MARKS TVENS - EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

— Jūs esat dzīvojis mežā un tāpēc daudz zau­dējis. Arī es lietoju burvības vārdus, kā to var ap­liecināt brāļi, bet tikai svarīgos brīžos.

Kad es saku kādu izsmiet, tad mani grūti aiz­runāt. Tam puisim nācās pamatīgi pasvīst. Abats jautāja, ka klajas karalim un galminiekiem, un sa­ņēma šādu atbildi:

Visi viņi guļ, noguruma pārņemti, tāpat kā karalis.

Es teicu:

— Tie ir jauni meli. Puse galma pavada laiku izpriecās, un karaliene ar pārējiem galminiekiem nevis guļ, bet gan atrodas ceļā. Jūs varbūt pateik­siet, uz kurieni dodas karalis, karaliene un pārējie galminieki?

— Viņi guļ, kā jau to teicu, bet rīt viņi sāks savu ceļojumu, jo nodomājuši doties uz jūras pusi.

— Un kur viņi atradīsies parīt pie vakara?

— Tālu tālu ziemeļos no Kamelotas, veikuši pusi no paredzētā ceļojuma.

— Tie ir jauni meli, jūs kļūdāties par veselām pusotra simta jūdzēm. Viņu ceļojums nebūs vis pa pusei pabeigts, tas būs galā, un viņi būs šeit, šinī ielejā.

Tas man izdevās! Abats un mūki bija uztrau­kuma pārņemti, bet burvis galīgi pārskaities. Dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta, un es turpināju:

— Ja karalis neieradīsies, velciet mani pie kāķa, ja viņš ieradīsies, tad es jūs tur pamocīšu.

Nākošajā dienā es aizgāju uz telefona centrāli un uzzināju, ka karalis ar svitu izjājis cauri divām pilsētām, kas bija viņam pa ceļam. Tādā pašā veidā es uzzināju par viņa ceļojuma gaitu arī otrajā dienā. Par to es nevienam nestāstīju. Trešās dienas ziņo­jumi rādīja, ka viņš var ierasties ielejā apmēram pulksten četros pēcpusdienā, ja tādā pašā ātrumā virzīsies uz priekšu. Klosterī nemanīja ne mazāko interesi par viņa ierašanos, nebija redzama nekāda gatavošanās karaļa uzņemšanai. Tas bija pavisam dīvaini. To varēja izskaidrot tikai tā, ka otrs burvis bija centies mani nomelnot. Tā tas arī bija. Es pa­jautāju kādam savam draugam — mūkam, un viņš atbildēja apstiprinoši. Burvis esot izmēģinājis jau­nas burvības un atklājis, ka galms nolēmis nedoties ceļojumā, bet palikt mājās. Padomājiet vien! Cik maza vērtība ir reputacijai šadā zeme! Sie ļaudis bija redzējuši mani veicam vislieliskāko brīnum­darbu vēsturē un arī vienīgo, kas tiem atnesa kādu labumu, bet tomēr viņi bija gatavi ticēt šim dēkai­nim, kam nebija nekada cita pierādījumā kā tikai viņa paša apšaubāmie vārdi.

10 Marks Tvens

No žurnālā «Harper's Weekly_» redakcijas: «Mums ir pamats domāt, ka zemāk iespiestās, ar Sātana vārdu parakstītās vēstules autors ir Marks Tvens.»

Žurnālā «Harper's Weekly» redaktoram.

Dārgais ser un radiniek!

Reiz par vi aiu reizēm izbeigsim šo tukšo pļā­pāšanu! Kristīgo ārzemju misiju Amerikas komiteja katru gadu pieņem manus ziedojumus, kāpēc gan tā atsakās pieņemt mistera Rokfellera ziedojumus? Par to, ka vienmēr un visos laikos «kaunīgie ziedo­jumi» [11] ir sastādījuši trīs ceturtdaļas ziedojumu lab­darīgiem mērķiem, var viegli pārliecināties manās norēķinu grāmatās. Mistera Rokfellera velte ne ar ko neatšķiras no jau minētām. Kristīgo ārzemju misiju Amerikas komitejas bodīti galvenokārt finansē kapi. Pēcnāves ziedojumi, ja vēlaties, «kaunīgie ziedoju­mi», atzīšanās noziegumos un apzināta jaunu nozie­gumu pastrādāšana: jo tad, kad nelaiķis nodarbojas ar labdarību, viņš aplaupa savus mantiniekus. Bet vai tiešām misionāri tikai tāpēc nepieņem ziedoju­mus, ka ziedotāji vainojami vecos un jaunos nozie­gumos, visbiežāk gan kā vienos, tā otros?

Ar jūsu atļauju es turpina'šu. Apsūdzība, ko se­višķi neatlaidīgi, ļaunprātīgi un nesaudzīgi ceļ pret misteru Rokfelleru, dibinās uz dažādu tiesu instanču pierādījumiem, ka viņa ziedojumus uz visiem lai­kiem nenomazgājami aptraipījusi zvēresta laušana. Manā valstībā šāda apsūdzība liek visiem tikai pa­smaidīt! Jūsu milzīgajā pilsētā taču neatradīsies neviens bagāts cilvēks, kas ik gadus, pienākot no­dokļu nomaksas termiņam, nelauztu zvērestu. Visus viņus no galvas līdz kājām klāj desmitkārtīgu melu slānis, viņi, tā sakot, iekalti melu dzelzs bruņās. Ja atrastos kaut viens bagātnieks, ko nevarētu vainot šinī grēkā, es to ar lielāko prieku nopirktu savam retu lietu muzejam, samaksājot par viņu dinozaura cenu.

Jūs teiksiet, ka nesaskatāt šo bagatnieku rīcība likuma pārkāpšanu, bet tikai ikgadējus mēģināju mus apiet likumu. Nu ko, ja jums tā patīk, varat uzjautrināties par terminoloģijas niansēm, tonur tikai līdz zināmam laikam! Bet, kad jūs nonāksiet mana valstībā, tad es jums parādīšu kaut ko sevišķi interesantu visa elle ir stāvgrūdām pilna ar džentlmeņiem, kas kādreiz centušies apiet likumu! Vienam otram neslēptam likuma pārkāpējam šad tad izdodas iešmaukt paradizē, bet kungi, kas pa­stāvīgi nodarbojušies ar likuma apiešanu, visi nonāk manās rokās.

Tomēr atgriezīsimies pie iepriekšējā. Man jums jāatgādina, ka mani blēži miljonāri ļoti bieži ziedo naudu Kristīgo ārzemju misiju Amerikas komitejas labā, bet tā taču ir valstij nozagta nauda, ar ko Vajadzēja nomaksāt nodokļus, - tātad grēcīga nau­da, velna nauda, mana nauda. Kā redzat, tā ir mana dāvana! Citiem vārdiem runājot — mans paziņo­jums pareizs: ja Kristīgo ārzemju misiju Amerikas komiteja ik dienas pieņem manus ziedojumus, kāpēc lai tā noraida mistera Rokfellera ziedojumus? Mis­ters Rokfellers, lai arī dažādās tiesu instancēs teic ko teikdams, ne par matu nav sliktāks par mani!

S a i a n s.

Domājams, ka norakstīts 1902. g.

Mūsdienu amerikaņu iemljotākā izprieca ir Džona D. Rokfellera teoloģiskie pētījumi. Jaunais Rokfellers katru nedēļu uzstājas ar saviem bībeles izskaidrojumiem svētdienas skolā. Bet nākošajā dienā aģentūra «Associated Press» un avīzes iepa­zīstina ar tiem visu zemi un visa zeme smejas. Visi smejas, neapjaušot savā stulbajā naivumā, ka stnc jas paši par sevi. Bet, starp citu, lā tas patiešām ir.

Jaunajam Rokfellerain ir gadi trīsdesmit pieci. Viņš ir pavisam ikdienišķs cilvēks — neglīts, vien­tiesīgs, nopietns, vaļsirdīgs, viduvēji godīgs, ar vis- labākiem nodomiem, bez mazākās oriģinalitātes, pat bez tieksmes uz to. Un, ja viņš savu ceļu būtu lauzis ar paša prātu un nevis ar papiņa naudu, tad gan viņa bībeles izskaidrojumi būtu palikuši neievēroti un plašā publika par tiem tā arī neko neuzzinātu. Bet, tā kā visi domā, ka viņa papiņš ir bagātākais cilvēks pasaulē, tad ar to pilnīgi pietiek, lai dēliņa teoloģiskās studijas visiem liktos bezgala interesan­tas un vajadzīgas. Runā, ka vecais Rokfellers esot simt miljonu vērts. Nodokļus viņš maksā no div- ārpus miljoniem. Viņš ir īsts neizglītots kristietis un jau daudzus gadus ir svētdienas skolas admira- lis KHvlendā, Ohaijo štatā. Gadu no gada viņš tui stāsta par sevi un par to, kā viņam izdevies sakrāt tik daudz naudas. Un visus šos gadus sapulcējušies ar sajūsmu uzklausa viņu, pielūdz viņu un viņa ra­dītāju, — tikai ne vienādā mērā. Rokfellera-senio- ra pārrunas svētdienas skolā pārraida telegrāfs pa visu zemi, un visi tās lasa ar tikpat lielu interesi kā viņa dēliņa spriedelējumus.

Kā jau teicu, visi smejas, kad jaunais Rokfellers izskaidro svētos rakstus. Bet cilvēkiem būtu laiks saprast, ka šie bībeles izskaidrojumi ne par matu neatšķiras no tiem, ko viņiem katru svētdienu sludina no kanceles, ko jau simtiem gadu klausījušies viņu senči un kam pa visu šo garo laiku nav pienākusi klāt neviena jauna doma, ja vispār tajos ir kaut kāda doma. Jaunajam Rokfelleram ir tādi paši pa­ņēmieni kā katram sludinātājam. Viņa cenšanās dzī­ves nepievilcīgajos faktos atklāt zelta morāli ir pilnīgi līdzīga tai, ko baznīca jau piekopj simtiem gadu. Jaunā Rokfellera argumentus iepriekšējo pa­audžu sprediķotāji tā novazājuši, ka līdz viņam no­nākušas tikai skrandas. Savus prātojumus viņš ieguvis visiem zināmo patiesību arsenalā, un tie līdzinās kā divas ūdens piles jebkura sprediķotāja prātojumiem. Jaunais Džons nekad nav pētījis ne­vienu doktrinu sev par prieku; viņam nekad nav bijis cita nolūka tās izstudēt kā tikai cenšanās sa­skaņot tās ar savu skolotāju teorijām. Viņa pārru­nas ir tikpat pamācošas un oriģinālās kā jebkura teologa domu graudi, sākot ar pašu Romas pavestu un beidzot ar viņu pašu. Visa zeme smejas par viņa dziļdomīgajiem un neveiklajiem prātojumiem par Jāzepa Skaistā tikumiem un uzvešanos, jo jau no senseniem laikiem visā zemē tikpat muļķīgi un ne­veikli spriedelēts par Jāzepa tikumiem un uzvešanos. Tāpēc cilvēkiem nemaz nenāktu par ļaunu, ja viņi sāktu saprast, ka, zobodamies par jauno Džonu, viņi izsmej paši sevi. Viņiem vajadzētu saprast, ka jau­nais Džons attēlo Jāzepu pēc veciem kanoniem. Viņš lieto to pašu veco otu un to pašu veco krāsu; patei­coties tam, Jāzepa tēls jau gadu simteņiem izskatī­jies grotesks.