MARKS TVENS - EŅĢEĻA VĒSTULE UN CITI STĀSTI

Ziņas par notikušo nelaimi bija izplatījušās tālu, un pāris dienu bez mitas ielejā ieradās arvien jauni svētceļnieku bari. Ielejas zemākā daļa bija pār­vērsta veselā nometnē. Acīm redzot skatītāji bija gaidāmi kuplā skaitā. Vakarā ziņneši vēlreiz pār­staigāja visu ieleju, paziņodami par paredzēto mē­ģinājumu. Sī ziņa lika katrai sirdij strauji pukstēt. Ziņojumā, starp citu, bija arī teikts, ka abats ar savu svitu ieradīsies uz paaugstinājuma pīkst. 10.30 un ka līdz tam laikam aizliegtajai joslai jābūt tuk­šai no cilvēkiem. Pīkst. 10.30 pārstās zvanīt zvani,

kas būs zīme tam, ka tauta var ierasties un ieņemt vietas.

Visu sagatavojis, es pašlaik atrados uz platfor­mas, kad pie virvju žoga parādījās abats ar svilu. Nakts bija ļoti tumša, bez zvaigznēm, un, tā kā nebija atļauts iedegt lāpas, es tos ieraudzīju tikai tad, kad viņi bija pienākuši pavisam tuvu. Kopā ar abata svitu ieradās arī Merlins un apsēdās pirmaja rindā uz paaugstinājuma; kā redzat, šoreiz viņš bija turējis savu vārdu. Pūli nevarēja aiz žoga tumsā saredzēt, bet es zināju, ka tas tur ir. Tikko pārstāja zvanīt zvani, kad ļaudis gāzās iekšā aiz­žogotajā laukumā kā milzīgs, melns vilnis; gandrīz veselu pusstundu nemitīgi nāca klāt arvien jauni ļaužu bari. Tad viss apklusa, sastinga tin kilomet­riem tālu varētu iet pa cilvēku galvu veidoto tiltu.

Es biju nolēmis likt publikai kādas divdesmit minūtes pagaidīt, lai kāpinātu interesi; tas vienmēr atmaksājas, ja skatītājiem drusku jāpagaida. Vis­pirms dziļajā klusumā vīru koris sāka dziedāt svi­nīgu latiņu himnu, sākumā klusi, tad aizvien spēcī­gāk. Svinīgā melodija lieliski izskanēja naktī. Tas bija viens no labākajiem efektiem, kādu es jebkad biju izdomājis. Kad viņi beidza dziedāt, es piecēlos kājās uz paaugstinājuma un pāris minūtes stāvēju, rokas uz augšu pacēlis. Kapa klusumā lēnām un šausmu pilnā balsī, kas simtiem lika nodrebēt un sievietēm ģībt, izrunāju šo briesmīgo vārdu:

— Konstantinopolesspēļudādupagatavotājumeis- tarusabiedriba.

Kad no manas mutes izlauzās pēdējās vārda

zilbes, es parāvu vienu no elektriskajiem vadiem, un visa tumšā pasaule pielija ar briesmīgu, zilu gaismu. Efekts bija neaprakstāms! Daudzi kliedza, sievietes bēga uz visām pusēm, un atradeņi cits pēc cita krita ģīboni. Abats un mūki uztraukti meta krustus, un lupas tiem drebēja, skaitot lūgšanas. Merlins gan neizrādīja nekādas uztraukuma pazī­mes, bet pārsteigts viņš bija, jo nekad kaut ko tam­līdzīgu nebija dzirdējis. Bija laiks otram pārstei­gumam. Pacēlis rokas uz augšu, it kā nāves mokās izvaidēju: Nihilisludinamitateatrukastīšuspridzi- nāšanasatentatumiļotajs un ieslēdzu sarkano gaismu. Jums vajadzēja dzirdēt šo lielo ļaužu At­lantijas okeānu vaidam un izbailēs kaucam, kad sarkanā elles gaisma savienojas ar zilo. Pagaidījis tikai sešdesmit sekundes, es kliedzu:

— Transvaleskaraspēkatransportkamicļuasaru- plūdulaullbutraģedija — un iededzināju zaļo uguni! Pagaidījis tikai četrdesmit sekundes, pacēlu rokas un pērkonīgā balsī izkliedzu vissvarīgāko no vār­diem:

— Mekasmedinasmusulmaņumasuslepkavasun- morumātesmonumentudarinātājs — un visa pasaule pielija ar zili sarkanu gaismu! Sarkanā, zaļā un zili sarkanā! Četri mežonīgi vulkāni, kas izvirda mir­dzošu dūmu mākoņus un izlēja apžilbinošu vara­vīksnes gaismu pār visu ieleju. Tālumā uz augstā staba, nekustīgi sastindzis, stāvēja vientuļnieks; pirmo reizi pa divdesmit gadiem viņš bija pārtraucis savu stulbo klanīšanos. Es zināju, ka zēni, visu sa­gatavojuši, atradās pie pumpja, un teicu abatam:

— Tēv, ir pienācis laiks. Tūlīt es izrunāšu bries­mīgā gara vārdu un pavēlēšu burvībai izgaist. Sa­gatavojieties! Būtu labāk, ja jūs pie kā pieturetos.

Tad es uzsaucu ļaudīm:

— Ja nākošajā mirklī burvība netiks lauzta, tad neviens mirstīgais to nespēj darīt. Ja tā gaisīs, jūs visi to tūlīt redzēsiet, jo svētais ūdens gāzīsies ārā pa kapličas durvīm.

Brīdi pastāvējis un pagaidījis, es ļāvu tiem, kas dzirdējuši, pastāstīt ari tiem, kas to nebija dzirdē­juši, un tad, pieņemis sevišķi svinīgu pozu, saucu:

— Ļaunais gars, kas esi avotu saistījis, pavēlu tev izmest gaisos visas nešķīstās ugunis, kas vēl avotā iemājo, pavēlu tev atsvabināt avotu no bur­vības varas un doties tieši uz elli, kur tu savažots gulēsi tūkstoš gadu. Ar tavu paša briesmīgo vārdu es tev to pavēlu:

— Bdvdžidžiligik!

Es ieslēdzu strāvu stieplē, kas veda uz mucu ar raķetēm. Ka milzīgas, ugunīgas mēles šņākdamas pret debesīm šāvās raķetes un līdzīgi dārgakmeņu lietum izšķīda uz visām pusēm! Ļaužu pūlī atska­nēja izbaiļu pilni kliedzieni, kas nākošajā mirklī pārvērtās mežonīga prieka gavilēs, jo, lūk, spokai­najā gaismā tie skaidri un gaiši redzēja plūstam svēto ūdeni! Vecais abats, nevarēdams aiz prieka asarām parunāt, satvēra mani un tik tikko neno­spieda savos apkampienos. Tas gāja pie sirds vairāk nekā vārdi. Bet šādi apkampieni ir bīstami zemē, kur nav ārsta pat plika graša vērtībā.

Jums vajadzēja redzēt, kā šie ļaužu tūkstoši, nometušies ūdenī, to skūpstīja, to apmīļoja un runāja ar to, it kā tas būtu dzīvs, saukdami to visādos mīļos vārdos, kādus viņi deva saviem bērniem; likās, ka tas būtu sen zudis, par mirušu apraudāts draugs, kas pēc ilgiem gadiem atgriezies atpakaļ dzimtenē. Jā, tas bija skaists skats, un tas man lika par šiem ļaudīm domāt daudz vairāk, nekā es to biju darī­jis līdz šim.

Merlins bija liesus jāaiznes. Tikko no manas mutes bija atskanējis briesmīgā gara vārds, viņš bija zaudējis samai,iu un vēl arvien nebija to at­guvis. Viņš nekad šo vardu nebija dzirdējis, tāpat kā es, bet viņam tas šķila īstais; jebkurš vārds te būtu derējis. Vēlāk viņš teica, ka pat ļaunā gara miesīgā māte to nebūtu labāk par mani izrunājusi. Tomēr viņš nekādi nevarēja saprast, ka es biju pa­licis dzīvs; to es viņam neatklāju. Tikai jauni, nepie­dzīvojuši burvji atklāj šāda veida noslēpumus. Ve­selus trīs mēnešus viņš nopūlējās, meklēdams paņē­mienus, kā palikt dzīvam, izrunājot šo vārdu. Bet bez panākumiem.

Kad es piecēlos, lai ietu uz kapliču, ļaudis, no­ņēmuši godbijīgi cepures, pašķīra man ceļu, it kā es būtu augstāka būtne, starp citu, — tāda es tie­šām biju un pats to skaidri apzinājos. Es iemācīju dažiem mūkiem rīkoties ar pumpi un pavēlēju pum­pēt ūdeni, jo bija skaidrs, ka lielākā daļa ļaužu pa­liks šeit visu nakti, un vajadzēja dot viņiem visa, ko tie vēlējās. Mūkiem arī pumpis šķita esam tīrais brīnums, un viņi nevarēja vien nopriecāties par to un tā darbību.

Mans iespaids Svētajā ielejā tagad bija milzīgs. Vajadzēja to derīgi izmantot. Šāda doma man iešā­vās prātā nākošajā rītā, kad es ieraudzīju kādu savu bruņinieku, kas tirgojās ar ziepēm. Spriežot pēc vēstures ziņām, šīs ielejas mūki pirms diviem ga­du simteņiem bija at|avuši sev tādus pasaulīgus priekus kā mazgāšanās. Varbūt viņos arī vēl tagad kaut kas no šī netikuma bija saglabājies. Nolēmu iztaujāt kādu no šiem brāļiem:

— Vai jūs nevēlētos nopeldēties?

Viņš nodrebēja, iedomādamies, kādas briesmas ar to draudēja avotam, un satraukts atbildēja:

— Kam gan iztaujāt nabaga ķermeni, kas kopš zēna gadiem nav jutis šo svētīgo atspirdzinājumu. Ak dievs, kā es gribētu nopeldēties! Tas nevar no­tikt, labais ser, nekārdiniet mani, jo tas ir aizliegts.