MARKS TVENS - EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

binās un padarīs par lielu vīru. Ej tagad savam triumfam pretī! Tikai atceries, labais draugs, es tevi ļoti lūdzu, jel nedari pāri mīļajai saulei. Pa­klausi manis dēļ, tava patiesā drauga dēļ.

Savās bēdās un nelaimē es izspiedu dažus vār­dus, kam vajadzēja nozīmēt to, ka apžēlošu sauli Zēns uzskatīja mani dziļā pateicībā un mīlestībā. Man nebija dušas viņam pateikt, ka viņa labi do­mātā muļķība ir mani pazudinājusi un sagādājusi drošu nāvi.

Kad kareivji mani veda pāri pagalmam, valdīja tāds klusums, ka es domātu sevi esam pavisam vien­tuļā viela, ja neredzētu visapkārt četri tūkstoši cil­vēku. Ne mazāko kustību nevarēja pamanīt šajās cilvēku masās; bāli un sastinguši kā akmens tēli, viņi tur sēdēja, un bailes bija redzamas katrā sejā. Kamēr mani piesēja pie staba, visapkart valdīja nā­ves klusums, tas turpinājās, kamēr sakrāva žagarus ap manām kājām, ceļgaliem, gurniem, ap visu ķer­meni. Klusums kļuva vēl dziļāks, kad vīrs ar degošu lāpu rokās noliecās pie manām kājām; ļaudis skatīdamies bija paliekušies uz priekšu, paši nemaz nemanīdami, ka pie­cēlušies no savām vietām; mūks pacēla savas rokas pār manu galvu un, lūkodamies debesīs, sāka skai- tīt kaut ko latiniski; tā tas tur- pinājās kādu brīdi. Tad viņš apklusa. Mirkli pagaidījis, es ^fSvt ^S^ļ?.^ paskatījos uz augšu — mūksstā- ^ss^N*"*^ vēja kā pārakmeņots. Kopējas

tieksmes dzīti, ļaudis bija piecēlušies kājās un raudzījās uz debesīm. Arī es paskatījos: deviņi pērkoni, tur sākās mans saules aptumsums! Kar­sta dzīvības straume izplūda pa manām dzīslām; es kļuvu pavisam cits cilvēks! Melnā maliņa lēnām sāka aizsegt saules disku. Sirds man sitās aizvien straujāk. Vēl arvien pūlis un priesteris ne­kustīgi raudzījās debesīs. Es zināju, ka viņu ska­tieni nākošajā mirklī pievērsīsies man. Kad tas no­tika, es biju sagatavojies. Es biju nostājies tik cēlā pozā kā vēl nekad un, roku pret debesīm pacēlis, rādīju uz sauli. Tam bija iespaids. Varēja redzēt, ka ļaudis izbailēs saviļņojās. Atskanēja divi saucieni, viens pēc otra:

— Aizdedzini sārtu!

— Es to aizliedzu!

Viens bija Merlins, otrs karalis. Merlins pie cēlās no savas vietas, gribēdams pats aizdedzināt sārtu, kā man šķita, līs teicu:

— Paliec, kur esi! Ja kads, kaut tas būtu pats karalis, bez manas atļaujas pakustēsies, es to sa­speršu ar pērkonu un iedzīšu ellē ar zibeni.

Ļaudis, kā to biju gaidījis, atšļuka sēdekļos. Merlins brīdi vilcinājās, un es pa to laiku stāvēju kā uz adatām. Tad arī viņš apsēdās; es atviegloti uzelpoju, zinādams, ka tagad esmu stāvokļa kungs. Karalis teica:

— Esiet mums žēlīgs, cildenais ser, izbeidziet šo bīstamo pasākumu, lai tam nesekotu nelaime. Mums stāstīja, ka jūsu vara nevarot sasniegt pilnu spēku līdz rītdienai, bet

— Jūsu gaišība domā, ka šīs runas būs bijušas meli? Tās bija meli.

Tam bija milzīgs iespaids; visur pacēlās lūdzo­šas rokas, un karalim tika pieprasīts, lai viņš pie­dāvā man jebkuru samaksu un tā izglābj visus no nelaimes. Karalis bija gatavs piekāpties un teica:

— Pasakiet savus noteikumus, godātais ser, es neatteikšos pat sadalīt karaļvalsti uz pusēm, tikai aizdzeniet šo nelaimi, saudzējiet sauli!

Mana uzvara bija droša, es varēju justies lai­mīgs, bet es nevarēju apturēt saules aptumsumu, tas bija ārpus maniem spēkiem. Tāpēc es prasīju laiku apdomāties. Karalis atbildēja:

— Cik ilgi, cik ilgi, labo ser? Esi žēlīgs; lūk, kļūst arvien tumšāks. Jel teic, cik ilgi?

— Ne pārāk ilgi. Pusstundu — varbūt stundu.

Atskanēja tūkstošiem žēlu protestu, bet es tos

nevarēju apklusināt, jo neatcerējos, cik ilgi turpinās pilnīgs saules aptumsums. Es atrados muļķīgā stā­voklī un gribēju padomāt. Kaut kas nebija kārtībā ar šo s-aules aptumsumu, un tas mani darīja nemie­rīgu. Ja tas nebija tas aptumsums, ko es domāju, kā tad lai pasaka, vai šis bija sestais gadsimts vai sapnis? Ak kungs, ja es varētu pierādīt pēdējo! Manī radās jauna, laimīga cerība. Ja zēns nebija sajaucis datumus un šodien tiešām bija divdesmi­tais, tad tas nebija sestais gadsimts. Lielā uztrau­kumā es satvēru mūka piedurkni un jautāju viņam šīsdienas datumu. Pie velna, viņš pateica, ka šodien esot divdesmit pirmais. Man asinis sastinga, to dzirdot. Es lūdzu viņu pārdomāt un nekļūdīties, bet

viņš bija pārliecināts par savu vārdu pareizību. Sis vieglprātīgais zēns atkal sajaucis rēķinus! Saules aptumsums bija sācies tieši tad, kad tam vajadzēja sākties, kā to rādīja netālu stāvošais saules pulk­stenis. Jā, es patiesi atrados karaļa Artura galmā, un man tas bija jāizmanto, cik vien iespējams.

Kļuva arvien tumšāks, un izmisums pārņēma ļaudis. Tad es teicu:

— Es esmu pārdomājis, ser karali. Par mācību jums visiem es likšu tumsai pieaugt, un zemes virsū iestāsies nakts; bet tagad būs atkarīgs no jums, vai es sauli uz visiem laikiem iznīcināšu vai arī tā at­gūs savu agrāko spožumu. Klausieties manus no­teikumus: jūs paliksiet karalis pār visām savām zemēm un saņemsiet valdniekam pienācīgo godu un slavu, bet jūs iecelsiet mani par savu pastāvīgo ministru ar izpildvaras tiesībām un dosiet man par manu darbu vienu procentu no tiem ienākumiem, ko man izdosies valstij sagādāt. Ja es ar to nova­rēšu iztikt, nevienam palīdzību neprasīšu. Vai tas jūs apmierina?

Atskanēja skaļi aplausi, un es izdzirdu karaļa balsi:

— Nost viņa važas, atbrīvojiet viņu! Un visi, kas jūs šeit esat, augsti un zemi, bagāti un nabagi, godājiet viņu, jo no šī brīža viņš ir karaļa labā roka, kurā ir spēks un vara, un viņa vieta ir uz troņa augstākās pakāpes! Tikai aizdzen prom šo draudošo nakti, dod mums gaismu un prieku, un visa pasaule tevi svētīs!

Bet es teicu:

— Tas nav nekas, ja vienkāršu cilvēku apkauno visas pasaules priekšā, bet tas būtu negods pašam karalim, ja tie, kas redzēja viņa ministru kailu, ne­redzētu viņa celšanu godā. Es lūdzu atnest manas drēbes.

— Tādas drebes tev tagad nepieklājas valkāt, — pārtrauca mani karalis, — atnesiet viņam citas drē­bes, apģērbiet viņu kā princi!

Mans plāns veicās. Es gribēju, lai viss paliek, kā bijis, līdz būs iestājies pilnīgs saules aptumsums, jo citādi viņi varētu mēģināt mani piespiest aizdzīt tumsu, ko es, bez šaubām, nespēju izdarīt. Drēbju atnešana prasīja drusku laika, bet ar to vēl nepie­tika. Vajadzēja kaut ko izdomāt. Es teicu, ka būtu pavisam dabiski, ja karalis nožēlotu to, ko nupat uztraukumā izdarījis, un ka tāpēc es ļaušu tumsai vēl kādu brīdi pieaugt; ja pēc kāda laika karalis nebūs savus uzskatus mainījis, tumsa tiks aizdzīta. Tas nesagādāja prieku nedz karalim, nedz arī kādam citam, bet man nebija citas izejas.

Kļuva tumšāks un tumšāks, kamēr es cīnījos ap dīvainajām sestā gadsimta drēbēm. Beidzot iestā­jās tāda tumsa, ka pūlis izbailēs vaidēja, jūtot ne­parasto nakts vēju un ieraugot zvaigznes pie debe­sīm. Nu bija iestājies pilnīgs aptumsums; es par to priecājos, bet visi pārējie bija gaužām bēdīgi, kas bija pilnīgi saprotams.

Tad es teicu:

— Karaļa klusēšana pierāda, ka viņš savas do­mas nav mainījis.

Un, pacēlis rokas uz augšu, stāvēju ta bridi, tad teicu visbriesmīgākajā svētsvinībā: — Lai burvība izgaist, kā nebijusi! Visapkārt valdīja dziļa tumsa, un kapsētas klu­sums bija atbilde uz maniem vārdiem. Bet, kad pec pāris mirkļiem saules sudraba maliņa izlauzās cauri tumsai, sacēlās tāds troksnis, ka mani tik tikko ne- noslāpēja slavas un pateicības vilnis, un Klarenss jau nu nebija viens no pēdējiem.