MARKS TVENS - EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

— Visaugstākais uzklausījis sava kalpa, jūsu gana lūgšanu un ir gatavs to izpildīt, ja jūsu vēlē­šanās būs tāda pati arī vēl pēc tam, kad es, viņa sūtnis, būšu paskaidrojis jums tās jēgu, skaidrāk izsakoties — visu tās jēgu. Jo, tāpat kā arī daudzās citās lūgšanās, jūs, paši to nemaz neapzinādamies, lūdzat nesalīdzināmi vairāk, nekā jums liekas, kad jūs lūdzat dievu balsī, — protams, ja jūs jau iepriekš klusībā neesat visu izdomājuši līdz galam.

Dieva un jūsu kalps tikko lūdza dievu. Vai viņš lūgšanu bija pārdomājis iepriekš, pirms izteica to skaļi? Un vai tā ir tikai viena lūgšana? Nē, te ir divas lūgšanas: viena, ko viņš izteica skaļi, un otra, kuru viņš neizteica. Bet abas lūgšanas nonāca līdz tā ausīm, kurš dzird visu, ko cilvēki lūdz, — gan to, kas izteikts vārdos, gan to, kas neizteikts. Pa­domājiet par šiem vārdiem un atcerieties tos! Pirms sākat izlūgties svētību savām vajadzībām un dar­biem, esiet uzmanīgi, — jo tai pašā mirklī jūs bez ļauna nodoma varat izraisīt pār savu kaimiņu gal­vām lāstus. Ja jūs lūdzat lietu, tāpēc ka tas vaja­dzīgs jūsu tīrumiem, jūs līdz ar to varbūt izlūdza­ties postu un bēdas savam kaimiņam, kura zemei ne­trūkst mitruma un kuram lietus tikai iznīcinātu ražu.

Jūs dzirdējāt sava kalpa lūgšanu — to dalu, ko viņš izteica balsī. Dievs kungs mani atsūtījis pie jums, lai es izteiktu vārdos lūgšanas otro daļu — to, ko mācītājs un jūs visi lūdzāt klusībā savos sirds dzijumos. Vai jūs nesapratāt un nepārdomājāt, ko lūdzat? Lai dievs dod, ka tā tas bija. Jūs dzir­dējāt šos vārdus: «Dod mums uzvaru, kungs dievs!» Tas ir pietiekami! Šajos nozīmīgajos vārdos, ko jūs izteicāt balsī, ietverta visa lūgšana. Tuvāki pa­skaidrojumi šeit ir lieki. Izlūgdamies sev uzvaru, jūs līdz ar to, paši nemaz neminēdami, izlūdzāties arī tās daudzās sekas, kas iet līdzi uzvarai, kam jāiet tai līdzi, kas nevar to nepavadīt. Un tā nu līdz mūsu kunga tā dieva, mūsu tēva, ausīm nonāca arī lūgšanas vārdos neizteiktā daļa. Viņš pavēlēja man to iemiesot vārdos. Un tādēļ klausieties!

— Kungs, mūsu dievs, mūsu jaunie patrioti, mūsu siržu lolojumi dodas kaujā — esi tu ar viņiem! Savās domās mēs līdz ar viņiem atstājam mums tik dārgo mājas pavardu, mieru un siltumu un ejam iznīcināt ienaidnieku. Kungs, mūsu dievs, palīdzi mums saplosīt ar šāviņiem viņa karavīrus asiņainās driskās; palīdzi mums noklāt viņa ziedošos tīrumus un laukus ar viņu patriotu atdzisušajām miesām; palīdzi mums noslāpēt lielgabalu dārdoņu ar viņu ievainoto kliedzieniem, ko tie izdveš, locīdamies neciešamās sāpēs; palīdzi mums ar viesuļuguni no­slaucīt no zemes virsas visus viņu vienkāršos mā­jokļus; palīdzi mums af neremdināmām sāpēm plo­sīt viņu nevainīgo atraitņu sirdis; palīdzi, lai mums izdodas atņemt viņu draugiem pajumti, — lai tie pa savas nopostītās zemes neauglīgajiem līdzenu­miem klīst ar saviem mazuļiem, vienās skrandās tērpti, slāpes un badu ciezdami, vasarā — svilinošās saules mocīti, ziemu — drebot ledaini aukstā vējā, lai tie beidzot, izmisuši un pārcilvēcīga darba no­mocīti, veltīgi lūdz tevi atvērt viņiem kapa vārtus, kur nākt pie miera; mūsu labklājības, to labklā­jības vārdā, kas pielūdz tevi, lūdzam tevi, ak kungs un dievs, pārvērt par pīšļiem ienaidnieka cerības, posti viņu dzīvību, paildzini viņu nelaimes pilno apkārt klīšanu, padari smagus viņu soļus, lai asaru slacīti ir viņu ceļi, lai sniegs no viņu asiņojošo kāju pēdām kļūst sarkans. Mīlestībā un ticībā lū­dzam visu to no tā, kas ir tā mīlestība un cerība, un patvērums visiem nelaimīgajiem un grūtdieņiem un tiem, kas ar pazemīgu sirdi un no grēkiem at­pestītu dvēseli griežas pie viņa pēc palīdzības. Āmen.

(Bridi klusējis.) To jūs izlūdzāties no dieva; ja jūs vēl tagad alkstat tā paša, — sakiet! Visuvarenā sūtnis gaida.

Vēlāk daudzi apgalvoja, ka tas bijis kāds ār­prātīgais, jo viņa runai trūkusi jebkāda jēga.

1905. g.

Izcilais amerikatju satiriķis, progresīvais rakstnieks reā­lists Marks Tverts (Scmjuels Lenghorns Klemenss) dzimis 1835. gadā nelielā ciematiņā llorldā Misuri štatā. Nākamā rakstnieka tēvs Džons Klemenss, provinces advokats, lielas ģimenes apgādnieks, gribēdams uzlabot materialos apstāk­ļus, pārcēlās uz Hanibalas pilsētu Misisipi krastā. Te aiz­ritēja Semjuela Klemensa bērnības gadi. Bet bezrūpīgā zēna dzive viņam ļoti driz beidzās. Semjuels agri zaudēja tēvu un divpadsmit gadu vecumā kļuva par mācekli Hanibalas laikraksta «Kurjers» tipogrāfijā. Vēlāk, labāku peļņu mektē- dams, viņš klaiņāja pa zemi, strādādams par burtlici pro­vinces laikrakstos, un beidzot nolēma piepildīt senu bērnības sapni — kļūt par loci, upes «dievu», kā viņš pats izsakās. Dzive uz lietās, kuģojamās Misisipi radija vērīgajam jau­nietim iespēju «redzēt un tuvi iepazīt visus iedomājamos cilvēka dabas veidus», kā viņš pats vēlāk rakstīja. Sis kuģi­nieka laiks bija viņam lieliska dzives skola. Tieši šai periodā jaunais Klemenss sāk publicēties vietējos laikrakstos. Uz Misisipi rodas ari viņa literarais pseidonims Marks Tvens (mark twain — otrais mērs! — vecs upju kuģniecības ter­mins, kas nozīmē, ka kuģim ceļš bez briesmām).

1876. gadā sākās pilsoņu karš starp Ziemeļiem un Dien­vidiem. Tvena simpātijās jau no pirmajām kara dienām piederēja ziemeļniekiem — cīnītājiem par verdzības iznīcinā­šanu. Vairīdamies no abolicionistu vajāšanas, Tvens bija spiests atstāt Dienvidu štatus un kopā ar brāli doties uz Ziemeļiem, uz tālo Nevadu, kurp tais dienās devās tūksto­šiem ļaužu, ko bija pārņēmis zelta meklēšanas drudzis. Dažus gadus Marks Tvens pavadīja kvarca raktuvēs, jo ari bija saslimis ar «zelta meklēšanas neprātu», pēc tam, ba­gāts nekļuvis, bez graša kabatā kājām devās uz Virdžinijas pilsētu, kur kļuva par laikraksta «Enterprice» pastāvīgo līdzstrādnieku. Žurnālistā darbā Tvens ieguva nepieciešamo literātā pieredzi. Iespiezdams īsas reportiera piezīmes ar komisku raksturu, Tvens ātri kļuva par populāru rakstnieku. 1864. gadā viņš sāka strādāt Sanfrancisko laikrakstos «Gol- den Era» un «Californian», tur viņš iepazinās ar daudziem žurnālistiem un rakstniekiem, kuru skaitā bija ari pazīsta mais amerikaņu novelists Brets Harts, kas mācīja Tvenam literārās meistarības noslēpumus.

1867. gadā Ņujorkā iznāca pirmais Tvena stāstu krā­jums «Slavenā varde lēkātāja no Ķalaverasas», bet pēc diviem gadiem viņa ceļojuma piezīmes, grāmata «Vientieši aiz robežām», kas uz visiem laikiem nostiprināja Tvena slavu. Zīmīgi, ka jau tais laikos pēc šīs grāmatas iznākšanas buržuāziskā kritika apvainoja rakstnieku «negodbijībā» un «dieva zaimošanā».

Vispasaules slavu Tvenam atnesa tā lieliskie romāni «Toma Soijera piedzīvojumi», «Heklberija Fina piedzīvo­jumi», «Jenkijs karaļa Artura galmā» un «Princis un ubaga zēns», kā ari vēlākos gados sarakstītie stāsti un pamfleti, kuros viņš ar visu savu satiriķa talanta spēku nesaudzīgi šausta svētuļu biznesmenu liekulību un rijību un ar sašu­tumu vēršas pret rasu diskrimināciju.

Būdams viens no labākajiem amerikaņu rakstniekiem, īsts savas dzimtenes patriots, Marks Tvens bija un paliek Amerikas sirds, tās Amerikas, kas devusi lielos amerikaņu tautas draugus Uitmenu un Draizeru, Robsonu un Fastu. Tvenu — slaveno satiriķi, reakcijas un tumsības ienaid­nieku — mii miljoniem vienkāršo ļaužu visās zemeslodes malās. Bet, Tvenu pieminot, bailēs un ienaidā trīc to biznes­menu un «dolāru diplomātu bērni un mazbērni», kuru sen­čus tik asi un nesaudzīgi savos darbos izsmej lielais rakst­nieks.