MARKS TVENS: EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

— Kas tad? Visi patriarchi, vai? Ko tu, taču ne: kādi divi, ne vairāk. Tev nāksies pagaidīt kādus piecdesmit tūkstošus gadu, lai kaut vai aci pamestu uz visiem patriarchiem un praviešiem. Kamēr es šeit esmu, Ijabs parādījies vienu reizi un vienu reizi Hams kopā ar Jeremiju. Bet visievērojamākais no­tikums, kamēr esmu šeit, bija pērn. Tika rīkota pieņemšana par godu anglim Čarlzam Pīzam — tas ir tas pats, ko dēvēja par Banenkrosas slepkavu. Toreiz tribinē stāvēja četri patriarchi un divi pra­vieši, — nekā līdzīga kopš kapteiņa Kida [8] debesu

braukšanas dienas netiku redzējis, pat Ābels, ari tas pirmo reizi kopš tūkstoš divi simti gadiem bija at- nācis. Izplatījās baumas, ka ari Ādams taisoties ļļ nākt; kad Ābels parādās, tad arvien sarodas milzīgi lieli skatītāju pūļi, bet ar Ādamu tas šinī ziņā gan nevar mēroties! Baumas izrādījās nepatiesas, taču bija jau paspējušas izplatīties pa visām debesīm, un kaut ko tādu, kas toreiz te notika, es laikam vairs nekad neredzēšu. Pieņemšanu, protams, rīkoja angļu apgabalā, kas no Ņudžersijas nodalījuma ro­bežām ir astoņsimt vienpadsmit miljonu jūdžu at­tālu. Es uz turieni aizlaidos kopā ar daudziem kai­miņiem, un mums atklājās neredzēts skats! No visiem apgabāliem veltin vēlās pūļi — eskimosi, tatari, nēģeri, ķīnieši — ar vārdu sakot, cilvēki nāca no malu malām. Tādu ļaužu jucekli var vērot tikai lielajā korī pirmajā dienā pēc ierašanas šeit un vairāk arī nekur citur. Miljardiem lielie ļaužu pūļi dziedāja baznīcas dziesmas un sauca ozianu, valdīja neaprakstāms troksnis; pat tad, kad visiem mutes bija ciet, no spārnu vicināšanas vien ausis džinkstēt džinkstēja, jo debesīs bija tik daudz eņ­ģeļu, ka likās, it kā sniegs snigtu. Ādams neatnāca, bet arī bez viņa bija visai interesanti: galvenajā tribinē sēdēja trīs erceņģeļi, turpretim citos gadī­jumos reti kad redzēsi kaut vai vienu no tiem.

— Un kādi tad viņi, Sendij, izskatās?

— Nu kādi? Sejas staro, ģērbušies spīdošos chitonos, brīnišķīgi varavīksnes krāsas spārni aiz muguras, rokās katram zobens; augumā — astoņ­padsmit pēdas, stāja varena — līdzīga karavīriem.

— Bet vai tiem ir oreols?

— Nē, katrā ziņā tas nav stīpiņas veidā. Erc- eņģeļi un augstākās kategorijas patriarchi valkā kaut ko daudz labāku. Viņi valkā lielisku, gluži apaļu oreolu no skaidra zelta, taisni acis apžilbst, kad paskatās. Kad tu vēl dzīvoji uz zemes, tad ne vienu vien reizi būsi redzējis uz bildēm patriarchu ar tādu mantiņu — vai atceries? Galva tam gluži kā misiņa bļodā ielikta. Taču tas nedod pareizo priekšstatu tas, ko valkā patriarchi, spīd vairāk un skaistāk.

— Sendij, bet vai tu esi runājis ar šiem erc- eņģeļiem un patriarchiem?

— Kas — es, vai? Ko tu, Stormij! Es neesmu cienīgs sarunāties ar tādiem kā viņi.

— Bet Tolmedžs, vai tas ir tā cienīgs?

— Protams, ne. Tev varen juceklīgs priekšstats' par tādām lietām; starp citu, tas raksturīgs visiem zemes iemītniekiem. Arī es kādreiz šinī ziņā tiku grēkojis, bet nu jau tas ir pagājis. Uz zemes saka, ka ir debesu ķēniņš, — un tas arī ir pareizi; taču tālāk apraksta debesu valstību tā, it kā tā būtu kāda republika, kur visi vienlīdzīgi, kur katram tiesības apskaut kuru katru pretimnācēju un drau­dzēties ar visādiem aristokrātiem, visaugstākos ieskaitot. Redz, kāds juceklis! Kādas muļķības! Vai tad var būt republika, ja ir ķēniņš? Vai tad vispār var būt republika, ja valstī valda patvald­nieks, ja tas valda mūžīgi bez parlamenta, bez valsts padomes, kuriem savukārt būtu tiesības iejaukties viņa darīšanās; ja nebalso, ja nevienu

neievēl; ja visā pasaules izplatījumā nav neviena, kam būtu balsstiesības valsts pārvaldē, ja nevienu neaicina līdzdarboties valsts lietās un ja nevienam tas pat atļauts nav?! Neko teikt, jauka republika! . . .

— Jā, paradizē, šķiet, nav tāda, kādu to biju domājis esam. Bet tomēr, es tā domāju, — pastai­gāšos visur un kaut vai iepazīšos ar visiem diž­vīriem. Netaisījos ēst ar viņiem no vienas bļodas, bet tikai tāpat vien sarokoties, palaist vienu otru stundiņu viņu sabiedrībā . . .

— Vai kaut kāds Toms, Diks vai Harijs, kas nu pirmais pagadās, varētu tā izturēties attiecībā uz Krievijas ministriem? Tā gluži vienkārši iečāpot pie kņaza Gorčakova?

— Domāju gan, Sendij, ka ne.

— Nu re, te ir tāda pati Krievijas impērija, pat stingrāka. Te pat miņas nevar būt par republiku. Ir šeit rangu saraksti, ir šeit vicekaraļi, kņazi un gu­bernatori, vicegubernatori, vicegubernatoru palīgi un ap simt dižciltīgo kārtu, sākot ar lielkņaziem erc- eņģeļiern un tālāk arvien zemāk un zemāk līdz tai kārtai, kur nav nekādu titulu. Vai tu zini, kas ir princis no dzimšanas uz zemes?

— Nē.

— Nu re. Princis no dzimšanas nepieder ne tieši pie ķēniņa dzimtas, ne arī pie parastās aristokrati- jas — viņš pēc savas kārtas ir zemāks par pirmo, bet augstāks par otro. Apmēram tādu pašu stāvokli debesīs ieņem patriarchi un pravieši. Šeit ir tādi augstākās kārtas aristokrati, ka mēs abi neesam cienīgi tiem zandaļu siksnas aizsiet, bet arī tie vēl

nav cienīgi aizsiet zandaļu siksnas patriarchiem vai praviešiem. Tas tev dod zināmu priekšstatu par viņu rangu, ko, vai ne? Vai saproti tagad, cik viņi diži? Paskatīsies reiz uz kādu no tiem — un pietiks tev ko atcerēties un par ko runāt tūkstoš gadu. Iedo­mājies, kaptein, ja Ābrams pārkāptu pār šo slieksni, ap viņa atstātajām pēdām tūdaļ uzceltu žogu ar no­jumi un no visām debesu malām šurp plūstu svēt­ceļnieki daudzus gadu simteņus, lai tikai paskatītos uz šo vietu. Ābrams ir tieši viens no tiem, ko mis­ters Tolmedžs no Bruklinas, ierodoties šeit, gatavo­jas skūpstīt un apraudāt. Lai nu vien viņš paķer līdzi lielu asaru krājumu, citādi, varu saderēt, tās viņam izžūs, pirms vēl tas bus panācis tikšanos ar Ābramu.

— Sendij, — es saku, — arī es domāju, ka būšu šeit kā līdzīgs starp līdzīgiem, bet labāk būs, ja to aizmirsīšu. Bez tam tas arī nav sevišķi svarīgi, es arī tāpat jūtos itin laimīgs.

— Ko nu — tu, kaptein, esi laimīgāks, nekā būtu citos apstākļos! Šie patriarchi un pravieši par daudziem gadu simteņiem aizsteigušies tev priekšā, viņi divās minūtēs aptver tādas lietas, kuru izpra­šanai tev vajadzētu veselu gadu. Vai tu kādreiz esi mēģinājis ar kapraci patīkami un derīgi parunāt par vējiem, jūras straumēm un kompasa adatas svārstībām?

— Saprotu, ko tu gribi teikt, Sendij: man nebutu interesanti ar viņu sarunāties, — viņš šais lietās droši vien ir nemākulis, un mēs abi aiz gara laika vai nobeigtos.

— Tieši tā. Patriarchiem būtu garlaicīgi klausī­ties, ko tu stāsti, bet pats tu neesi vēl tik tālu, lai saprastu viņu runas. Tu itin drīz pateiktu: «Uz re­dzēšanos, jūsu eminence, pienākšu pie jums kādu citu reizi,» — taču vairs turp neaizietu. Vai tu kād­reiz esi aicinājis pie sevis kapteiņa kajitē uz pus­dienām virtuves puiku?

— Atkal man skaidrs, uz ko tu mērķē, Sendij. Neesmu pieradis pie lādas dižas publikas kā pat­riarchi un pravieši, es kautrētos viņu klātbūtnē, nezinādams, ko teikt, un būtu laimīgs, ja drīzāk varētu iet savu ceļu. Pasaki, Sendij, kas augstāks pēc ranga: patriarchs vai pravietis?

— Ak, pravieši ir dižāki par patriarchiem! Vis­jaunākais pravietis skaitās daudz lielāks par visve­cāko patriarchu! Ņem vērā pal Ādamam jāsoļo aiz Šekspira.

— Vai tad Šekspirs bija pravietis?

— Kā tad! Arī Homērs un daudzi citi. Bet Šek- spiram un daudziem citiem jādod ceļš Bilingsam, vienkāršam skroderītim no Tenesijas, un Sakam, Afganistanas zirgu apkalējam, Jeremijs, Bilingss un Buda soļo kopā vienā ierindā tūliņ aiz publikas no dažādām planētām, kuru nav mūsu sistēmā; aiz vi­ņiem iet kādi pāris desmiti, kas atbraukuši no Jupitera un citām pasaulēm; tālāk nāk Daniels, Saka un Kon- fucijs; aiz viņiem ļaudis no citām astronomiskajām sistēmām, tad Eceķiels, Muchameds, Zaratustra un kāds seneģiptiešu nažu trinējs; tālāk vēl vesela virkne dažādu ļaužu un tikai kaut kur pašā astē —