MARKS TVENS - EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

Šekspirs ar Homēru un kāda nomaļa Francijas cie­mata kurpnieks, vārdā Marnē.

•— Vai tad tiešām Muchamedu un citus pagānus šeit ielaiduši?

— Jā, katrs no viņiem ir izpildījis savu misiju un ir pelnījis apbalvojumu. Cilvēks, kas zemes virsū nav saņēmis apbalvojumu, var būt mierīgs — šeit viņš noteikti to saņems.

— Bet kāpēc tad Sekspiram nodarīta tāda pāres­tība, liekot tam soļot aiz kaut kādiem tur kurpnie- ķeļiem, kalējiem un nažu trinējiem — ar vārdu sakot, aiz visādiem ļautiņiem, par kuriem neviens nekad neko nav dzirdējis?

— Āre, tā jau ir tā debesu taisnība: uz zemes tie nav tikuši novērtēti tā, kā to pelnījuši, taču te viņi ieņem to vietu, ko pelnījuši. Sis skroderītis Bilingss no Tenesijas štata rakstījis tādus pantus, kādi Homēram un Sekspiram pat saņos nav rādī­jušies, taču neviens nav gribējis tos iespiest un neviens tos nav lasījis, izņemot Viņa neizglītotos kaimiņus, kas par tiem tikai smējušies. Kad ciematā sarīkoja dejošanu vai iedzeršanu, tad skrēja pēc Bilingsa, uzlika tam galvā no kāpostu lapām dari­nātu kroni un izsmiekla dēļ viņam klanījās. Kādreiz vakarā, kad viņš gulēja slims, aiz bada novārdzis, viņu izvilka laukā, uzlika galvā kroni un, uzsēdi­nājuši jāteniski uz mieta, nesa pa ciematu; viņam pakaļ skrēja visi ciemata iedzīvotāji, sizdami skārda šķīvjus un baurodami, cik spēj. Tajā pašā naktī Bilingss nomira. Viņš nemaz netika domājis nonākt paradizē un nekādā ziņā nebija cerējis uz svinīgu sagaidīšanu, droši vien viņš būs izjutis krietni lielu pārsteigumu, kad viņam par godu tikusi sarīkota tāda pieņemšana.

— Vai tu tur biji?

— Pasarg dievs, ko tu!

— Kādēļ? Vai tad tu nezināji, ka gatavojas svinības?

— Zināju ļoti labi. Par Bilingsu debesu sfērās daudz ticis spriests — un ne jau vienu dienu vien kā par šito krodzinieku, bet veselus divdesmit gadus līdz viņa nāvei.

— Kāda velna pēc tad tu neaizgāji?

— Re, kā tu spried! Tādi kā es lai tiktu uz pie­ņemšanu, kas rīkota par godu pravietim? Lai es, muļķadesa, turp būtu bāzies palīdzēt saņemt tādu dižvīru, kāds ir Eduards Bilingss?! Es taču bulu kļuvis par apsmieklu visiem miljardu jūdžu apkārt­nē. To man nekad nebūtu piedevuši.

— Bet kas tad tur bija?

— Tie, ko mums, kaptein, nez vai vispār izdosies kādreiz redzēt. Nevienam vienkāršajam mirstīgajam neuzsmaida laime būt cienīgam piedalīties pravieša sagaidīšanā. Tur sanāca visa aristokrātijā, visi pat­riarchi un pravieši, visi erceņģeļi, kņazi, guberna­tori un vicekaraļi pilnā sastāvā, bet no sīkām nagli­ņām — neviens. Un tad vēl, ņem vērā, viss šis aristokratijas zieds — kņazi un patriarchi — sanāca ne tikai no mūsu pasaules vien, bet no visām pa­saulēm, kas mirdz pie mūsu debesu telts, un vēl no miljardiem pasauļu, kuras atrodas neskaitāmās citās sistēmās. Tur bija pravieši un patriarchi, kam mū­sējie pat par kāju pamesliem neder ne ranga, ne slavas, ne ari citā ziņā. Viņu vidū bija slavenības no Jupitera un citām mūsu sistēmas planētām, bet paši galvenie — dzejnieki Saa, Bo un Suf — bija ieradušies no trim lielām, trīs dažādu visai tālu sistēmu planētām. So vīru vārdi dunēt nodunēja visās debesu malu maliņās un kaktiņos kopā ar astoņdesmit galveno erceņģeļu vārdiem, turpretim ārpus debesu maliņas, kas ierādīta mūsu pasaulei, neviens nekā nav dzirdējis ne par Mozu, ne Ādamu, ne visu pārējo kompāniju, un, ja arī, tad tie ir tikai atsevišķi lieli zinātnieki; starp citu, viņi arvien mūsu patriarchu un praviešu vārdus raksta nepareizi, visu sajauc, viena darbus piedēvē citam un gandrīz vien­mēr visus viņus vienkārši ierindo mūsu saules sis­tēmā, neturēdami par vajadzīgu ielaisties tādos sīkumos kā norādīt, no kādas īsti pasaules šie pra­vieši cēlušies. Tas atgādina kādu indiešu zinātnieku, kas, vēlēdamies padižoties ar savām zināšanām, apgalvoja, ka Longfelo [9] dzīvojot Savienotajās Val­stīs — it kā tas vienā un tai pašā laikā dzīvotu visās valsts malās, bet pašas Savienotās Valstis aizņemtu tik mazu platību, ka, vienalga kurp arī tu nemestu akmeni, tu noteikti ar to trāpīsi Longfelo. Starp mums runājot, mani arvien kaitina tas, ar kādu nicināšanu šie no pasaulēm-milzeņiem atnāku­šie atsaucas ne tikvien par mūsu mazo pasauli, bet pat par visu mūsu sistēmu. Protams, mēs dodam

Jupiteram to godu, kas Jupiteram pienākas, jo, salī­dzinot ar to, mūsu pasaule nav lielāka par kartu­peli; bet citās sistēmās taču ir pasaules, kuru priekšā Jupiters pats ir mazāks par sinepju graudiņu! Pie­mēra dēļ te derētu minēt Hubras planētu, kas ir tik liela, ka Halleja komētas orbitā to nekādā ziņā neievietosi, jo tā izjuktu no savām kniedēm. Tūristi no Hubras (es domāju par iedzimtajiem, kas tur dzīvojuši un nomiruši) šad un tad šeit parādās un prašņā par mūsu pasauli, bet, tiklīdz viņi uzzina, ka mūsu pasaule ir tik maza, ka zibens vienā se­kundes astotdaļā tai var apskriet apkārt, tad viņi pieturas pie sienām, lai aiz smiekliem nenokristu garšļaukus. Pēc tam viņi ieliek monokli acī un sāk mūs caur to aplūkot un gluži tā, it kā mēs būtu kādas brīnumainas vaboles vai kukaiņi. Vien ; no šiem tūristiem man jautāja: cik ilgi pie mums ilgsi diena?

Es atbildēju, ka vidēji diena ilgst 12 stundas. Tad viņš man jautāja: «Vai tiešām pie jums iedzī­votāji tādās domās, ka ir vērts šādas īsas dienas dēļ piecelties no gultas un nomazgāties?» Sie ļaudis arvien tā izturas — viņi nepalaiž garām izdevību palielīties, ka viņu diena ir tas pats, kas mums trīs­simt divdesmit divi gadi. Sis nekaunīgais zeņķis vēl nebija sasniedzis pilngadību, tas bija tikai kādas seši vai septiņi tūkstoši dienas vecs — tas ir pēc tā, kā mēs skaitām, ap divi miljoni gadu, — tāds draiskulīgs vasaraudzis pārejas gados, kad jaunek­lis vairs nav zēns, taču arī vīrs vēl nav. Būtu tas bijis kaut kur citur un nevis paradizē, tad gan es viņam pāris pamatīgu vārdiņu būtu pateicis. Nu, bet, īsi sakot, Bilingsam par godu rāva vaļā tādu lielisku sagaidīšanu, kādas jau daudzus tūkstošus gadu netika bijis, un es domāju, ka tam būs labi rezultāti. Bilingsa vārds kļūs pazīstams visnoma­ļākajos kaktiņos, sāks runāt par mūsu astrono­misko sistēmu, bet varbūt pat arī par mūsu pasauli, un debess iemītnieku visplašāko aprindu acīs mēs būsim cēlušies. Iedomājies tikai: Šekspirs gāja atmuguriski šā Tencsijas skrodera priekšā, kaisī­dams tam zem kājām puķes, bet Homērs, stāvēdams aiz šī skrodera krēsla, banketa laikā viņu apkalpoja! Protams, šis apstāklis banketa laikā neatstāja ne uz vienu nekādu sevišķu iespaidu, jo dižie ārzem­nieki, kas nākuši no citām sistēmām, nekad nebija dzirdējuši ne par Šekspiru, ne Homēru; taču, ja vēsts par šo notikumu varētu nonākt līdz mūsu mazajai zemītei, tur nu gan tas saceltu sensāciju! Ak, kaut jel šim nožēlojamam spiritismam būtu kaut kāda nozīme, tad mēs par šo gadījumu varētu dot ziņu tiem tur uz zemes un Tenesijā, kur Bilingss kādreiz dzīvoja, tam uzceltu pieminekli, bet viņa autografs būtu cenā augstāks par sātana autografu. Tad nu re, vareni gan uzdzīvoja šai pieņemšanā — man par visu sīki jo sīki pastāstīja kāds panīcis aristokrats, baronets sers Ričards Dafers no Hobo- kenas*.

— Ko tu saki, Sendij, baronets no Hobokenas, kā tas var būt?

* Hobokena — rūpniecības pilsētiņa Ņudžersijas štatā, netālu no Ņujorkas.

— Ļoti vienkārši. Dikam Daferam piederēja desu darbnīca, un visā savā mūžā viņš nesakrāja ne centa tādēļ vien, ka visas gaļas atliekas pa klusam atdeva nabagiem. Ne jau nabagiem klaidoņiem, nē, bet godīgiem, kārtīgiem cilvēkiem, kas bija palikuši bez darba, tādiem, kuri drīzāk nomirtu badā nekā ietu ubagot. Diks noskatījās bērnus un pieaugušos, kas izskatījās izbadējušies, slepus sekoja viņiem līdz mājām, apjautājās par tiem pie kaimiņiem, bet vēlāk tos baroja un sameklēja tiem darbu. Bet, tā kā Diks, citiem redzot, nevienam neko nedeva, tad iemantoja sīkstuļa reputāciju, ar to tad viņš arī nomira, un visi teica: «Tā viņam arī vajadzēja!» Bet toties viņš vēl nepaspēja šurp ierasties, kad viņam jau piešķīra baroneta titulu, un pirmie vardi, ko Diks, Hobokenas desinieks, nonācis šeiļ pāra dizes krastos, dzirdēja, bija: «Iisiet sveicināti, sei Ričard Dafer!» Tas to ļoti pārsteidza, jo viņš bija pārliecināts, ka viņā saulē tam nolemta cita vietiņa, kur klimats labu tiesu karstāks nekā šeit.