MARKS TVENS - EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

— Cik nepatīkami! Es pats to gribēju izdarīt. Visā karaļvalstī ir tikai viena grupa ļaužu, kas de­rētu par virsniekiem regulārā armijā.

— Jā, bet tas gan jūs pārsteigs, ka neviens no mūsu Kara akadēmijas nav ticis ieskaitīts pulkā.

— Ko tu runā? Vai tu nejoko?

— Tā ir, kā teicu.

— Tas mani uztrauc. Pastāsti, kas tika izvēlēti un kādi bija konkursa eksāmeni.

— Tik tiešām neko tuvāku nezinu par uzņem­šanas eksāmenu veidu. Zinu tikai to, ka visi virsnieki ir no dižciltīgām ģimenēm un ir — nu, kā jūs to saucat — aitas galvas.

— Tur kaut kas nav kārtībā, Klarens.

— Apmierinieties! Divi kandidati leitnanta pa­kāpei ceļo kopā ar karali, viņi abi ir no dižciltīgām ģimenēm, un, ja paliksiet, kur esat, varēsiet paši viņiem pajautāt.

— Tās ir svarīgas ziņas. Es tomēr pacentīšos kaut vienu no saviem kursantiem iedabūt virsniekos. Aizsūti kādu vīru uz skolu ar ziņu, bet lai viņš netaupa zirgus, jo pirms saulrieta tam jātiek skolā. Lai viņš tur pasaka

— Tas nav vajadzīgs. Skolā ir ievilkts telefons. Es jūs varu tūlīt savieno! ar skolu.

Bija patīkami lo dzirdēt. Sajā telefonu un ātras sazināšanās iespēju atmosfērā es atkal jutos kā cilvēks un atviegloti uzelpoju. Tagad es aptvēru, cik šausmīgi garlaicīga un vienmuļa ši zeme bija man šķitusi visus šos gadus un kādā gan gara tru­lumā es biju nonācis, ka, pats nemaz nemanīdams, biju pie tās pieradis.

Personīgi nodevis pavēli akadēmijas direktoram, es bez tam lūdzu atvest man drusku papīra, pild­spalvu un pāris sērkociņu kastīšu. Man bija apnicis iztikt bez šīm ērtībām. Tagad es tās varēju arī izlie­tot, jo, tā kā bija iespējams tikt pie kabatām, pa­gaidām biju nolēmis nevalkāt bruņas.

Kad atgriezos klosteri, es redzēju, ka tur notiek kaut kas interesants. Abats un mūki bija sapulcē­jušies lielajā zālē un bērnišķīgā izbrīnā un ticībā noskatījās kāda jauna, tikko atbraukuša burvja iz­rādi. Burvja drēbes bija neiedomājami fantastiskas, tikpat uzkrītošas un muļķīgas, kādas valkā indiāņu ārsti. Viņš kustējās šurp un turp, kaut ko mur­minādams, žestikulēdams ar rokām un vilkdams dīvainus lokus gan gaisā, gan uz grīdas — parastais joks, kā redzat Burvis bija teicies esam slavenība no Āzijas, un ar to pietika. Šāds pierādījums bija zelta vērts un vispār atzīts.

Cik viegli bija būt par lielu burvi uz šādiem no­teikumiem! Viņa specialitāte bija pateikt, ko jebkurš cilvēks jebkurā zemē šinī brīdī darīja, ko viņš darī­jis pagātnē un ko darīs nākotnē. Viņš jautāja, vai kāds nevēloties zināt, ko pašreizējā brīdī darot Aus­trumu ķeizars. Mirdzošās acis un iepriecinātā roku berzēšana bija pietiekoši daiļskanīga atbilde — šie svētie brāļi gribēja to zināt. Blēdis sāka kaut ko murmināt un tad nopietni paziņoja:

— Cēlais un varenais Austrumu valdnieks paš­reizējā brīdī ieliek naudu svēta, nabadzīga mūka plaukstā — vienu, divus, trīs naudas gabalus un visus tīra sudraba.

Pār zāli pāršalca apbrīnas pilni saucieni:

— Neticami! Brīnišķīgi! Cik gan nevajadzēja mācīties un strādāt, lai sasniegtu tādu meistarību!

— Vai viņi nevēlētos zināt, ko dara Indijas pār­valdnieks?

Jā, to viņi vēlējās.

Viņš to pastāstīja. Pastāstīja ari, ko dara Ēģip­tes sultāns, Tālo jūru karalis un tā tālāk. Ar katru jaunu brīnumu pārsteigums par burvja atbilžu pa­reizību pieauga. Mūki domāja, ka ari burvim gadī­sies kāds vājāks punkts, kāda nedrošāka vieta, bet nē, viņš nekad nešaubījās, viņš vienmēr zināja un pie tam ar nemaldīgu precizitāti. Es sapratu, ka, tā turpinoties, zaudēšu savu pirmo vietu; šis puisis to paņems un mani nostums pie malas. Bija jāiegrūž spieķis viņa riteņos un pie tam tūlīt. Es teicu:

— Vai drīkstētu pajautāt? Man ļoti gribētos zināt, ko dara kāda man zināma persona.

— Runājiet, nebaidieties! Es to pateikšu.

— Tas būs grūti, varbūt pat neiespējami.

— Mana māksla šāda vārda nepazīst. Jo grū­tāk, jo pareizāka mana atbilde.

Kā redzat, es centos skatītājos radīt interesi. Tas man izdevās. Aizturētā elpošana un ziņkārē nostiep­tie kakli to apliecināja, Es vel piebildu:

— Ja jūs nekjūaīdamies pateiksiet man to, ko vēlos zināt, es jums došu divi simti sudraba peniju.

— šī nauda ir tikpat kā mana. Pateikšu visu, ko vēlaties.

— Tad pasakiet man, ko es pašlaik daru ar savu labo roku?

— A-ā!

Atskanēja vispārēji izbrīna saucieni. Tas nevie­nam nebija ienācis prātā, ka varēja taču jautāt arī par personu, kas neatradās 10 000 jūdžu attālumā. Burvim tas bija pilnīgi negaidīti, šāds gadījums viņa praksē bija pirmais, viņš nezināja ne ko teikt, ne ari ko darīt. Viņš izskatījās gluži samulsis un nevarēja pateikt ne vārda.

— Nu, — es teicu. — Uz ko jūs gaidāt? Vai tiešām jūs varat pateikt, ko dara jebkurš cilvēks otrā pusē zemeslodei, bet nevarat pateikt, ko dara cilvēks, kas nav pat trīs metru attālumā no jums. Ļaudis, kas stāv aiz manis, redz, ko es daru ar savu labo roku, viņi apstiprinās jūsu vārdus, ja teiksiet patiesību.

Burvis vel arvien klusēja.

- Labi, es jums pateikšu, kāpēc jūs klusējat,— tāpēc, ka nezināt. Jus burvis! Mīļie draugi, šis klaidonis ir tīrais blēdis un krāpnieks.

Tas mūkus samulsināja un pārbaidīja. Viņi vēl nebija dzirdējuši, ka kāds no šiem bīstamajiem ra­dījumiem būtu ticis lamāts. Viņi ari nezināja, kādas tam varētu būt sekas. Valdīja kapa klusums, katram prātā bija māņticīgs paredzējums. Burvis centās sa­ņemt kopā visus savus prātus; un, kad viņš pēkšņi vienaldzīgi pasmaidīja, visi atviegloti uzelpoja, jo tā bija zīme, ka viņam nav prātā atriebība. Viņš teica:

— Sīs personas necienīgais runas veids mani padarīja gluži mēmu. Lai visi tagad zina, ja gadī­jumā kāds to vēl nav zinājis, ka manas pakāpes burvji pēti tikai karaļu, prinču, ķeizaru un citu pur­purā dzimušo gaitas. Ja jūs būtu jautājuši man, ko pašreiz dara lielais karalis Arturs, tad tas būtu pa­visam kas cits. Es to jums būtu tūlīt pateicis, bet kaut kāda pilsoņa darbi mani neinteresē.

— Tad es neesmu jūs pareizi sapratis. Es do­māju, jūs teicāt — ikviens, un to es sapratu, ka ikviens ietver sevi ikvienu, tas ir, katru.

— Katru, kas nāk no dižciltīgas ģimenes un, jo labāk, ja no karaliskas.

— Tā tas tiešām var būt, — piebilda abats, kas te redzēja iespēju samierināt ķildniekus un aizkavēt nelaimi. — Nebūtu ticami, ka tik brīnišķīgas dāva­nas kā šīs tiktu ziedotas kaut kādu zemāku radījumu darbības atklāšanai un nevis to, kas dzimuši pie troņa augstajām virsotnēm. Mūsu karalis Ar­turs

— Vai jūs negribat zināt par viņu? — iekrita starpā burvis.

— Labprāt un būsim jums pateicīgi.

Visus atkal pārņēma godbijība un interese. Ak, šie nelabojamie idioti! Ar visdziļāko aizgrābtību tie sekoja burvja kustībām un skatījās uz mani ar tādu izteiksmi, it ka jautādami: «Nu, luk, ko tu par to teiksi?»

— Karalis ir noguris medībās un pašreiz atpū­šas savā pilī ciešā miegā.

— Lai dievs viņu svētī! — teica abats un pār­meta krustu.

— Lai šis miegs atpūtina viņa miesu un dvē­seli!

— Un tā tas arī būtu, ja viņš gulētu, — es teicu. — Bet karalis neguļ, viņš jāj.

Atkal bija ķeza, sadūrās divas autoritates. Ne­viens nezināja, kuram no mums ticēt. Burvis bija nikns un teica:

— Savā mūžā esmu redzējis ne mazums brīniš­ķīgu pareģu, praviešu un burvju, bet neesmu redzē­jis nevienu tādu, kas, bezdarbībā sēdēdams, bez burvības vārdiem spētu redzēt lietu būtību.