MARKS TVENS - EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

. . . Mani uztrauca tikai tas, ka šie ļaudis gai dīja jaunu brīnumu. Un tas bija gluži dabiski. ,!o vai gan nebūtu patīkami, atgriežoties savas talajas mājās, palielīties, ka viņi redzējuši vīru, kas pat saulei var pavēlēt. Ka tas celtu viņu autoritati kai­miņu acīs! Bet vel patīkamāk būtu pastāstīt, ka viņi paši savam acīm redzējuši īstu brīnumu. Līdz ar to viņi paši kļutu par īstiem brīnumiem, un ļaudis kilometriem tālu nāktu viņus apskatīt. Prasība pēc jauna brīnuma dienu no dienas pieauga. Es zināju, ka sagaidāms saules aptumsums, bet tikai pēc di­viem gadiem. Es būtu labi samaksājis par atļauju to pasteidzināt un izlietot tagad, kad pēc aptumsu­miem bija tik liels pieprasījums. Zēl, ka tas notiks tad, kad tā nevienam nevajadzēs, un neviens to ne­varēs izmantot savā labā. Ja tas būtu paredzēts pēc mēneša, tad es to viegli pārdotu, bet, tā kā manos spēkos nebija ko grozīt, tad arī domāt par to ne­bija vērts. Kādu dienu Klarenss man pastāstīja, ka Merlins slepeni kūdot ļaudis pret mani, stāstīdams, ka es esot tikai krāpnieks un tāpēc es nevarot izda­rīt jaunus brīnumus. Es sapratu, ka pienācis laiks rīkoties, un izdomāju jaunu plānu.

Izlietodams savu varu, es iemetu Merlinu cie­tumā — tai pašā kamerā, kurā pats biju kādreiz atradies. Ar ziņnešiem un taurēm paziņoju tautai, ka nākošajās divās nedēļās kārtošu valsts lietas un pēc tam viena brīvā brīdī ar debess uguņu palīdzību uzsperšu gaisā Merlina akmens torni un lai ik viens piesargās, kas uzklausa ļaunās tenkas par mani. Tad es vēl paziņoju, ka šis būs pēdējais brīnums, un, ja pēc tam vēl kāds pret mani slepeni kūdīs, tad es to pārvērtīšu par zirgu un attiecīgi nodarbināšu. Tas līdzēja, iestājās klusums.

Pa daļai Klarensam uzticēdamies, es viņam šo to pastāstīju par sagaidāmo brīnumu, un mēs sākām slepeni strādāt. Pastāstījis, ka šim brīnumam ne­pieciešama neliela sagatavošanās, es viņam pieko­dināju nevienam par to neteikt, jo noslēpuma atklā­šana tam nestu nāvi. Tas viņu padarīja mēmu kā kapu. Tad mēs slepeni izgatavojām pāris bušeļu pirmklasīga šaujampulvera, un ieroču taisītāji manā vadībā izkala zibeņnovedējus un dažādas stieples. Vecais akmens tornis, lai gan laika zoba sagrauzts, tomēr bija ļoti masivs. To bija cēluši romieši vismaz pirms četrsimt gadiem. Šis tornis bija skaists savā skarbumā, un to apvija efejas no augšas līdz apak­šai kā zvīņains bruņu krekls. Tornis atradās uz vientuļa pakalna, kādu pusjūdzi no pils, un no tās logiem bija itin labi saredzams.

Strādādami pa naktīm, mēs sanesām pulveri tornī un, izņēmuši vietvietām akmeņus, salikām to sienās, kas bija pie pamatnes piecpadsmit pēdu biezas. Mēs ielikām pulveri apmēram divpadsmit vietās. Ar tādiem sprāgstvielu daudzumiem mēs būtu varējuši uzspert gaisā pat Londonas Taueru. Kad bija pienākusi trīspadsmitā nakts, mēs uzstā­dījām zibeņnovedēju, savienojot to ar visām vie­tām, kurās atradās pulveris. Pēc mana paziņojuma ikviens bija gājis ar līkumu ap šo vietu; tomēr četr­padsmitās dienas rītā es nolēmu vēlreiz brīdināt ļaudis ar ziņnešiem — tuvāk par ceturtdaļu jūdzes pie torņa nenākt. Pēc šī paziņojuma es vel liku pie­bilst, ka brīnums notiks nākošajās divdesmit četras stundās, par ko paziņos dienas laikā karogi, bet naktī lāpas uz pils jumtiem. Pēdējā laika diezgan bieži bija uznācis pērkona lietus, un es pārāk neuz­traucos par neveiksmi, es pat varēju brīnumu atlikt uz dažām dienām, izskaidrojot kavēšanos ar steidzī­gām valsts lietām, un ļaudis būtu spiesti pagaidīt.

Protams, bija tveicīga, saulaina diena bez ne­viena mākoņa, gandrīz pirmā tāda triju nedēļu laikā. Tā jau tas parasti notiek. Tajā dienā es ne­gāju ļaudīs, bet turējos nomaļus un vēroju laiku. Laiku pa laikam ieskrēja Klarenss pastāstīt jaunā­kos notikumus. Sapulcējušos ļaužu uztraukums pieaugot ar katru brīdi, un, cik vien tālu acs varot redzēt no pils mūriem, visa apkārtne esot cilvēku pilna. Beidzot sacēlās vējš, un tieši pirms nakts iestāšanās pamalē sāka celties mākoņi. Bridi vērojis tuvojošos mākoņus, es nolēmu, ka ir pienācis laiks parādīties ļaudīm. Pavēlējis aizdedzināt lāpas, es liku atbrīvot Merlinu un atvest pie sevis. Pēc pus­stundas es uzkāpu uz pils jumta un atradu tur priekšā karali ar galminiekiem, kas, acis nenovērs­dami, raudzījās tumsā uz Merlina torņa pusi. Bija jau pamatīgi salumsis, un tālu vairs nevarēja redzēt; sarkanā lāpu gaisma pa daļai apgaismoja ļaudis un bruņu torijus, kamēr viss pārējais grima tumsā. Šis skats bija liesām skaists.

Merlins ieradās īgna omā. Es viņam teicu:

— Jūs gribējāt mani dzīvu sadedzināt, lai gan es jums neko sliktu nebiju darījis, un pēdējā laikā jūs centāties sabojāt manu labo slavu. Tādēļ es iz­saukšu no debesīm uguni un uzsperšu gaisā jūsu torni, bet, ja jūs domājat, ka varat lauzt burvību, tad dodu jums izdevību. Stājieties pie darba!

— Es varu, un to es arī darīšu, augstais ser. Nešaubieties par to!

Novilcis uz jumta šķietamu loku, viņš tajā sa­dedzināja mazliet pulvera; tā radītais smaržīgais dūmu mākonītis lika visiem atkāpties un pārkrus­tīties. Tad, savā nodabā kaut ko murminādams, viņš sāka vicināt ar rokām pa gaisu. Pamazām un pa­kāpeniski kustības kļuva aizvien straujākas, viņu sāka pārņemt kaut kas līdzīgs trakumam, un viņa rokas griezās uz visām pusēm kā vējdzirnavu spārni. Pa to laiku negaiss bija pienācis jau pavi­sam tuvu; vēja brāzmas raustīja lāpu liesmas un lika ēnām nemierīgi šaudīties; pirmās ■ lietus lāses sāka krist, un visapkārt bija piķa melna tumsa, ko šad tad pāršķēla zibens spilgtā gaisma. Manā zi- beņnovedējā tagad, bez šaubām, sāka uzkrāties elektrība. Vairāk nevarēja gaidīt. Es teicu:

— Netraucēdams jūs, esmu devis jums laiku pie­tiekoši parādīt savu spēku. Tagad ir skaidrs, ka jūsu burvība ir pārāk vāja. Ir pienācis mans laiks sākt.

Pacēlis rokas, es novilku gaisā trīs lokus, tai pašā mirklī atskanēja briesmīgs grāviens un vecais tornis gabalu gabalos uzsprāga gaisā. Vesela uguns jūra pašķīda uz visām pusēm, pārvērzdama nakti dienā, un visapkārt varēja redzēt cilvēkus, kas lie­lajās izbailēs bija nokrituši pie zemes. Nu un, kā stāsta, tad veselu nedēļu pēc tam no debesīm esol krituši kaļķu un mūra gabali. Tā ļaudis runāja, bet varbūt tas bija mazliet pārspīlēti.

Brīnumam bija milzīgs iespaids. Ziņkārīgo ļaužu pūļi pazuda. Tūkstošiem ceļu otrā rītā rādīja, ka viņi visi aizgājuši prom. Ja es tad būtu izsludinājis nākošo brīnumu, tad pat ar policijas palīdzību man neizdotos sadabūt skatītājus.

Merlins bija spēli zaudējis. Karalis pat negribēja tam vairs maksāt algu un būtu to padzinis, ja es neiejauktos. Es teicu, ka Merlins būs pietiekoši labs laika noregulēšanai un citām sīkām lietām, un gadījumos, kad viņa parastie triki nederēs, es vi­ņam palīdzēšu. No torņa nekas nebija pāri palicis, bet es liku valstij to uzcelt no jauna un ieteicu Mer- linam ņemt īrniekus, bet tam viņš bija par lepnu. Pateicību es nekad no viņa nedzirdēju, pat paldies viņš man nepasacīja. Lai arī kā es centos, ar viņu bija grūti saprasties, bet vai gan var gaidīt laipnību no cilvēka, ko esi tik ļoti pazemojis.

. . . Mani apbrīnoja, no manis baidījās; bet mani apbrīnoja un baidījās kā retu dzīvnieku. Dzīvnieku negoda, negodāja arī mani, mani pat necienīja. Man nebija slavenu senču un mantota tituļa; karaļa un augstmaņu acis es biju tikai kāju pamesls; ļau­dis uzlūkoja mani izbrīnā un bailēs, bet bez mazā­kās godbijības. Veco uzskatu iespaidā nekas, atskai­tot dižciltību un slavenus senčus, neradīja viņos cieņu. Lūk, cik briesmīgs spēks ir Romas katoļu baznīca! Pāris gadsimtos tā bija pārvērtusi drošsir­dīgu tautu tārpos. Pirms baznīcas varas pār visu pasauli cilvēki bija kā cilvēki, kas gāja ar paceltu galvu, lepni, garā stipri un brīvi; slavu un stāvokli cilvēks ieguva ar savu darbu un nevis kā manto­jumu. Tad nāca baznīca ar iztrītu cirvi rokās, tā bija gudra un viltīga un zināja ne vienu vien veidu, kā kaķim vai tautai nomaukt ādu; tā izgudroja «karaļa dievišķās tiesības» un ar slavas dziesmām kā ķieģeļiem stiprināja šo savu iekārtojumu, laupot visam tam labo nozīmi un liekot kalpot ļaunam mērķim; tā sludināja (vienkāršai tautai) pazemību un paklausību kungiem, pašuzupurēšanās cēlumu; tā sludināja (vienkāršai tautai) padevību un lēn­prātību pret apvainojumu; tā sludināja (atkal vien­kāršai tautai, tikai vienkāršai tautai) pacietību, pa­zemību, padevību; tā radīja aristokrātiju un ieveda stāvokļa mantošanas tiesības, mācīdama visām kris­tīgajām pasaules tautām godbijību un paklausību zemes varenajiem. Pat vēl tajā gadsimtā, kad es piedzimu, šī inde bija kristietības asinīs, un lielākā daļa Anglijas vienkāršās tautas nemaz nepretojās, redzot, ka par viņiem nevērtīgāki cilvēki iegūst da­žādus augstus stāvokļus — dižciltību un troni, — pēc kā viņu zemes nožēlojamie smieklīgie likumi tiem neļāva tiekties; viņi bija pat lepni uz to. Šķiet, nav nekā tāda, ko cilvēks nevarētu paciest, ja vien viņš no dzimšanas pie tā pieradis.