MARKS TVENS - EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

pašapmierinātu svēto es vēl nekad netiku redzējis. Kad viņš sāka kāpt pa galvenās tribines kāpnēm uz augšu, koris skaļi uzsāka dziedāt:

Visa paradizē skaļi vaid, Tā tavu balsi dzirdēt gaid.

Goda vietā — platā, milzīgā laukumā galvenās tribines centrā - ierīkotas četras teltis, ap kurām visapkārt grezna godasardze. Teltis visu laiku bija cieši aizvērtas. Beidzot krodzinieks bija uzrāpies augšā un, uz visām pusēm klanīdamies un smaidus šķiezdams, licis lidz laukumam telšu priekšā, un te tās visas uzreiz atvērās, un mēs ieraudzījām četrus lieliskus, ar dārgakmeņiem nosētus zelta troņus: divos vidējos sēdēja pa sirmbārdainam vecim, bet abos malējos — stalti, lieliskās bruņās tērpti skais­tuļi — milži, ar oreoliem, tik lieliem kā bļodas. Visi, kas tur bija, ļaužu miljoni krita ceļos, laimē staro­jošos skatienus vērsa uz troņiem un priecīgi sāka sačukstēties:

— Divi erceņģeļi! Cik brīnišķīgi! Bet kas tie citi?

Erceņģeļi pēc karavīru parašas īsi un sausi pa­klanījās krodziniekam; abi sirmgalvji arī piecēlās, un viens no tiem teica:

— Mozus un Esavs tevi sveic!

Tūdaļ visi četri nozuda, un troņi stāvēja tukši.

Krodzinieks acīm redzot bija drusku sarūgtināts: viņš laikam domāja, ka varēs apkampt šos sirm­galvjus; bet pūlis — tik lepns un laimīgs, kādu tu ne mūžam neesi redzējis, — gavilēja, jo tam bija palaimējies skatīt Mozu un Esavu. Visi tikai par to vien runāja: «Vai jūs redzējāt viņus?» — «Es gan!» Esavs sēdēja pret mani profilā, bet Mozu es redzēju tieši vaigā, gluži tā, kā jūs redzu!

Procesija aiznesa sev līdz krodzinieku, bet pūlis sāka atstāt tribines un izklīst. Kad mēs gājām mājup, Sendijs izteicās, ka sagaidīšana noritējusi lieliski un krodziniekam ir tiesības ar to mūžīgi le­poties. Un vēl Sendijs piebilda, ka mums palaimē­jies: var četrdesmit tūkstošus gadu staigāt pa visā­dām pieņemšanām un tomēr divus tādus dižvīrus kā Mozu un Esavu neredzēt. Vēlāk mēs vēl uzzinā­jām, ka gandrīz vai būtu dabūjuši redzēt arī trešo patriarchu un īsto pravieti, taču tas pēdējā mirklī ar pateicību atteicies no ielūguma. Sendijs teica, ka tur, kur stāvējuši Mozus un Esavs, tiks uzcelts pie mineklis, uz kura būšot atzīmēts, kad un sakara ar kādu notikumu tie parādījušies, kā ari visas cere monijas apraksts. Un gadu tūkstošus šo vietu apmeklēs tūristi, lai blenztu uz pieminekli, rāptos tajā un ieskrāpētu tur savus vārdus.

1907. g.

Iedvesma

Es biju lik ļoii noguris, ka par spīti izbailēm drīz vien aizmigu. Kad es beidzot pamodos, man šķita, ka esmu gulējis ļoti ilgi. Mana pirmā doma bija: «Kādu dīvainu sapni es redzēju! Ja es nebūtu tagad pamodies, tad mani vai nu pakārtu, vai noslī­cinātu, vai sadedzinātu, vai ari .. . Pasnaudīšu vēl, kamēr pūtīs sirēna, tad iešu uz ieroču rūpnīcu un izrēķināšos ar Herkulesu.»

Bet tieši tad es izdzirdu sarūsējušu ķēžu un bultu skarbo troksni, gaisma iespīdēja man acīs un manā priekšā nostājās Klarenss — šis gaisīgais radījums! Man aizrāvās elpa un mute izbrīnā pavērās.

— Ko! — es teicu. — Tu vēl tepat? Sapnis ir beidzies, kas tev te ko meklēt! Pazūdi!

Bet viņš tikai pasmējās viņam raksturīgajā viegl­prātībā un sāka mani ķircināt par manu bēdīgo likteni.

— Nu labi, — es teicu samierinājies. — Lai sap­nis turpinās. Man nav jāsteidzas.

— Kāds sapnis?

— Kāds sapnis! Nu, ka esmu karaļa Artura galmā — tā, kurš nekad nav dzīvojis, un ka saru­nājos ar tevi, kaut gan tu esi tikai manas fantazijas radīts tēls.

— Ak lūk, kā! Un vai tas ari ir sapnis, ka tevi rit sadedzinās? Ha, ha, atbildi man!

Viņa vārdi lika man nodrebēt. Tikai tagad es sāku saprast, ka mans stāvoklis, vienalga vai nu sapni, vai nomodā, ir ļoti nopietns. No agrākiem piedzīvojumiem es zināju, ka sapņi mēdz būt tik dzīvi kā īstenība, tā ka tikt sadedzinātam, kaut arī sapnī, nav nekāds joks, un no tā vajadzēja izvai­rīties vienalga ar kādiem līdzekļiem, godīgiem vai negodīgiem. Un es sāku lūgt pāžu:

— Ak Klarens, labo zēn, mans vienīgais draugs, tu taču esi mans draugs, vai ne? Neatstāj mani! Palīdzi man izbēgt no šejienes!

— Ko tu runā! Izbēgti Cilvēk, visas ejas taču apsargā apbruņoti sargi.

— Bez šaubām, bez šaubām! Bet cik daudz viņu ir, Klarens? Es ceru, ne pārāk daudz?

— Ap divdesmit. Par izbēgšanu nav ko domāt.

Brīdi klusējis, viņš vilcinādamies piebilda:

— Ir arī vēl citi iemesli — svarīgāki.

— Citi? Kādi?

— Nu, viņi saka — ak, es nedrīkstu, tik tiešām es nedrīkstu!

— Manu nabaga zēn, kas noticis? Kāpēc tu esi tik samulsis? Kāpēc tu esi tik samulsis? Kāpēc tu tā drebi?

— Ak, man patiesi ir iemesls. Es ļoti gribu tev to pateikt, bet…

— Nu, nu, esi drošsirdīgs, esi vīrišķīgs, runā, tu taču esi labs zēns!

Viņš svārstījās starp vēlēšanos izstāstīt un bai­lēm; tad, piezadzies pie durvīm, klausīdamies paglū­nēja ārā un beidzot, klusi pienācis pie manis un muti pielicis pie manas auss, iečukstēja briesmīgo vēsti ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņš spertu kāju uz bīstamas zemes un runātu par lietām, kuru pie­minēšana varētu nest tam nāvi.

— Merlins savā jaunumā ir apbūris šo cietumu; visās apkārtējas karaļvalstīs neatradīsies neviens cilvēks, kas uzdrošinātos kopā ar tevi spert kāju pār tā slieksni. Nu es esmu tev visu izteicis, lai dievs ir man žēlīgs. Ak, esi laipns pret mani, žēlo nabaga zenu, kas grib tev tikai labu, jo, ja tu mani nodosi, es esmu pazudis.

Es sirsnīgi smējos, kā ilgi nebiju smējies, un izsaucos:

— Merlins apbūris! Merlins, tik tiešām! Šis ve­cais, lētais krāpnieks, šis pļāpīgais, vecais ēzelis! Blēņas, tīrās blēņas, vismuļķīgākās blēņas visā pa­saulē! Man šķiet, no visām bērnišķīgām, idiotiskām, stulbām, zaķpastalīgām māņticībām, kas jebkad … Sasodītais Merlins!

Bet Klarenss bija nokritis ceļos, pirms es vēl ne pusi nebiju pateicis, un šķita, ka no bailēm tas zaudēs prātu.

— Uzmanies! Tavi vārdi ir briesmīgi. Kuru katru brīdi šīs sienas var sagrūt pār mums un mūs aprakt, ja tu tā runāsi. Atsauc savus vārdus, pirms nav vēl par vēlu!

Redzot šīs dīvainās izbailes, man ienāca prātā jauna ideja, par kuru bija vērts padomāt. Ja šeit katrs, tāpat kā Klarenss, neviltoti un godīgi baidījās no Merlina viltus burvības, tad katrā ziņā tik attīs­tītam cilvēkam kā man vajadzētu prast izmantot apstākļus savā labā. Pārdomājis savu plānu, es teicu:

— Piecelies! Saņemies, skaties man acīs! Vai tu zini, kāpēc es smējos?

— Nē, bet svētās jaunavas dēļ nedari to vairāk.

— Labi, es tev pateikšu, kāpēc es smējos. Tā­pēc, ka es pats esmu burvis.

— Tu!

Zēns atkāpās soli un aizturēja elpu, jo tas viņam bija pārāk negaidīti; tomēr es tūlīt ievēroju, ka viņš sāk izturēties pret mani ļoti godbijīgi. Tas nozīmēja, ka šinī trako namā krāpniekam visi tic uz vārda, neprasot no tā nekādus pierādījumus. Es turpināju:

— Es pazīstu Merlinu jau septiņi simti gadu, un viņš …

— Septiņi simti…

— Nepārtrauc mani! Viņš ir trīspadsmit reizes miris un augšāmcēlies un katrreiz ieradies pasaulē ar jaunu vārdu: Smits, Dženss, Robinsons, Džek- sens, Pīterss, Haskins, Merlins — katrreiz kas cits. Es satiku viņu Ēģiptē pirms trīssimt gadiem, es satiku viņu Indijā pirms piecsimt gadiem — vienmēr viņš maisās man pa kājām, kur vien es eju, — man viņš apnicis. Viņš ir gluži nenozīmīgs burvis, zina vienu otru parasto triku, bet nekad tālāk par ābeces gudrībām nav ticis un arī netiks. Viņš ir pietiekoši labs province — vienas nakts izrādēm un tamlīdzī­gām lietām, bet lietpratēju tēlot viņam gan neva­jadzētu tur, kur ir īsts mākslinieks, — tas ir par traku. Paklausies, Klarens, es vienmēr būšu tavs draugs, un tev arī jābūt manējam. Izpalīdzi man! Pastāsti karalim, ka es esmu burvis — Visuaugstais, Visuvarenais Spļauj-Taisni-Griestos un veselas cilts vadonis un lai viņš zina, ka es viņiem uzsūtīšu tādu likstu, ka visiem mati stāvus sacelsies, ja gadījumā sera Keja projektu realizēs un man nodarīs pāri Vai tu to pateiksi karalim?