MARKS TVENS - EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

— Bet taču ir Anglija, Sendij, Anglijas ap­gabals?

— Jā, bet tur jau nav daudz labāk par mūsu debesu valstības iecirkni. Viss ir labi, kamēr tu sarunājies ar angļiem, kas dzimuši ne agrāk kā pirms trīs simti gadiem, bet, ja sastopas ar cilvē­kiem, kuri dzīvojuši pirms Elizabetes laikmeta, tad angļu valoda tūdaļ kļūst miglaina un, jo tālākos gadsimtos, jo miglaināka. Es mēģināju sarunāties ar kādu Lengledu un kādu cilvēku, vārdā Čoseru,— tie ir divi senlaiku dzejnieki, — taču nekas tur ne­sanāca! Es viņus slikti sapratu, un viņi slikti sa­prata mani. Vēlāk saņēmu no viņiem vēstules, taču tik lauzītā angļu valodā, ka neko nespēju saprast. Bet cilvēki, kas dzīvojuši Anglijā vēl pirms šiem dzejniekiem, — tie jau nu ir pavisam ārzemnieki: dažs runā dāniski, cits krieviski, trešs — franču- normaņu valodā, bet daži runā visu šo valodu sa­jaukumā; vēl vecāku laiku angļi sarunājas latī­niski, senbritu valodā, īriski, galliešu valodā; bet, kuri vēl agrāk dzīvojuši, tie ir visīstākie mežoņi, un tiem ir tāda barbaru valoda, ka pats velns to ne­sapratīs! Kamēr tur sameklēsi kādu, ar kuru var parunāties, jāizspraucas cauri milzīgiem ļaužu pūļiem, kur visi tirina savu lirināšanu. Redzi, mii jardiem gados tautas un valodas katrā zeme tik daudz reižu mainījušās, ka šis juceklis nevarēja palikt bez sekām pat paradizē.

— Sendij, bet vai tu esi redzējis daudz dižu ļaužu, par kuriem rakstīts vēsturē?

— Ko nu, cik tik gribi! Redzēju gan karaļus, gan visādas citas slavenības.

— Bet vai karaļi šeit tādā pašā cieņā kā uz zemes?

— Nē. Nevienam nav atļauts uz šejieni ņemt līdzi savus titulus. Valdnieka dievišķā vara — tā ir iedoma, ko uz zemes tur diezgan lielā cieņā, bet te, debesīs, tā neder. Tiklīdz karaļi nonāk aizsaulē, tā tie tūdaļ tiek pazemināti līdz vispārējam līme­nim. Es labi pazinu Kārli Otro — 1as ir viens no visiecienītākajiem komiķiem paradizes Anglijas ap­gabalā un arvien uzstājas izpārdotā namā. Pro­tams, ir arī labāki aktieri par viņu — cilvēki, kas nodzīvojuši uz zemes pilnīgi nezināmi, — bet Kār­lis iekarojis sev vārdu, viņam te paredz lielu nā­kotni. Ričards Lauvassirds darbojas ringā, un ska­tītāji to ir iecienījuši. Indriķis Astotais — traģiķis, un ainas, kurās viņš nogalina cilvēkus, ir augstākā mērā pārliecinošas, kā no dzīves ņemtas. Indriķis Sestais kioska tirgojas ar baznīcas dziesmu la­piņām.

— Bet Napoleonu, vai to tu, Sendij, esi kādreiz redzējis?

— Bieži vien esmu to redzejis, dažreiz korsika- niešu, dažreiz franču iecirknī. Viņš pēc paraduma meklē sev redzamāku vietiņu un staiga, rokas uz krūtīm sakrustojis; uzacis sarauktas, padusē tāl­skatis, izskats tam majestātisks, drūms, neparasts — tāds, kādu viņa reputācijā prasa. Un jāsaka, viņš jūtas ārkārtīgi neapmierināts, ka šeit viņš pretēji tam, ko gaidījis, nemaz vairs neskaitās par tik pār­liecīgi lielu karavadoni.

— Vai re! Ko tad uzskata par lielāku?

— Taču ļoti daudzus cilvēkus, mums pat galīgi nepazīstamus no kurpnieku, kalēju, trinēju sugas, — zini, vienkārši ļautiņi, dievs zina, no kādām vietām, kuri savā mūžā nekad zobenu nav rokā turējuši un ne reizes nav šāvuši, bet savā sirdī ir bijuši kara­vadoņi, kaut arī tiem nav bijusi izdevība to parādīt. Bet šeit tie ar pilnām tiesībām ieņem tiem pienāko­

šos vietu un Cezars, Napoleons un Maķedonijas Aleksandrs spiesti atiet dibenplānā. Mūsu pasaulē vislielākais ģēnijs kara lietās bijis kāds mūrnieks no Bostonas apkaimes, vārdā Absaloms Džonss, kas miris Neatkarības kara laikā. Kur viņš arī neparā­dītos, tur tūdaļ sarodas pūlis. Jā, katram zināms — ja tikai šim Džonsam savā laikā būtu radies pie­mērots gadījums, tad viņš pasaulei būtu nodemons­trējis tādas karavadoņa dāvanas, ka visi karava­doņi, kas dzīvojuši pirms viņa, liktos esam tīrie bērni, skolas puikas. Bet viņam neradās tāds gadī­jums. Lai tas pūlējās cik pūlēdamies, lai iekļūtu armijā par vienkāršu ierindnieku, seržants, kas ver­vēja kareivjus, viņu neņēma tādēļ vien, ka Džonsam trūka abu īkšķu un divu priekšējo zobu. Tomēr, at­kārtoju, tagad visiem zināms, par ko viņš bulu varējis kļūt, — un tagad, sadzirdējuši, ka viņš uz kaut kurieni dodas, tauta pūļiem veļas turp, lai kaut vai aci tam uzmestu. Cezars, Hanibals, Aleksandrs un Napoleons — visi viņi tam padoti un bez viņiem vēl daudzi citi slaveni karavadoņi, un, ja tauta ierauga Džonsu, tad tā visiem pārējiem neveltī nekādu vērību. Bumm! Vēl viena zalve. Tātad krodzinieks ir izgājis cauri karantinai.

Mēs ar Sendiju uzģērbām pilnu ietērpu, pēc tam izteicām savu vēlēšanos un jau pēc sekundes atra­dāmies tajā vietā, kur vajadzēja notikt pieņemša­nai. Stāvēdami gaisa okeana krastā, mēs raudzījā- mies migla gaistošajā tālē, nevarēdami nekā saskatīt. Netālu no mums atradās galvenās tribines — tumsā tik tikko saskatāmu troņu rindas, kas sniedzās līdz

pašam zenitam. Uz abām pusēm no mums bezgalīgi tālumā aizstiepās vietas publikai amfiteatra veidā. Tribinēs bija tukšs un kluss, nekādas jautrības, drī­zāk tās izskatījās drūmas — kā teatra zāle, kad gāzes deglīši vēl nav iedegti un skatītāji vēl nesāk pulcēties. Sendijs man teica:

— Apsēdīsimies tepat un pagaidīsim. Drīz vien no tās tur puses parādīsies svētku procesija.

Es tam teicu:

— Te ir kaul kā sērīgi, Sendij, šķiet, notikusi kāda aizkavēšanas. Mes tikai esam atnākuši, vairāk nav neviena, nav jau necik lepna sagaidīšana krodziniekam.

— Neuztraucies, viss ir labākā kārtībā. Būs vēl viena zalve, gan jau tad redzēsi.

Pēc kāda laiciņa mēs pamanījām tālu pie ap­vāršņa gaismas punktiņu.

— Tā ir lāpas gājiena galva, — teica Sendijs.

Punktiņš kļuva lielāks, gaišāks, spilgtāks, drīz

vien tas kļuva līdzīgs lokomotives lukturim. Iedeg­damies spilgtāks un spilgtāks, tas galu galā kļuva līdzīgs austošai saulei virs jūras — gari, sarkani stari šķēla debesis.

— Skaties tikai visu laiku uz galveno tribini un uz publikas vietām un gaidi pēdējo zalvi, — Sendijs man teica.

Un te, gluži it kā miljoniem pērkonu grāvienu sa- plustu vienā, debesīs nodārdēja —bumm-bum-bumm ar tādu spēku, ka paradizē nodrebēja. Tam sekoja pēkšņs uzliesmojums, kas mūs apžilbinaja, un tajā pašā mirklī miljons vietu piepildījās ļaudīm, — cik

tālu acs sniedza, viss bija bāztin piebāzts. Žilbinoši spoža gaisma pielēja visu šo brīnišķīgo ainavu. Man vienkārši elpa aizrāvās.

— Re, kā pie mums to dara, — teica Sendijs. — Laiku veltīgi netērē, un neviens neierodas pēc tam, kad aizkars pacelts. Kaut ko nodomāt jn vēlē­ties — tādā veidā daudz ātrāk var tikt uz priekšu nekā jebkādā citā. Vēl pirms ceturtdaļsekundes šie ļaudis bija miljoniem jūdžu tālu no šejienes. Kad tie izdzirdēja pēdējo signālu, viņi vienkārši vēlējās ierasties šeit, un, lūk, viņi jau te.

Grandiozs koris sāka dziedāt:

Mēs ilgojamies tavu balsi dzirdēt Un tevi vaigu vaigā ieraudzīt!

Muziķa skanēja pacilāti, bet kori bija ielavijušics daži dziedāt nepratēji un sabojāja visu, 11/ mata tāpat, kā tas mēdz but baznīcā uz zemes.

Parādījās triumfa gājiena galva, un tas izska­tījās neaprakstāmi jauki. Soli solī ciešās kolonās pa piecsimt tūkstošiem vienā rindā gāja eņģeļi, visi dziedāja un nesa lāpas, un spārnu vicināšana ra­dīja tik apdullinošu troksni, ka galva sāka sāpēt. Kolona stiepās milzīgā garumā, tās gals kā spīdīga čūska aizvijās, zuzdama'debesu tālē, un beigās kā tievs pavediens bija tikko saskatāms. Gāja arvien jauni un jauni eņģeļi, un pēc ilga laika parādījās pats krodzinieks. Visi skatītāji piecēlās kā viens vīrs no savām vietām, un skaļš «urā!» satricināja debesis. Krodzinieks smaidīja pār visu seju, uz galvas tam oreols, pārgalvīgi nobīdīts uz vienas auss, - tik