MARKS TVENS - EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

kamēr visu pārējo laiku viņš varēs spēlēties un pie tam vēl saņems 40 centus mēnesi pie visa brīva. Nē, tā notiek tikai grāmatās, ar Džimu viss bija savādāk. Neviens vecs muļķa tiesnesis neiejaucās šinī lietā, un pai-puisītis dabūja pērienu, bet Džims priecājās, jo viņš, man jāsaka, neieredzēja priekš­zīmīgus zēnus. Viņš vienmēr teica: «Neciešu lemp­jus.» Lūk, ko leica šis rupjais, izlaistais puika!

Bet visneticamākais visā šinī notikumā ar Džimu ir tas, ka Džims svētdienā aizbrauca vizināties ar laivu un nenoslīka! Un otrreiz, kad viņš kādā svētdiena ķēra zivis un viņu pārsteidza negaiss, zi­bens viņu nenospēral Jus varat pāršķirstīt visas svētdienas skolas grāmatas 110 pirmās līdz pēdējai lappusei, varat tajās meklēt kaut vai līdz nākoša­jiem ziemassvētkiem, bet tādu gadijumu neatradī­siet neviena! Nekad! Tur jūs redzēsiet, ka visi pa­laidņa zēni, kas svētdienās vizinās ar laivu, katrā ziņā noslīkst un visus tos, kuri svētdienās ķer zivis, neizbēgami pārsteidz negaiss un nosper zibens! Laivas ar palaidnīgiem zēniem vienmēr svētdienās apgāžas, un, ja palaidnīgos zēnus, kas svētdienās dodas uz zivju zveju, noteikti pārsteidz negaiss, tad, kādā veidā Džims palika dzīvs, tas man ir noslē­pums.

Vārdu sakot, Džims ir apburts, tikai tā var iz­skaidrot to, ka viņš vienmēr iznāca no ūdens sauss. Viņš pat uzcienāja zooloģiskā dārza ziloni ar ga­balu presētas zelējamās tabakas, un zilonis viņam nenorāva galvu! Viņš ielīda bufetē pēc piparmētru liķiera un aiz pārskatīšanās neizdzēra slāpekļskābi!

Nočiepis tēva bisi, viņš svētku laikā aizgāja medībās un neatšāva sev trīs vai četrus pirkstus!

Kādreiz dusmās viņš iesita savai mazajai māsi­ņai ar dūri pa deniņiem, un, jūs varat iedomāties, meitene nesaslima un nenomira lielās mokās ar piedošanas vārdiem uz lūpām, tādā veidā divkār­šojot brāļa sadragātās sirds mokas. Nē, viņa braši pārcieta sitienu.

Beidzot Džims aizbēga no mājas un nolīga par matrozi uz kuģa. Ja mēs ticētu grāmatām, tad viņam vajadzēja atgriezties atpakaļ bēdīgam un vientuļam un atrast, ka vīnājiem apvītā mājiņa, kur bija pa­gājusi vjņa bērnība, sen sabrukusi un ka viņa tuvi­nieki guļ klusā ciema kapsētā. Džims atgriezās pilns kā mārks un uzreiz nokļuva policijas iecirknī.

Tā šis Džims uzauga, apprecējās, dabūja veselu baru bērnu un kādā skaistā nakti viņiem visiem ar cirvi sadragāja galvas. Ar visādām blēdībām un krāpšanām viņš ieguva stāvokli, un tagad viņš ir visneģēlīgākais un nelabojamākais nelietis visā ciemā, kuru visi ciena. Pie tam viņš ir viens no likumdevējiem valstī.

Kā redzat, šim grēciniekam Džimam, ko vecmā­miņa bija nobūrusi, tā veicās dzīvē, kā neveicās ne­vienam sliktajam Džeimsam svētdienas skolas grā­matās.

1865 g.

Toreiz bija vislielākās sajūsmas un pacilātības laiki. Visa zeme trauklin traucās kaujā, jo bija karš, un ikkatra cilvēka sirdi dega patriotisma svētā uguns. Rībēja bungas, dardēja orķestri, sprēgāja rotaļu pistoles, raķetes veseliem kūļiem svilpoda­mas un sprakšķēdamas joņoja gaisā. Kur vien pa­skaties — visur gar tālē pagaistošiem jumtiem un balkoniem zibēja saulē viļņotais karogu mežs; pa plato prospektu katru dienu soļoja zaļoksnējie brīv­prātīgie, jautri un skaisti savos jaunajos mundie­ros, un viņu tēvi, mātes, māsas un līgavas laimē trīcošām balsīm tos apsveica. Katru vakaru līdz pē­dējai iespējai pārpildītajās zālēs lieli ļaužu pulki, elpu aizturējuši, klausījās kāda patriota oratora vārdos, kas aizķēra visapslēptākās sirds stīgas, pa­stāvīgi pārtraukdami to ar vētrainiem aplausiem, pie kam pār viņu vaigiem ritēja asaras; garīdznieki baznīcās aicināja ļaudis ticības un patiesības vārdā kalpot tēvzemei un tik dedzīgi un daiļrunīgi pie­sauca kara dievu, lūgdami to neliegt savu palīdzību taisnajai lietai, ka klausītāju vidū diezin vai atras­tos kaut viens, kas nebūtu saviļņots līdz asarām. Toreiz patiešām bija vareni, slaveni laiki, un tie ne­daudzie neapdomīgie ļaudis, kas uzdrošinājās ne­labvēlīgi izteikties par karu un apšaubīt tā taisnī­gumu, tūdaļ saņēma tik bargu un niknu rājienu, ka personīgās drošības labad uzskatīja par labāku pazust no acīm un pievaldīt mēli.

Bija svētdienas rīts —• nākamajā dienā kara­spēks devās uz fronti; baznīca no agra rīta bija stāvgrūdām pārpildīta, tepat atradās arī brīvprā­tīgie, kuru jauneklīgās sejas tvīka kara varoņdarbu priekšnojautās; domās viņi jau bija tur — viņi iet neatlaidīgi uzbrukumā, arvien ātrāk, arvien noteik­tāk, tad straujš trieciens, zobenu ziba, ienaidnieks bēg, panika, pulvera dūmi, nikna ienaidnieka vajā­šana, kapitulācija! — Un, lūk, viņi atkal ir mājās: atgriezušies no kara uzvaras zelta spožuma ap­dvesti, kaujās rūdītie varoņi, ilgi gaidītie un mīlētie! Brīvprātīgajiem blakus sēdēja viņu piederīgie, lepni un laimīgi, modinot to draugu un kaimiņu sirdīs skaudību, kam nebija brāļu un dēlu, kurus tie varētu sūtīt uz karalauku iekarot tēvzemei uzvaru vai mirt viscēlākajā no nāvēm. Dievkalpojums ritēja parastā gaitā: garīdznieks nolasīja no vecās derības nodaļu par kariem, pēc tam noskaitīja pirmo lūg­šanu: iedunējās ērģeles, satricinot namu: dievlū­dzēji vienotā jūtu uzplūdumā piecēlās pukstošām sirdīm, mirdzošām acīm, un baznīcā dimdēt nodim­dēja varens aicinājums:

Kungs, tu bardzībā valdi pār zemi, Negaisi, zibšņi tev pakļaujas!

Tam sekoja «garā» lūgšana. Neviens nevarēja atcerēties ko tādu, kas spētu tai līdzināties dedzības, sirsnības un izteiksmes skaistuma ziņā. Vairāk par visu tajā lūdza visvareno un visžēlīgo debesu tēvu pasargāt mūsu drošsirdīgos, jaunos karavīrus, būt viņiem palīgam, balstam un atbalstam varoņdarbos, ko tie pilda tēvijas labad; svētīt tos un stāvēt tiem klāt kaujā un briesmu stundā, turēt pār tiem no­modā savu aci, dot tiem spēku un drosmi un Jaut viņiem būt neuzvaramiem asiņainajās cīņās; palī­dzēt tiem iznīcināt ienaidnieku, dāvāt viņiem, viņu ieročiem 1111 tevzemei imīžīgu godu un slavu .. .

Šai bridi baznīca ienāca kāds svešinieks pus- muža gados un leni, nedzirdami, klusiem soļiem devās pa galveno eju uz allara pusi. Svešinieka acis bija pievērstas garīdzniekam, lielo augumu apņēma tērps, kas sniedzās līdz pat zemei, galva viņam bija kaila, un kuplie, sirmie mati sniedzās līdz pleciem, ietverot grumbām klāto seju, kas bija nedabiskā, pat līķa bālumā. Visi neizpratnē raudzījās uz to, bet viņš, klusi iziedams cauri solu rindai, uzkāpa kan­celē un nogaidoši nostājās garīdzniekam līdzās. Aizvērtiem plakstiem, pat neiedomādamies, ka tam blakus varētu stāvēt kāds svešinieks, mācītājs tur­pināja savu saviļņojošo lūgšanu un beidzot to pa­beidza ar kvēlu aicinājumu:

«Svētī mūsu karapulkus, dod viņiem uzvaru, ak kungs un dievs, tu mūsu zemes un mūsu ieroču tēvs un aizstāvis!»

Svešinieks pieskārās garīdznieka plecam, ar mā­jienu pavēlēja tam paiet nost — ko pārsteigtais mācītājs bez kavēšanās darīja — un nostājās tā vietā. Dažus mirkļus viņš pārlaida bargu skatienu satricinātajiem dievlūdzējiem, tā acīs zvēroja pārda­biska uguns, un tad viņš zemā, dobjā balsī ierunājās:

— Esmu tā mūžīgā troņa sūtnis, kas nes jums dieva tā kunga vārdu!

Baznīcēni stāvēja kā zibens ķerti; ja svešinieks arī ievēroja viņu izbīli, tas nepievērsa tam ne ma­zāko vērību.