MARKS TVENS - EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

Nabaga zēns atradās tādā stāvoklī, ka tikko spēja man atbildēt. Bija žēl skatīties uz tik nobie­dētu, satriektu, pilnīgi iznīcinātu radījumu. Tomēr viņš apsolījās darīt visu un lūgšus lūdza mani būt viņa draugam, nekad viņu neatstāt un nekad viņu nenoburt. Tad viņš aizgāja, ar roku pie sienas tu­rēdamies kā slimnieks.

Te pēkšņi man iešāvās prātā doma: cik neuzma­nīgi esmu izturējies! Tiklīdz zēns nomierināsies, viņš sāks brīnīties, kāpēc tādam lielam burvim kā man vajadzīga šāda zēna palīdzība, lai izkļūtu no šejienes. Visus galus savelkot kopā, viņš secinās, ka es esmu krāpnieks.

Veselu stundu es raizējos un lamāju sevi vis­visādiem vārdiem par savu pārsteidzību. Beidzot pavisam pēkšņi man ienāca prātā, ka šie radījumi taču nemaz nedomā, ka viņi nekad neko neapsver; mūsu nesenā saruna norādīja, ka viņi pat nespēj konstatēt acīm redzamas pretrunas. Es nomierinā­jos.

Bet, tiklīdz cilvēks ir šķietami nokārtojis vienu, viņš sāk raizēties par kaut ko citu. Es iedomājos, ka esmu izdarījis vēl vienu kļūdu, likdams zēnam brī­dināt savus kungus par maniem draudiem uzsūtīt likstu; ļaudis, kas tik dedzīgi, tik labprāt un katrā laikā gatavi piedzīvot dažādus brīnumus, noteikti gribēs redzēt, kā tie notiek, kas notiktu, ja man liktu pierādīt savus vārdus. Jā, es biju izdarījis kļūdu, vispirms man vajadzēja izgudrot šo likstu. — Ko darīt? Ko teikt, kā iegūt mazliet laika? — At­kal es biju ķezā un pamatīgā turklāt.. .

— Soļi! Viņi nāk. Kaut varētu vēl mirkli pado­māt … Labi! Es esmu izdomājis. Viss kārtībā.

Redziet, tas bija saules aptumsums. Pēdējā brīdi man iešāvās prātā, ka Kolumbs vai Kortezs (viens no viņiem) bija izlietojis saules aptumsumu ka glābšanās līdzekli, atrazdamies mežoņu gūstā, un arī es te saskatīju sev labu izdevību. Es to varēju viegli izlietot, un tas nebūtu nekāds plaģials, jo es to izdarītu gandrīz tūkstoš gadu pirms viņiem.

Klarenss ienāca noskumis, nobēdājies un teica:

— Es steidzos ar ziņu pie mūsu senjora karaļa, un viņš tūlīt iesauca mani pie sevis. Viņš bija bries­mīgi pārbijies un nolēma dot rīkojumu, lai jūs neka­vējoties atbrīvo, ietērpj greznās drēbēs un novieto tik lielam vīram piemērotos apartamentos; bet tad ienāca Merlins un visu izjauca; viņš pārliecināja karali, ka jūs esot traks un nezinot, ko runājot; viņš teica, ka jūsu draudi esot tikai muļķības un tukša lielība. Viņi ilgi strīdējās, un beidzot Merlins zob­galīgi teica:

— Kāpēc viņš nenosauc savu briesmīgo likstu? Droši vien tāpēc, ka viņš to nevar.

Sis arguments lika karalim apklust, jo viņš ne­prata to apgāzt, un tā nu viņš lūdz tevi saprast viņa neveiklo situāciju un nosaukt vārdā tavu paredzēto likstu, apzīmējot tās raksturu un piepildīšanās laiku. Lūdzu, lūdzu, neatliec to uz vēlāku laiku, jo tas no­zīmē divkāršot uu trīskāršot tev draudošās briesmas. Esi jel prātīgs un nosauc šo likstu vārdā!

Visu apsvēris dziļā klusumā, es jautāju:

— Cik ilgi esmu ieslēgts šinī caurumā?

— Tevi ieslēdza aizvakar vakarā. Tagad pulk­stenis ir deviņi no rīta.

— Ko tu saki! Tad es esmu pamatīgi gulējis. Deviņi no rīta! Spriežot pēc ēnas, liekas, ka būtu pusnakts. Vai šodien ir divdesmitais?

— Jā, divdesmitais.

— Tātad rīt mani dzīvu sadedzinās.

Zēns nodrebēja.

— Ap kādu laiku?

— Pašā dienas vidū.

— Labi, es tev pasacīšu, ko atbildēt karalim.

Un, pārtraucis teikumu, labu brīdi draudīgā klu­sumā noraudzījos uz pārbiedēto zēnu, tad iesāku lēnā un dobjā balsī, to dramatiski kāpinādams, līdz bija sasniegts kulminācijas punkts, un tad es skandēju tik cēli un dižmanīgi kā vēl nekad savā mūžā:

— Ej atpakaļ pie sava karaļa un saki viņam, ka tajā stundā es iegremdēšu visu pasauli pusnakts tumsā, iznīcināšu sauli, un tā vairs nekad nespīdēs; bez gaismas un siltuma ies bojā visi zemes augļi, un visi ļaudis, līdz pēdējam vīram, nomirs bada nāvē.

Zēns bezsamaņā sabruka uz grīdas, man pašam vajadzēja iznest viņu ārā. Nodevis viņu kareivjiem, es atgriezos savā kamerā.

Klusumā un tumsā mana izdoma sāka strādāt. Fakts pats par sevi daudz neko neizsaka, bet, kad tu sāc sev šo faktu iztēlot, tad tas parādās visspilg­tākajās krāsās. Pavisam dažādas lietas, vai nu dzir­dēt, ka cilvēkam iedurts nazis sirdī, vai pašam redzēt, kā tas notiek. Klusumā un tumsā apziņa, ka atrodos nāves briesmās, mani parņēma arvien vai­rāk un vairāk, šī apziņa stindzināja manas asinis un lika šermuļiem skriet pār muguru. Bet, lai sla­vēta daba, kas iekārtojusi tā, ka, tiklīdz dzīvsudrabs cilvēka dvēseles termometrā nokritis zemāk par no­teiktu punktu, nāk pēkšņa pārmaiņa un tas sāk atkal kāpt uz augšu. Ataust cerības, rodas dzīvesprieks, un cilvēks atkal ir spējīgs kaut ko darīt savā labā, ja vien vēl kas darāms. Dzīvības spēks man uzplūda pēkšņi, un es sev teicu, ka saules aptumsums mani noteikti izglābs un padarīs par ievērojamāko vīru visā karaļvalstī; dzīvsudrabs manā dvēseles termo­metrā kāpa augšup, un visas raizes izgaisa kā nebi­jušas. Es biju laimīgākais cilvēks pasaulē. Pat ar nepacietību es gaidīju rītdienu pienākam, jo tik ļoti vēlējos piedzīvot savu triumfu — kļūt par pielūgsmi un brīnumu visai tautai. Bez tam, raugoties no ma- terialā viedokļa, tas būtu man milzīgi izdevīgi. Pa šo laiku es biju atstājis kaut ko neievērotu. Es biju pa daļai pilnīgi pārliecināts, ka, tiklīdz šie māņticī­gie ļaudis uzzinās par paredzētās likstas raksturu, viņi meklēs vidusceļu. Un, kad es izdzirdu soļus, es sev teicu: «Droši vien tas ir kompromiss. Ja tas būs jjrian izdevīgs, tad es to pieņemšu, bet, ja tas man nebūs pa prātam, tad es neparko nepiekāpšos un turēšos, cik spēšu.»

Atvērās durvis, un ienāca pāris apbruņotu vīru. To priekšnieks teica:

— Sārts ir sagatavots. Nāci

Sārts! Spēki mani atstaja, un es tik tikko nepa- kritu. Cik gan grūti šādos brīžos cilvēkam paelpot, kaklā iestājas tāds kā kumoss un žņaudz to ciet; bet, tiklīdz es spēju parunāt, tā tūlīt teicu:

— Bet tā ir kļūda — soda izpildīšana paredzēta

rīt.

— Pavēle grozīta. Sodu izpildīs šodien. Pastei­dzies!

Es biju pazudis. Man nebija nekāda glābiņa. Samulsis un apjucis, nespēdams savaldīties, es bez­palīdzīgi skraidīju pa kameru; kareivji mani saķēra un, izveduši ārā, vilka sev. līdz pa apakšzemes gai­teņu labirintu, līdz beidzot izgrūda virszemes spilg­tajā gaismā. Plašajā, mūriem apjoztajā pils pagalmā mani tikko neķēra trieka, jo pirmais, ko es ierau­dzīju pagalma vidū, bija sārts ar blakus sakrautiem žagariem un mūks. Visās četrās pagalma malās cita aiz citas pacēlās kāpienveidīgas sēdekļu rindas, ka? mirdzēja vien aiz dažādo apģērbu krāsām. Karalis un karaliene sēdēja savos troņos, tos tūlīt varēja pūlī pamanīt. Lai visu to ieraudzītu, bija vajadzīgs tikai viens mirklis. Nākošajā mirkli, nez no kurienes izlīdis, pie manis piesteidzās Klarenss un laimē mir­dzošām acīm sāka man kaut ko čukstēt ausī. Lūk, ko viņš teica:

— Tikai pateicoties man, nāca šī pārmaiņa, un pamatīgi es cīnījos, lai to panāktu! Bet, kad es vi­ņiem pastāstīju par sagaidāmo likstu un ieraudzīju, cik milzīgas izbailes tos pārņēma, tad es sapratu, ka pienācis laiks rīkoties. Un tad, gan šā, gan tā izlik­damies, es viņiem iestāstīju, ka tava vara pār sauli nevar vēl būt pilnīga līdz rītdienai un, lai glābtu visu pasauli, tevi jānogalina jau šodien, kamēr vel tavs burvju spēks nav visspēcīgs. Piķis lai parauj, tie bija tīrie meli, visvienkāršākais iebildums, bel tev vajadzēja redzēt, kā viņi savā baiļu trakuma pie tā pieķērās, it kā tas bulu no debesīm sūtīts glābiņš. Visu laiku es savā nodabā klusi smējos gan par to, ka esmu tos tik pamatīgi piekrāpis, gan slavē­dams dievu, ka tas ļāvis taņj visniecīgākajam no saviem radījumiem būt par tavu glābēju. Cik laimīgi man tas izdevās! Tagad tev nevajadzēs saulei tā pa īstam nodarīt ļaunu — tik neaizmirsti to, dieva dēļ, neaizmirsti to! Lai kļūst tikai maķenīt tumšāks, mazlietiņ tumšāks un vairāk nekas. Ar to pilnīgi pietiks. Viņi redzēs, ka es savā neziņā esmu viņiem stāstījis muļķības, un, tiklīdz satumsīs, tu redzēsi, ka viņi aiz bailēm kļūs vai traki. Tevi tūlīt atsva­