tās gan ir īstās blēņas!

— Mūsu abēju dzimumu jaunie eņģeļi, — tur­pināja Sendijs, — visu laiku valkā spārnus — gan koši sarkanus, zilus, zaļus, zelta, dažnedažādus daudzkrāsainus, varavīksnes krāsās un pat strīpoti rūtainus, bet neviens viņus par to nenosoda, tas viss piederas pie viņu vecuma. Spārni — tā ir ļoti skaista lieta un jauniem ļaudīm labi piestāv. Visā viņu tērpā spārni ir visskaistākais; oreols ir nieks, salī­dzinot ar spārniem.

— Nu labs ir, — es atzinos, — iebāzu savus spārnus bufetē un neizņemšu tos no turienes, kamēr laukā atkal nebūs dubļi līdz acīm.

— Vai arī svinīga pieņemšana.

— Kas tad tas nu atkal ir?

— Kaut kas tāds, ko tu šodien pat varēsi redzēt, ja vēlēsies. Pieņemšana tiek rīkota par godu kādam Džersijsitijas krodziniekam.

— Ko tu, pastāsti taču!

— Sis krodzinieks tika pievērsts kristīgajai ti­cībai kādā lūgšanas sanāksmē, ko Ņujorkā sarīko­juši Mudijs un Senkijs [7] ; kad krodzinieks brauca atpakaļ uz savām mājām, uz Ņudžersiju, prāmis, uz kura tas atradās, sadūrās ar kādu kuģi un kro­dzinieks noslīka. Šis krodzinieks ir no to ļaužu sugas, kas domā, ka debesīs visi vai gluži traki aiz laimes, ka tāds vecs grēka āzis glābj savu dvē­seli. Viņš domā, ka visi debesu iedzīvotāji, slavas dziesmas dziedādami, izskries viņu sagaidīt un šai dienā debesīs tik vien būs runas kā par viņu. Viņš iedomājas, ka tā ierašanās šeit sacels tādu furoru, kādu jau sen neviens vairs neatceras, šādu dīvai­nību esmu novērojis pie visiem mirušajiem krodzi­niekiem: tie ne tikvien sagaida, lai visi kā viens iziet viņus sagaidīt, bet ir pat pārliecināti, ka viņus sagaidīs ar lāpu gājienu.

— Tātad, šķiet, krodziniekam būs jāpiedzīvo vilšanās?

— Nē jel, gluži otrādi. Šeit taču nav atļauts sagādāt kādam vilšanos. Viss, ko cilvēks vēlas, — protams, ja vien tas izpildāms un vēlēšanās nav ķecerīga, — viss notiek pēc viņa prāta. Arvien jau atradīsies daži miljoni vai miljardi zeņķu, kam nav nekā labāka ko darīt kā sakarā ar kāda krodzinieka sagaidīšanu dzīt velnu, drūzmējoties ielās ar dego­šām lāpām rokās un vingrinot savas rīkles. Krodzi­nieks ir sajūsmināts, jaunatne izklaidējas uz velna paraušanu — tas nevienam nav par ļaunu, nemaksā ne grasi, toties nostiprina slavu par debesīm kā par vietu, kur visus jaunatnācējus gaida laime un pārticība.

— Jauki. Es katrā ziņā atnākšu paskatīties kro­dzinieka ierašanos.

— Paturi prātā, ka pēc labā toņa noteikumiem jābūt pilnā formā — ar spārniem un visu pārējo.

— Ar ko tad vēl?

— Ar oreolu, arfu, palmu zaru un tā tālāk.

— Ak tā? Laikam gan būšu slikti rīkojies, taču jāatzīstas, ka šīs lietas es pametu tajā dienā, kad dziedāju korī. Man itin nekā vairs nav, izņemot šo lupatu un spārnu.

— Nomierinies! Tavas lietas pievāktas un nolik­tas tavām vajadzībām. Aizsūti tām pakaļ!

— Aizsūtīšu, Sendij, pēc tām. Bet ko tu nupat teici par kaut kādām tur ķecerīgām vēlēšanām, kam nav lemts piepildīties?

— Ak, ko nu, tādu vēlēšanos, kas nepiepildās, ir ļoti daudz. Piemēra pēc, Bruklinā dzīvo kāds slu­dinātājs, kaut kāds Tolmedžs, — to sagaida vilša­nās. Viņš savos sprediķos mīl runāt, ka, tiklīdz ieradīšoties paradizē, tā tūdaļ steigšoties apkampt un saskūpstīties ar Ābramu, Izaku un Jēkabu un nobirdināt kādu asaru. Miljoniem zemes iedzīvotāju cer uz to pašu. Ik dienas šeit ierodas ne mazāk par sešdesmit tūkstošiem cilvēku, kas pirmām kārtām vēlas steigties pie Ābrama, Izaka un Jēkaba, lai spiestu tos pie krūts un izraudātos. Bet tev taču jāpiekrīt, ka sešdesmit tūkstoši cilvēku tādiem ve­čiem ir pārāk apgrūtinoša porcija. Ja viņi ari iedo­mātos piekrist, tad gadu gadā trīsdesmit divas stundas diennaktī viņi nekā cita nedarītu, kā ļautu sevi spaidīt un slacīt asaru plūdiem. Beigu beigās viņi būtu pagalam nomocījušies un arvien būtu slapji kā ūdensžurkas. Vai tad tā viņiem būtu paradizē? No tādas paradizes būtu jāmūk kā no mēra, tas taču katram skaidrs! Ābrams, Izaks un Jēkabs — lādzīgi, pieklājīgi, veci ebreji, bet skūp­stīties ar Bruklinas slavenībām viņiem būtu tikpat maz patikas kā tev. Piemini manus vārdus, mistera Tolmedža maiguma izpausme tiks ar pateicību no­raidīta. Izraudzīto privilēģijām ir sava robeža pat debesīs. Ja Ādams ietu sagaidīt katru jaunat­nācēju, kas vēlas viņu redzēt un izdiedelēt auto- grafu, tad viņš ar to vien spētu nodarboties un nekam citam laika vairs nepaliktu! Tolmedžs pazi­ņojis, ka vēlas pagodināt ar savu viziti ne vien Āb­ramu, Izaku un Jēkabu, bet arī Ādamu. Taču no šī nodoma tam būs jāatsakās.

— Bet vai tu domā, ka Tolmedžs tiešām uz­brauks šurp, debesīs?

— Nu katrā ziņā. Bet vari nebīties, viņš saie- sies ar savējiem — viņu te daudz. Sajā apstāklī arī slēpjas galvenais paradizes jaukums: šurp sa­rodas dažādu sugu cilvēki, lai nu stāsta, ko grib.

Katrs atrod sev sabiedrību, kas tam pa prātam, bet par citiem, tāpat kā savukārt tiem gar viņu, tam nav nekādas daļas. Ja jau nu dievs ir radījis para­dizi, tad arī iekārtojis visu, kā vajag, — plaši un lepni.

Sendijs aizsūtīja uz savām mājām pēc lietām, es arī aizsūtīju pēc savējām, un ap pulksten deviņiem vakarā mēs sākām ģērbties. Sendijs teica:

— Stormij, tevi sagaida interesants vakars. Laikam tur bus arī kaut kādi patriarchi.

— Vai tiešām?

— Jā, droši vien. Protams, tie uzvedas kā aris­tokrāti, vienkāršās tautas priekšā gandrīz vai ne­rādās. Manuprāt, viņi ierodas sagaidīt tikai tos grēciniekus, kas savu dvēseli izglābuši pēdējā brīdī. Arī tad viņi neierastos, taču saskaņā ar tradicijām uz zemes šādā gadījumā paredzēta liela ceremonija.

— Vai viņi, Sendij, visi līdz pēdējam ierodas?