MARKS TVENS - EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

Pusdienas laikā, atgriežoties mājās, es ceļā sa­tiku Sendiju. Viņa devās pie svētceļniekiem. Es viņai teicu:

— Man ari patiktos apskatīt šos svētceļniekus. Šodien ir trešdiena. Vai viņiem ir arī dienas iz­rādes?

— Kas, lūdzu, ser?

— Dienas izrādes. Vai pēcpusdienās pie viņiem atvērts?

— Kas?

— Pie svētceļniekiem, protams.

— Atvērts?

— Jā, atvēris. Vai tas nav pietiekoši skaidri pateikts? Vai viņi pusdienas laikā slēdz ciet?

— Slēdz ciet?

— Slēdz ciet — ja, slēdz ciet. Kas tur ko nesa­prast — slēdz ciet. Tādu muļķi es vēl neesmu re­dzējis; vai tu vispār spēj kaut ko saprast? Vien­kārši sakot, vai viņi slēdz ciet veikalu, kad viņi izbeidz spēles, kad nodzēš gaismu . . .

— Aizslēdz veikalu, izbeidz .. .

— Nu pietiek. Tu mani galīgi nogurdini. Šķiet, ka tu neko nesaproti, pat vienkāršākās lietas ne.

— Man ļoti patiktos, ja es jums varētu pakalpot, ser, un mani sāpina un skumdina, ka tas man neiz­dodas, bet es esmu tikai vienkārša, nemācīta mei­tene, jau no paša šūpuļa ar dziļajiem zinību ūde­ņiem neslacīta, jo ikviens, kas baudījis šo svēto sakramentu, tiek svaidīts valdnieka godā, un na­baga mirstīgais, savas neziņas dēļ nelikdams šajā svētajā vietā, redz sevi kā simbolu tur, kur cilvēki, maisa drēbēs tērpušies, pelnus uz galvas kaisīdami, apraud zaudēto, un tad, kad nu tādi nožēlojami ra­dījumi savā gara tumsībā izdzird šos dīvainos vār­dus — aizslēgt veikalu, pārtraukt spēli, nodzēst ugunis, — tad tikai dieva žēlastība neliek viņiem nomirt skaudībā par šo prātu un mēli, kas tik ska­nīgus valodas brīnumus spējuši radīt, un, ja nu šajā pazemīgajā prātā rodas sajukums un nespēja saprast brīnumaino vārdu nozīmi, tad tas nav tī­šām, bet, iegaumējiet labi, tā ir pati dievišķīgā padevība, ko vieglprātīgi nedrīkst novērtēt, un jūs taču pamanījāt manu garastāvokli un raksturu un sapratāt, ka es nedarītu, ja varētu, un, ja reiz ne­varu, tad arī vēlēšanās to darīt neko nelīdz, un ne mūsu varā pārvērst gribēt par varēt, un tādēļ es lūdzu jūs, labais kungs un dārgais lord, piedot manu kļūdu visā labsirdībā un žēlsirdībā.

Es nevarēju visu saprast, it sevišķi sīkumus, bet galveno es sapratu, un ar to pietika, lai es justos apkaunots. Nebija godīgi uzbrukt sestā gadsimta bērnam ar 19. gadsimta tecbnikas terminiem un zoboties par viņu, kad tas nesaprot to nozīmi, se­višķi tad, kad tas ar visu sirdi centās to darīt un ne jau paša vainas dēļ tas viņam neizdevās; es atvainojos. Tad mēs draudzīgā sarunā aizgajām līdz vientuļnieku alām, kļūdami labāki draugi nekā jebkad.

Manī pamazām sāka veidoties mistiska, baiļ- pilna godbijība pret meiteni, jo tad, kad viņa nostā­dījusi savu runas vilcienu uz pareizām sliedēm, sāka kādu no saviem bezgalīgajiem transkontinen- talajiem teikumiem, man bija tāda sajūta, it kā es atrastos pašas vācu valodas mātes priekšā. Tas mani tā iespaidoja, ka es bieži vien apstājos un no­ņēmu cepuri, kad viņa sāka pār mani izliet šos bez­galīgos teikumus; ja viņas vārdi pārvērstos ūdenī, tad es droši vien jau sen būtu noslīcis. Viņai bija tīri tipiski vācu paņēmieni; vienalga, kas viņai arī nebūtu sakāms — vai piezīme, vai vesels sprediķis, vai enciklopēdija, vai arī kāda kara vēsture, — viņa mirtu, ja nepateiktu to vienā teikumā. Tā dara ik­viens vācu rakstnieks, un, kad viņš ienirst kādā no saviem teikumiem, tad tas ir pēdējais, ko jūs no viņa redzat, pirms viņš nav izpeldējis savas Atlan- tikas otrā pusē, turēdams mutē darbības vārdu.

Visu pēcpusdienu mēs nostaigājām no viena vientuļnieka pie otra. Tā bija visdīvainākā zvērnīca. Būt visnetīrākam un visvairāk utu apsēstam bija galvenais, par ko viņi sacentās. Pie tam viņi izskatī­jās līdz pēdējam pašapmierināti un pārliecināti par savu taisnību. Viena vientuļnieka lepnums bija gu­lēt kailam dubļos un ļaut parazitiem sevi netrau­cēti kost; otrs — skaitot lūgšanas, visu dienu no­stāvēt pie kādas klints par brīnumu svētceļnieku pūlim, kas ap to bija salasījies; trešā — rāpot kai­lam uz visām četrām; ceturtā — gadu pēc gada vilkt sev visur līdz astoņdesmit mārciņas smagu dzelzs gabalu; piektā — nekad negulēt guļus stāvoklī, bet gan stāvot un tieši starp ērkšķu krūmiem un krākt, kad svētceļnieki to aplūkoja; kādu sievieti ar sir­miem matiem, pilnīgi kailu, no galvas līdz kājām sedza tāda netīrumu kārta, kādu var iegūt tikai četr­desmit septiņus gadus ilgā svētā atturībā no ūdens. Svētceļnieku pulciņi stāvēja ap visiem šiem dīvai­najiem radījumiem, godbijības pārņemti un ap­skauzdami vientuļnieku šķīsto dzīvi, ko dievbijīga­jiem atturībniekiem bija piešķīrušas bargās debesis.

Beidzot mēs nonācām pie viena no visievēroja- mākiem vientuļniekiem. Viņu pazina visa kristīgā pasaule, visu zemju dižciltīgie un varenie nāca pie viņa izteikt savu godbijību. Viņš bija izvēlējies sev vietu visplatākajā ielejas galā, un vienmēr viņam apkārt stāvēja svētceļnieku pūlis.

Uz sešdesmit pēdu augsta staba, kura galā bija novietota platforma, stāvēja šis vientuļnieks, darī­dams to, ko bija darījis visus šos divdesmit ga­dus, - noliekdamies pie savām kājām un atkal atliekdamies, un tā vienā laidā. Tāds bija viņa lūg­šanas veids. Es uzņēmu viņa kustības pēc chrono- metra: 24 minūtēs un 46 sekundēs viņš noliecas 1244 reizes. Bija tiešām žēl atstāt neizmantotu tik derīgu spēku. Sī taču bija viena no visvērtīgākajam kustībām mechanika pedaļa kustība; es atzīmēju to savā kabatas grāmatiņā, nolemdams kādā dienā pierīkot viņam elastīgas virves, kas vilktu šuj­mašīnu. To es arī vēlāk izdarīju un veselus piecus gadus viņu lietderīgi izmantoju. Visā šajā laikā viņš sašuva astoņdesmit tūkstošu pirmšķirīgu linu kreklu, pa desmit gabaliem dienā. Es viņu izman­toju visas nedēļas dienas, pat svētdienas, jo arī tad viņš tāpat kustējās, un kādēļ gan laist bojā neiz­mantotu enerģiju! Sie krekli man neko neizmaksāja, atskaitot vienīgi drēbi, ko es pats sagādāju, jo ne­būtu pareizi arī to likt viņam sagatavot. Svētceļ­nieki šos kreklus ķertin izķēra par 1,5 dolāriem ga­balā, tikpat daudz maksāja piecdesmit govis vai sugas sacīkšu zirgs karaļa Artura galmā. Sos krek­lus uzskatīja par visdrošāko aizsarglīdzekli pret grēku, un kā tādus mani bruņinieki tos izreklamēja pa visām malu malām, krāsu podus un šablonus netaupīdami, tā ka visā Anglijā nevarēja atrast nevienu klinti, akmeni vai sienu, uz kuras jau pa pusjūdzi nevarētu lasīt:

PēRCIET SVĒTA STABA KREKLUS!

tos VAlkā VISI DIŽCILTĪGIE. PATENTU GArANTETA.

Šie krekli man ienesa tik daudz naudas, ka es nezināju, kur to likt. Kad mana rūpniecība paplaši­nājās, mēs sākām izgatavot kreklus karaļiem un sevišķi smalkus grāfienēm un tamlīdzīgām dāmām, ar volaniem priekšā, ar krokām mugurpusē, ar sku- jiņdūrienā izšūtiem glābšanas riņķiem un ar dažādu krāsu kombinējumiem kreisā pusē. Tās tikai bija mantiņas!

Bet tieši šajā laikā es pamanīju, ka mans dzinēj- motors sācis stāvēt uz vienas kājas, jo, kā izrādī­jās, ar otru bija noticis kaut kas nelāgs; es tūlīt pārtraucu ražošanu un izstājos no rūpniecības, ko nopirka sers Bors de Gari kopā ar saviem draugiem; pēc gada šis uzņēmums pilnīgi apstājās, un labajam svētajam beidzot bija miers. To viņš bija nopelnījis, varu no sirds apgalvot.

Kad es viņu redzēju pirmoreiz, viņš izturējās tā, ka to šeit aprakstīt nav iespējams. To jūs varat izlasīt «Svēto dzīvēs»! [10]