MARKS TVENS: EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

— Cst! cst! — Sendijs pacēla pirkstu. — Skaties!

Mums tuvojās kāda pusmūža sieviete sirmiem

matiem. Viņa gāja lēniem soļiem, galvu nodūrusi, spārni tai gurdi nokārās uz leju; nabadzīte izska­tījās ļoti nogurusi, un viņa raudāja. Mirkdama asa­rās, viņa pagāja mums garām, mūs nemaz neievē­rodama^ Un tad Sendijs sāka runāt klusu, maigi, ar līdzjūtīgu balsi:

— Viņa meklē savu bērnu! Nē, liekas, viņa to jau atradusi. Ak dievs, kā viņa pārvērtusies! Taču es viņu tūdaļ pazinu, kaut ari divdesmit septiņus gadus to netiku redzējis. Toreiz viņa bija jauna māte, kādus divdesmit, varbūt ari divdesmit četrus gadus veca, ziedoša, skaista, jauka — roze! Un tas ari bija viss. Ar visu sirdi, ar visu savu būtni viņa bija pieķērusies savam bērniņam, mazai, divus ga­dus vecai meitiņai. Bet meitiņa nomira, un māte žēlabās sajuka prātā, vārda vistiešākā nozīmē — sajuka! Vienīgo mierinājumu tā atrada domā, ka viņā saulē tā tiksies ar savu meitiņu, «lai vairs ne­kad nešķirtos». Sos vārdus — «lai vairs nekad ne­šķirtos» — viņa arvien atkārtoja, un tie viņai at­viegloja sirdi; jā, patiesi, viņa pat kļuva jautra. Kad es pirms divdesmit septiņiem gadiem nomiru, viņa lūdza mani vispirms uzmeklēt viņas meitiņu un pateikt, ka viņa cer drīz jo drīz, ļoti ļoti drīz nokļūt pie tās pati!

— Kas tas par bēdīgu stāstu, Sendij!

Kādu laiciņu Sendijs sēdēja klusēdams, viņš lūkojās zemē, kaut ko domāja un tad skumīgi teica:

— Un tad viņa beidzot ieradās pati.

— Nu, un tad? Stāsti tālāk!

— Stormfīld, var jau būt, ka viņa nav atradusi savu meitu, taču man personīgi šķiet, ka viņa to atradusi. Jā, visdrīzāk gan, ka viņa to ir atradusi. Es tādus gadījumus arī agrāk esmu redzējis. Zini, viņas atmiņā saglabājies mazs, veselīgs bērniņš, ko tā kādreiz auklējusi savās rokās. Taču viņas meita te nebūs gribējusi palikt par tādu bērniņu, viņa būs vēlējusies izaugt, un viņas vēlēšanās pie­pildījās. Divdesmit septiņu gadu laikā, kas pagājuši kopš tā brīža, viņa izstudējusi visnopietnākās zinī­bas, kādas vien var būt, un ari tagad viņa vēl ar­vien mācās un mācās, uzzinādama arvien vairāk un vairāk. Tagad viņai nospļauties uz visu, izņemot zinības. Viņai prāts nesas tikai uz zinībām vien, uz grandiozu problēmu apspriešanu ar tādiem ļau­dīm, kāda pati ir.

— Nu un kas par to?

— Kā — kas? Vai tad tu, Stormfīld, nesaproti? Viņas māte kaut ko sajēdz par dzērvenēm, prot šīs ogas audzēt un lasīt, prot no tām vārīt ievārījumu un ar to tirgoties — un vairāk ari ne velna. Tagad viņa vairs nav bāžama vienā maisā ar savu meitu, tāpat kā bruņurupucis nesaderas kopā ar paradizes putnu. Nabaga māte: viņa bija lolojusi domas, ka varēs auklēt savu bērniņu! Man šķiet, ka viņa ir vīlusies.

— Un kas tagad būs, Sen/dij, vai tad viņas ta­gad uz mūžiem paliks nelaimīgas paradizē?

— Nē, viņas saradls, pamazām viena otrai pie­mērosies. Taču tas nenotiks ne viena un ne divu gadu laikā, bet pakāpeniski.

Ne mazums raižu man sagādāja spārni. Nāko­šajā dienā, pēc tās, kad dziedāju kori, es divas rei­zes mēģināju lidot, taču bez sekmēm. Kad es pirmo reizi pacēlos gaisā, nolidoju trīsdesmit jardu un notriecu no kājām kādu īru un, taisnību sakot, arī pats. nokritu. Pēc tam es gaisā sadūros ar kādu biskapu un, protams, arī viņu notriecu. Mēs apmai­nījāmies stiprākiem vārdiem, taču es jutos visai nelādzīgi, ka biju uzgrūdies virsū tik cienīgam vecim, miljoniem nepazīstamu Jaužu acu priekšā, kuri uz mums skatījās, tik tikko smieklus valdīdami.

Es nopratu, ka vēl neesmu iemācījies stūrēt un tādēļ nezinu, uz kurieni tikšu aiznests lidojuma laikā. Visu pārējo dienas cēlienu gāju kājām, spār­nus nolaidis. Nākošajā rītā līdz ar vāju gaismiņu es aizgāju uz kādu klusu vietiņu pavingrināties. Uzrāpos diezgan augstā klinti, pacēlos gaisā un drāzos lejā, orientējoties pēc krūma kādus trīssimt jardus attālu vai tālāk. Taču man neizdevās aprē­ķināt vēja stiprumu, kurš pūta apmēram divu strēķu leņķi no mana kursa. Redzēju, ka ievērojami novir­zos no sava orientiera, un tādēļ sāku strādāt lēnāk ar labo spārnu, piespiežot vairāk ar kreiso. Taču tas neko nelīdzēja, jutu, ka man draud apgāšanās briesmas, un nācās samazināt ātrumu uz abiem spārniem un nolaisties. Es atkal uzrāpos uz klints un vēlreiz pamēģināju savu laimi, noskatījies vietu kādus divus trīs strēķus vairāk pa labi no krūma, pat aprēķinājis drifti, lai lidojums uz punktu, ko biju izraudzījis, būtu precizāks. Vispār tas arī izde­vās, bet es lidoju ļoti lēnām. Man kļuva skaidrs, ka, pretvējam valdot, spārni ir vājš palīgs. Tātad, ja es gribētu kaut kur aizlaisties ciemos pie kāda, kas dzīvo tālu no manām mājām, tad varētu gadīties, ka nāktos vairākas dienas gaidīt, līdz vējš mainī­sies; bez tam, nopratu, vētrā ar spārniem vispār nav ko iesākt. Bet, ja ar spārniem gadās laisties, pie ceļa vēja tie tūlīt pajuks — samazina! tos nevar, ierēvēt, piemēram, nav iespējams, tātad atliek tikai viens: noņemt spārnus nost, tas ir, sakļaut gar sāniem, un vairāk neko. Protams, tāda stāvoklī gaisā noturēties nevar. Vislabākā izeja skriet ar vēju; taču tas ir sasodīti grūti! Bet, ja saksi vēl gudrot — dibenā būsi!

Pēc kādām divām nedēļām — atceros, bija otr­diena — es aizsūtīju vecajam Sendijam Makvil- jamsam zīmīti ar ielūgumu atnākt nākošajā dienā pie manis ciemos nogaršot mannu ar paipalām. Tik­līdz ienācis, viņš viltīgi piemiedz vienu aci un jautā:

— Nu, kaptein, kur tad tu savus spārnus esi licis?

Es tūdaļ uztvēru zobgalību viņa vārdos, taču nelikos ne zinis un atbildēju:

— Nodevu mazgāšanā.

— Jā, kā tad, ap šo laiku tie pa lielākai daļai ir mazgāšanā, — tas atteica pasausā tonī, — to jau esmu novērojis. Jaunizceptie eņģeļi ir trakot tīrīgi. Kad tu domā dabūt tos atpakaļ?

— Parīt.

Viņš man pamirkšķināja un uzsmaidīja.

Bet es saku:

— Sendij, būsim atklāti. Klāj tik vaļā! Kas tad nu var būt par noslēpumiem draugu starpā! Es jau manīju, ka tu, kā arī daudzi citi, nevalkā spārnus. Es laikam uzvedos kā idiots, vai ne?

— Gandrīz vai. Bet ko tur var darīt? Sākumā mēs visi esam tādi.

Tas ir gluži dabiski. Uz zemes mums, vai zini, ir tendence taisīt gluži savādus slēdzienus attiecībā uz dzīvi paradizē. Uz bildītēm mēs vienmēr esam redzējuši eņģeļus ar spārniem, un tas jau arī ir gluži pareizi, bet, kad, izejot no tā, nospriedām, ka eņģeļi lieto spārnus, pārvietojoties no vienas vietas uz otru, tad — mēs nošāvām buku. Spārni — tie ir tikai parādes uniforma. Pildīdami, kā sacīt jāsaka, savus dienesta pienākumus, eņģeļi arvien valkā spārnus; tu nekad neredzēsi, ka eņģelis die­nesta darīšanās dotos bez spārniem, tāpat kā arī nekad neredzēsi, ka virsnieks, vadīdams karalauka tiesas sēdi, būtu tērpies mājas drēbēs vai arī, ka po- lismens, stāvēdams postenī, nebūtu tērpies formas ģērbā, vai arī pastnieks, piegādādams pastu, būtu bez formas cepures un kroņa svārkiem. Bet lidot ar spārniem — nē! Tos vieni uzģērbj izskata pēc. Veci, piedzīvojuši eņģeļi rīkojas tāpat kā aktivā dienesta virsnieki: civilo tērpu valkā tikai tad, kad neatrodas dienestā. Turpretim, zīmējoties uz jau­niem eņģeļiem, tie gluži kā milicijas brīvprātīgie nešķiras no sava formas tērpa, mūžīgi laidelējas no vienas vietas uz otru, visur lien ar saviem spār­niem, notriec gar zemi tos, kas iet kājām, lidinās gan še, gan tur, iedomājoties, ka visiem prieks viņos noskatīties un ka viņi paradizē ir paši gal­venie. Un, kad šāds tips, vienu spārnu sacēlis, otru nolaidis, aizpeld pa gaisu, tad viņa sejā skaidri lasāms: «Ek, ja mani tagad redzētu Merija-Anna no Arkanzasas! Tad gan viņa nožēlotu, ka iedevusi man vilka pasi!» Nē, spārni — tie ir tikai lepnības pēc, tikai lepnībai un vairāk nekam citam.