MARKS TVENS - EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

Viņš smagi nopūtās; es klusībā cieši nolēmu, ka došu viņam iespēju nolobīt vismaz virsējo kārtu no šī piķa melnā slāņa, kas sedza viņa ķermeni. Un tā es devos pie abata, lai izlūgtos atļauju šim brālim nopeldēties. Abats nobālēja, dzirdot manus vārdus; es negribu teikt, ka viņa bālums būtu redzams, jo bez netīrumu nokasīšanas tas nebūtu iespējams, to darīt man nebija ne mazākās intereses, bet bāls viņš bija zem netīrumu kārtas, kas sniedzās grāmatas vāka biezumā, — bāls un drebošs. Viņš teica:

— Ak dēls, lūdz ko lūgdams, un tas būs tavs no pateicīgas sirds, bet tikai ne šo! Vai tu tiešām gribi aizdzīt atkal prom svēto ūdeni?

— Nē, tēv, tas nenotiks. Man ir slepeni paziņot \ ka toreiz ļaudis kļūdījušies, domādami, ka peldēša­nās avotā ir bijusi par iemeslu ūdens izzušanai.

Vecā vīra sejā parādījās sevišķa interese.

— Šī ziņa man stāsta, ka pie nelaimes nav vai­nojama mazgāšanās, bet pavisam cits grēks.

— Tie ir drosmīgi vārdi — un, ja tie atbilstu patiesībai, es Initu priecīgs, tos dzirdot.

— Tik tiešām, ka tie ir patiesi. Ļauj man atkal iekārtot peldētavu, tev! Ļauj man to uzcelt, un avots plūdīs, kā plūdis.

— Vai tu man to apsoli? Saki taču, ka apsoli.

— Es apsolu!

— Tad es pirmais iešu mazgāties! Ej, ķeries pie darba! Nekavējies, nekavējies, bet ej!

Kopā ar saviem zēniem mēs tūlīt sākām strādāt. Vecās peldētavas atliekas vēl atradās klostera pa­grabā, netrūka ne akmens. Tā viss bija stāvējis šos garos gadus. Ikviens bija izvairījies aiztikt šīs no­lādētās lietas. Divās dienās mēs bijām visu sakār­tojuši un ielaiduši ūdeni dīķa lieluma baseinā, kurā cilvēks varēja brīvi izpeldēties. Ūdens bija tekošs. Tas ieplūda un aizplūda pa caurulēm. Vecais abats turēja vārdu un pirmais gāja peldēties. Melns un drebošs viņš nokāpa ūdenī, kamēr augšā palika viņa netīrie brāļi uztraukti, noraizējušies un ļaunas pa­redzēs pilni, bet, kad viņš izkāpa no ūdens tīrs un priecīgs, tad tiem divreiz nebija jāsaka, ko darīt. Vēl viena uzvara, vēl viens triumfs!

Tas bija labs darbs, ko mēs veicām Svētajā ielejā, un es biju ar sevi ļoti apmierināts. Es biju jau sagatavojies aizceļot, kad mani piemeklēja ne­laime. Es pamatīgi saaukstējos, un mani sāka mocīt vecs reimatisms. Bez šaubām, slimība izmeklēja manu vājāko vietu un nostiprinājās tur. Tā bija taisni tā vieta, kas visvairāk bija cietusi abata ap­kampienos, kad viņš man pateicās.

Kad es beidzot piecēlos, no manis bija palikusi tikai ēna. Visi bija laipni un uzmanīgi pret mani, un tas man atdeva dzīvesprieku un bija labākās at­veseļošanās zāles. Mana veselība strauji uzlabojās.

Sendija bija gluži nomocījusies, mani kopdama, es nolēmu iziet pastaigāties viens, lai viņa varētu drusku atpūsties. Tuvākajās dienās es biju nodomā­jis pārģērbties par brīvu zemnieku un vienu vai divas nedēļas kājām paklejol pa valsi i. Kopa edol un dzīvojot kā līdzīgs ar līdzīgiem, es varētu iepa­zīties ar zemākajām un nabadzīgākajām šķirām. Tas bija vienīgais veids, kā iepazīties ar viņu ikdie­nas dzīvi un ar likumiem, kas pār tiem valdīja. Ja es ietu pie viņiem kā kungs, tad atturība un senās parašas man neļautu piedalīties viņu priekos un bēdās; es redzētu viņu dzīvi tikai no virspuses.

Lai pieradinātu savus muskuļus nodomātajam ceļojumam, kādu rītu biju izgājis garākā pastaigā un uzkāpu kalnos, kas ziemeļos norobežoja ieleju. Pastaigādamies nonācu pie mākslīgas alas ieejas kādā kalna pakājē un atcerējos, ka šo vietu man bieži bija no ielejas rādījuši, stāstīdami, ka tās iemītnieks esot sevišķi slavens savas netīrības un vienkāršības dēļ. Es zināju, ka viņam nesen bija piedāvāta vieta Saharas tuksnesī, kur lauvas un smilšu mušas padara vientuļnieku dzīvi sevišķi sais­tošu un grūtu, un ka viņš uz turieni bija arī aiz­braucis, tā ka nolēmu palūkoties alā, lai pārliecinā­tos, vai tās iekšpuse atbilst ļaužu nostāstiem.

Mans pārsteigums bija liels, kad es ieraudzīju, ka ala bija tikko iztīrīta un uzkopta. Bet mani gai­dīja vēl lielāks pārsteigums. Tumsā pašā alas dibenā es izdzirdu ieskanamies mazu zvaniņu un uzsākam šādu sarunu:

— Hallo, ceniralel Vai Kamelota? Lūk, priecā­jies, jo, kā gan lai netic brīnumiem un tam, ka tie nāk negaidīti un tieši tur, kur mēs tos vismazāk gaidām, ja te man blakus stāv viņa augstība meis­tars? Pats savām ausīm tu dzirdēsi viņu runājam.

Kas par neiedomājamu pārmaiņu! Kāds pretstatu savienojums! Kāds fantastisks pretrunu kopums — neīsts brīnuma miteklis bija kļuvis par mītni īstam brīnumam, viduslaiku vientuļnieka ala bija pārvērsta telefona centrālē!

Telefonists iznāca gaismā. Pazīdams viņā vienu no saviem puišiem, es jautāju:

— Cik ilgi šī centrāle te pastāv, Ulfij?

— Tikai kopš pusnakts, dārgais ser meistar. Mēs ieraudzījām ielejā daudzas ugunis un nolēmām šeit iekārtot centrāli; jo, kur kopā tik daudz gaismas, vajag atrasties lielai pilsētai.

— Jūs pareizi darījāt. Šeit nav pilsēta tās paras­tajā nozīmē, bet telefons te tiešām vajadzīgs. Vai tu zini, kur atrodies?

— Par to man nav bijis laika painteresēties, jo, kad mani biedri, dodamies uz darbu, atstāja mani šeit dežurēt, es vispirms nogulējos, nolemdams pēc pamošanās uzzināt par atrašanās vietu un paziņot to uz Kamelotu.

— Tad zini, šī ir Svētā ieleja.

Neuzkodās; es gribēju teikt, ka viņš nesalēcās, izdzirdis šo vārdu, kā to biju cerējis. Viņš tikai noteica:

— Tā es arī paziņošu.

— Visa apkārtne pašlaik runā tikai par brīnu­miem, kas te nupat notikuši. Vai tiešām tu par to neko neesi dzirdējis?

— Atcerieties, ka mēs ceļojam tikai pa naktīm un izvairāmies no jebkādām sarunām. Mēs zinām tikai to, ko mums pastāsta pa telefonu no Kamelotas.

— Bet viņi zina visu šo notikumu. Vai viņi tev neko nav teikuši par brīnišķīgo svētā avota atjau­nošanu?

— Ak to? Tiešām gan. Bet šīs ielejas nosaukums ir taču pavisam savādāks nekā tās. Patiešām lie­lāku pretstatu būtu grūtāk iedomāties . . .

— Kāds tad bija tās nosaukums?

— Elles ieleja.

— Tagad man ir skaidrs. Lai nolādēts šis tele­fons! Tas vienmēr sajauc vārdus, kaut arī to nozīme būtu pilnīgi dažāda. Nu vienalga, tagad tu zini šīs vietas nosaukumu. Izsauc Kamelotu!

Viņš to izdarīja, un pie aparata pienāca Kla- renss.' Cik patīkami bija atkal dzirdēt sava zēna balsi! Man bija tāda sajūta, it kā es būtu atgriezies mājās. Mēs apmainījāmies mīļiem sveicieniem.es, iz­stāstījis par savu neseno slimību, viņam pajautāju:

— Kas no jauna?

— Karalis un karaliene, kā arī daudzi galmi­nieki, šinī pašā stundā dodas ceļā uz jūsu ieleju, lai pielūgtu jūsu atjaunoto avotu, šķīstītos no grē­kiem un redzētu vietu, kur pazemes gars bija spļāvis uz debesīm īstas elles liesmas, un, ja jūs ieklausīsie­ties uzmanīgi, tad dzirdēsiet, kā es klusi smejos un metu jums ar aci, jo es biju tas, kas pēc jūsu pavē­les izvēlējas šīs elles liesmas no mūsu krājumiem un jums nosūtīja.

— Vai karalis zina ceļti uz šejieni?

— To nezina nedz karalis, nedz arī kāds cits. Bet puiši, kas jums palīdzēja sagatavot brīnumu, būs viņa ceļveži un norādīs atpūtas un naktsmītņu vietas.

— Kad viņi var ierasties šeit?

— Trešās dienas pēcpusdienā vai drusku vēlāk.

— Kas vēl jauns noticis?

— Karalis ir sācis formēt regulāro armiju, kā jūs to viņam ieteicāt. Viens pulks jau saformēts, arī virsnieki nozīmēti.