MARKS TVENS - EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

Es sen pazīstu un mīlu jauno Džonu un vienmēr esmu domājis, ka viņa vieta ir uz baznīcas kanceles. Esmu pārliecināts, ka, tiklīdz viņš uzkāps kancele, viņa gaišā prāta spožums apvīs ap viņa galvu svēto vaiņagu. Bet, kā redzams, viņam neizbegl savam liktenim, jo pēc tēva nāves viņam jākļūst par mil­zīgās «Standard Oil Corporation» vadītāju.

Pie sevišķi veiksmīgiem jaunā Rokfellera teolo­ģiskiem prātojumiem jāpieskaita pirms trim gadiem publicētais Kristus vārdu izskaidrojums, kurus tas bija teicis kādam jaunam, bagātības nastas nospies­tam cilvēkam, kas ilgojies glābt savu dvēseli. Kris­tus tad bija teicis: «Pārdod savu namu un naudu izdali nabagiem!» Lūk, kā šos vārdus izskaidroja jaunais Džons:

— Ja kaut kas aizkavē tavu dvēseles glābšanu, tad iznīcini šo šķērsli, lai tas tev maksātu ko mak­sādams; ja tas ir īpašums, tad pārdod to un naudu izdali nabagiem, ja tā ir cenšanās pēc kara slavas, tad atstāj armiju, ja tā ir kaislība pret kādu cilvēku vai pieķeršanās kādai lietai vai mērķim, tad atbrīvo­jies no tā un pilnīgi nododies savas dvēseles glāb­šanai.

Viss skaidrs. Jaunā Džona tēva un viņa paša miljoni ir tikai mazsvarīgs apstāklis viņu dzīvē, kas nekādā gadījumā nevar būt par kavēkli viņu dvē­seles glābšanai. Tādā kārtā Kristus vārdi uz viņiem nemaz neattiecas Kada avīze nosūtīja savus kores­pondentus pie sesiem vai septiņiem Ņujorkas mācī­tājiem, lai uzzinātu viņu domas šinī jautājumā. Un kas izrādījās? Visi, izņemot vienu, piekrita jaunā Rokfellera izteiktajām domām. Es patiešām nezinu, ko mēs darītu bez mācītājiem. Vieglāk būtu iztikt bez saules, par mēnesi nemaz nerunājot.

Pirms trim gadiem es kopā ar jauno Džonu aiz­braucu uz viņa svētdienas skolu, kur arī uzstājos, protams, ne ar teoloģiskiem prātojumiem, jo tā būtu sliktas gaumes pazīme, un labu gaumi es stādu augstāk par taisnību. Jāsaka, ka ikviens, kas iero­das svētdienas skolā un tur uzstājas, ar to pašu iegūst tiesības saukties par skolas goda biedru. Tādā veidā es arī kļuvu par skolas goda biedru. Pirms dažām dienām es saņēmu ielūgumu uz skolas goda biedru sanāksmi, kas notiks sakarā ar skolas piecu gadu pastāvēšanas dienas atceri. Tādēļ viņi mani lūdza atbraukt un norunāt dažus vārdus, bet gadījumā, ja man nebūtu iespējams atbraukt, vai es neatsūtītu vēstuli, kura tiktu nolasīta sapulces da­lībniekiem.

Tā kā ielūgumu ari bez šī man jau bija pārāk daudz, tad es nosūtīju skolas vadībai šādu vēstuli:

14. martā 1906. g.

Priekšsēdētājam misteram Eduardam M. Tuftam.

Dārgais draugs un kolēģi!

Es tiešām ļoti labprāt būtu piedalījies mistera Rokfellera svētdienas skolas goda biedru sanāksmē (kuru vidū esmu ievēlēts, pateicoties saviem nopel­niem), bet padomājis nolēmu labāk neriskēt. Lieta grozās ap Jāzepu. Ja nu pēkšņi sarunas novirzās uz viņu, tad es esmu pazudis, jo mani un mistera Rokfellera uzskati par Jāzepu ir dažādi. Pirms ga­diem astoņiem, balstīdamies uz 47. noda|u — «Iz­iešanu», es ļoti pamatīgi un izsmeļoši izklāstīju savus uzskatus par Jāzepu rakstā, ko ievietoja kāda Zie­meļamerikas avīze un kas vēlāk lika publicēts manu kopoto rakstu 22. sējumā; pēc tam es pievērsos citām problēmām, būdams pārliecināts, ka esmu ga­līgi atrisinājis jautājumu par Jāzepu un neko ne­esmu atstājis citiem pētniekiem. Varat paši iedomā­ties, kāds bija mans sarūgtinājums un pārsteigums, kad es nesen izlasīju avīzē, ka misters Rokfellers no jauna uzsācis savus pētījumus par Jāzepu, ne­maz nepadomādams, ka šo jautājumu es esmu reizi par visām reizēm noskaidrojis.

Katra mistera Rokfellera frāze apliecina to, ka viņš neko nezina par Jāzepu. No visa tā es secinu, ka viņš nekad nav lasījis manus rakstus. Tā tas patiešām ir, jo viņa izdevniecībai nodotais rakstu­rojums par Jāzepu stiprā mērā atšķiras no manējā.

Ja viņš būtu izlasījis manus rakstus, tad tas neno­tiktu. Viņš uzskata, ka Jāzeps bijis nevainīgs jē­riņš, bet tas nav tiesa. Viņš bija- starp citu, iz­lasiet manu rakstu, un jūs uzzināsiet, kas viņš bija.

Jau gadu simteņiem vēsturniekam Jāzepa per­sonība ir bijusi sevišķi delikātā un sarežģīta pro­blēma. Visiem — izņemot mani. Jo es pētu Jāzepu vēsturisko faktu gaismā, kamēr citi teologi rīkojas pavisam savādāk. Kaut kādu tur pienākuma jūtu mudināti, viņi sak izpušķot un izskaistināt faktus. Ir pat notikumi, ko viņi pilnīgi noslēpj. Bet noslēpto vietā gudro jaunus, sevišķi saistošus, savā iztēlē radītus. Viņi raksta par Jāzepu tā, kā bankrota priekšvakarā banka sastāda oficiālo atskaiti, lai ap­vestu ap stūri revidentu. Viņi tīšām noslēpj iztrū­kumu rādošos skaitļus, to vietā likdami fantastiskas noguldījumu sumas. Var gadīties, ka novirzos no īstenības. Bet, lūk, ko publicēja aizpagājušās svēt­dienas «New York Times» numurā vēstures zināt­nieks un pētnieks doktors Silvermens:

«Zemnieki, laukstrādnieki un gani, kuru ek­sistence atkarīga no tā, ko dod zeme, vairāk par visiem cieta badu. Lai viņi nenomirtu bada nāvē, Jāzeps pavēlēja pārvietot uz pilsētām lauku iedzīvotājus no viena Ēģiptes gala līdz otra n («Iziešana», 47. nodaļa, 21. dziesma) un deva tur viņiem dzert un ēst. Kamēr viņiem bija sud­rabs, viņš deva viņiem barību par naudu, bet, kad sudraba vairs nebija, viņš sāka ņemt kā ķīlu viņu zirgus, sīklopus, liellopus un ēzeļus, bet nepieciešamības gadījumā pat zemi. Un valdība baroja govis, zirgus un citus dzīvniekus, jo citādi tie aizietu bojā. Vēlāk zeme tika atdota atpaka] tās agrākajiem īpašniekiem; viņiem tika dota sēkla, lai viņi varētu apsēties, viņi saņēma tik daudz zirgu* sīklopu, liellopu un citu dzīvnieku, cik vien viņiem vajadzēja, bet par to viņiem va­jadzēja atdot valdībai tikai piekto daļu no lopu un labības pieauguma.

Jāzepa plāns izcēlās kā ar valstisku gudribu. tā humanitati. Tas patika faraonam un viņa pa­domniekiem, un nav nekāds brīnums, ka Jāzepu tādēļ iecēla par visas Ēģiptes vicekarali. Jāzeps veda veiksmīgu ciņu ar visām haizivīm cilvēka izskatā un spekulantiem, kas neražas gados ap­laupīja nabadzīgos, nolemdami tos badam un ubaga tarbai. Viņš paņēma ka ķīlu trūkuma cie tēju zemi un lopus un vēlāk viņiem atdeva visu viņu mantu. (Ka personīgu īpašumu?) Par iz­sniegto ēdienu viņš ņēma no viņiem tikai tirgus cenu. Ja nebūtu ierīkotas valsts noliktavas, kuras Jāzeps tik gaišredzīgi bija pasteidzies uzcelt, tauta pazaudētu visu, kas tai bija, visa zeme no­nāktu trūkumā un tūkstošiem ļaužu aizietu bojā, kā tas jau bija noticis agrākajos neražas gados.» Lūk, šeit jums oficiālā bankas atskaite, ko uz­krāsodams un apzeltīdams revidentam sagatavojis doktors Silvermens. Bet, lūk, kas rakstīts par šo pašu notikumu bībelē (kursivs mans).

«Un visā zemē nebija maizes, jo tas bads bija ļoti grūts, tā ka Ēģiptes zeme un Kananas zeme priekš bada nevarēja tverties.

Un Jāzeps sakraja visu naudu, kas Ēģiptes zemē un Kananas zemē atrasta tapa, priekš la­bības, ko tie pirka, un Jāzeps nesa to naudu fa­raona namā.

Kad nu tā nauda no Ēģiptes zemes un Ka­nanas zemes izdota bija, tad nāca visi eģiptieši pie Jāzepa un sacīja: dod mums maizi, kādēļ būs mums lava priekšā mirt, kad naudas vairs nevaid.

Tad sacīja Jāzeps: dodiet jūsu lopus, tad es jums došu priekš jūsu lopiem, kad naudas ne­vaid.

Tad veda tic savus lopus pie Jāzepa, un Jā­zeps deva tiem maizi par zirgiem un par sīkiem lopiem, un par vēršiem, un par ēzeļiem, un viņš izmitināja tos ar maizi to gadu par visiem viņu lopiem.